Lato Lapsa - Kampējs

Tāpēc es domāju, ka tas bija labākais iespējamais risinājums, un man nav kauns nedz par sevi, nedz par Saeimas deputātiem, Augstākās padomes deputātiem, kas tai procesā tieši piedalījās, nedz par Augstāko padomi, kas par to rezultātu nobalsoja.

– Tik vienkārši?

– Cits jautājums, kas pēc tam un kas pietrūcis šai procesā, un ko šodien es būtu pielicis klāt, tas ir — lielāku akcentu uz sabiedrības izglītošanu. Bet tas laikam ir jāsaprot, ka bija vajadzīgi desmit gadi, lai saprastu, ka nepietiek likumdevējam uzrakstīt likumu, ka ir vajadzīgs izskaidrojošais darbs ar sabiedrību, lai sabiedrība saprastu, kā tas funkcionē. Un īpaši deviņdesmitajos gados, kad vispār bija tikai trīs vai četri cilvēki, kas vispār saprata, ko nozīmē sabiedrība ar ierobežotu atbildību un kā tirgojas akcijas, kā notiek akcionāru sapulces...

Šī ir tā daļa, kuras sabiedrībai pietrūka, šo zināšanu kaut kādā mērā, lai gan no otras puses — viņi negribēja viņas! Viņi negribēja, tāpēc ka cilvēki lielos vilcienos grib dzīvot saskaņā ar to anekdoti par tiem poļiem. Bija tāds poļu stāsts vēl padomju izskaņā, kāpēc Polijā ir tie nemieri, pusrevolūcija — viņi grib dzīvot kā amerikāņi un strādāt kā mēs. Ar to ideju, ka paņemt jau grib no tās ekonomikas tās tiesības, bet tos pienākumus, kas tām tiesībām aiziet līdzi, kad tie pienākumi ir lieli un smagi, bet tā atbildība ir ne tikai nopelnīt, bet tu esi atbildīgs arī par to, lai tavs uzņēmums nebankrotē, lai viņš tai tirgū izdzīvotu, — to cilvēki negrib pieņemt.

Tāpat kā viņi negrib pieņemt to, ka... viņi grib eksportēt produktu, viņi grib, lai citās valstīs to produktu pirktu... Šodien atkal: mums ir jāaiztaisa tā robeža ciet, lai pie mums nevarētu ievest lētāku cukuru, — bet pilnīgi loģiski.

Kāpēc tu vari pārdot to savu sieru Vācijā? Tāpēc, ka tavs siers ir lētāks un ne sliktāks par to sieru. Ja mēs iziesim no šā paša principa un aiztaisīsim robežu, tad mums nebūs kur pārdot pienu, graudus. Mēs esam noeksportējuši kādu trešdaļu no Latvijas graudiem šogad. Tas ir tas, ko sabiedrība vēl šodien nevar...

– Bet nevar zaptes izvārīt...

– Nav taisnība. Nu nevajag pirkt cukuru par četrdesmit santīmiem, vajag pirkt normālu Danisco Sugar cukuru, un būs labi. Es domāju, ka zapti izvārīt var, es savā naivumā tā domāju. Nu, nav tā, ka visa Eiropa ēstu saindētu cukuru. Un mums tas būs jāmēģina. Kad es trāpījos televīzijas intervijā, man prasīja, ko tad patērētājiem tas nozīmēs. Patērētājiem tas vienkārši nozīmēs, ka būs jāizvēlas cita tirdzniecības marka, sev uzticama tirdzniecības marka. Un savukārt tirgotājiem būs viņa jāpiedāvā. Un savā naivumā es tā domāju, ka, ja būs patērētāju pieprasījums pēc ievārījumam derīga cukura, tad tirgotāji viņu atradīs. Es neticu, ka nekur neražo cukuru, no kura var izvārīt ievārījumu, tāpat kā es neticu, ka Eiropā neražo cukuru, no kura bites nemirst. Neticu es tam. Tikai tas nozīmē, ka tas būs jāsameklē, jāpārbauda un — jā, tas prasīs kaut ko. Bet tas ir izdarāms...

Ko mēs no tā visa varam droši — bez pieļāvumiem un fantāzijām — secināt? Pirmkārt jau — nav ne vismazākā reālā pierādījuma, ka Andris Šķēle kaut kādā mistiskā veidā būtu rakstījis likumus "speciāli sev". Atminēsimies — mūsu varoņa "1990. gada izlaiduma" modelis vēl bija tikai provinciālis ar lielām ambīcijām, tikai strauji progresējoša "jēlā ola". Ir virkne tolaik nesalīdzināmi pazīstamāku un ietekmīgāku cilvēku, kuri arī pašlaik ir gatavi uzņemties gandrīz vai jebkādu atbildību par saviem kādreizējiem lēmumiem, turklāt ir pārliecināti, ka visus likumus un noteikumus ir izstrādājuši — turklāt caurmērā pareizi izstrādājuši — viņi, un neviens cits. Skaidrojumu atšķirības ir tikai detaļās — kurš vairāk piedalījās likumu un koncepciju sagatavošanas, kurš — mainīšanas un galīgās versijas apstiprināšanas procesos.

Neviens neapstrīdēs — likumdošanas process (gluži tāpat kā likumu īstenošana) notika pilnīgi citādi nekā gadus padsmit vēlāk: nekas nebija skaidri definēts un noteikts, valdības un arī ministriju vadības pārstāvjiem bija milzīga ietekme un praktiskās iespējas — no likumu tulkošanas līdz "vajadzīgu" cilvēku un struktūru piesaistīšanai un "nevajadzīgu" atraidīšanai bez kādiem argumentiem.

Jā, Andris Šķēle šajos procesos aktīvi piedalījās, taču viens cilvēks šajos procesos neko ietekmēt nevarēja: tā sacīt, procesi notika, "zvaigznes stāvēja", un rezultātā lēmumi, kas nosacīja miljardus vērtu nozaru likteni, tika pieņemti pietiekami lielā kolektīvā (bez)atbildībā. Var ticēt Edvīna Inkēna teiktajam Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I : "Godmaņa laikā valdīja pilnīgs revolucionārais romantisms. Ivars būtu ar mieru rīkli pārgrauzt, ja kāds to [izmantot valsti savtīgās interesēs] iedomātos darīt. Tas, ka viņa ministri aiz muguras varbūt kaut ko darīja, bet Ivars nezināja, ir cits jautājums. Arī [Valda] Birkava laikā tas vēl nevēdīja gaisā."

Pajautāsim vēl skaidri un gaiši Jevgeņijam Lukašenokam:

– Vai tajā laikā, kad tika izstrādāti pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumi, varēja just, ka Šķēle varētu vēlēties pats tos savākt?

– Es nevaru teikt, ka būtu jūtams, jo likumi bija pietiekami demokrātiski, to nevarētu teikt, ka Šķēle tos būtu taisījis sev. Es to tā nenosauktu, to es godīgi varu teikt. Iespējas bija arī daudziem citiem.

Cita lieta — ka par "plašajām tautas masām" privatizācijas likumu pieņēmēji bija pietiekami vienisprātis — cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams, savukārt valstij nav jārūpējas, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Un tāpat bez kādām šaubām: kolektīvās atbildības apstākļos pieņemtie likumi bija pietiekami vispārīgi un nekonkrēti, lai milzīga nozīme būtu dažādām detaļām, termiņiem un arī amatpersonu lēmumiem, kuriem vajadzēja būt tikai formāli pamatotiem.

Šos lēmumus sāka pieņemt jau laikā, kad privatizācijas likumu vēl nebija, — un to nu nenoliedz neviens, ka lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu jomā šo lēmumu pirmais un galvenais pieņēmējs bija tieši Andris Šķēle. Tieši viņam kolektīvās (bez)atbildības apstākļos bija ārkārtīgi plašas — daļēji oficiālas, daļēji neformālas tiesības. Tas bija laikā, kad mūsu varonis rūpējās par podiem, izrakstīja sev prēmijas un kad neviens viņu vēl nesauca par nacionālā kapitāla pārstāvi. Un — laikā, kad, paša mūsu galvenā varoņa vārdiem izsakoties, "es biju atbildīgs par ražošanas nozari, toreiz ministrijai bija tieša ietekme uz valsts uzņēmumiem. Daudz kas tika iesākts, un daudzi projekti ir realizēti. Tas, protams, nav tikai Šķēles nopelns, bet es redzēju, ka daudz ko varu iespaidot".

Tad nu palūkosimies uz konkrētiem uzņēmumiem un — teiksim vienkārši — "Šķēles faktoru" to nonākšanā pie vieniem īpašniekiem. Un — kā gadījumā ar visas Latvijas pārtikas rūpniecības pērli Laima — nenonākšanā pie citiem. Uz to, kas un kā tad reāli tika iespaidots.

1 - Hipotēku bankas nodaļas. — Aut. piez.

Mūsu priekšā guļ nedaudz nobružāta pensionāra apliecība, kas apliecina — 1992. gada 26. decembrī Elmāram Pētera dēlam Gozītim ir piešķirta vecuma pensija — apaļi 2400 rubļi, kas, pārrēķinot nākamajā gadā ievies-tajos latos, sanāk precīzi 12 lati. Ja vēlaties salīdzinājumu — sešreiz mazāka summa par to, ko lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs Andris Šķēle 1993. gada 1. jūlijā ar oficiālu pavēli no valsts līdzekļiem sev piešķīra "veselības uzlabošanai".