Lato Lapsa - Kampējs

Nu, tagad mēs teorētiski varam redzēt, kā tas tika darīts vienā valstī, otrā, trešajā, bet pasaulē tajā brīdī bija tikai divas pieredzes no Eiropas un dažas no āfrikas, Indijas un tamlīdzīgi. Kur sākotnēji tika veikta privatizācija un pēc tam reprivatizācija. Un Eiropā pieredze bija Lielbritānijā, kur konservatīvā [MĀrgaretas] Tečeres valdība privatizēja dzelzceļus, — tas bija viens tāds liels gadījums, kad Rietumu kapitālistiskajā sistēmā notika kaut kāda privatizācija, jo principā nekas tamlīdzīgs vispār pat attīstītajā ekonomikā nebija bijis. Un otrs — ka bija apvienojusies Vācija un līdz ar to Austrumvācijā arī bija šis reprivatizācijas process veidojies. Un valstī valdīja zināma veida eiforija, kad teica — okei , nu mums visi būs akcionāri, sadalīsim akcijas, un viss notiks.

Mūsu filozofija bija, ka gluži tā vis nenotiek — vienkārši sadalīsim tur kaut kādas kapitāla daļas, un uzreiz tas uzņēmums turpinās darīties, un viss. Bija kolhozs, tagad būs akcionēts kolhozs — ceļš ko principā gāja Krievija, Baltkrievija, Ukraina. Un kāpēc vispār Baltkrievijā vēl šodien kolhozi nav nomiruši? [Aleksandra] Lukašenko valdošais režīms vienkārši tos kolhozus tādā īpatnējā formā piešķir šefiem, kaut kādiem ministrijas uzņēmumiem vai lieliem privātajiem uzņēmumiem, pilsētā strādājošiem ar diezgan striktiem nosacījumiem — jums viņš ir jānotur, jāpaceļ, ja ne, tad savukārt nobeigsies tas jūsu bizness. Tas mūsu viedoklis bija: ja reiz tu esi īpašnieks, tad īpašnieks arī pieņem lēmumu, kas ar to notiek. Un jautājums būtībā ir tikai par vienu — kā līdz tai īpašumu struktūrai nonākt.

– Mūs interesēja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi...

– Un pie pārtikas pārstrādes mēs nonācām tāpēc, ka mēs sākām ar lauksaimniecību. Bija divi koncepti — viens maigais koncepts, ka ir jau labie kolhozu priekšsēdētāji, labie darbinieki, kuriem vienkārši vajag atbrīvot rokas, un tad ir sliktie kolhozi un sovhozi, kurus vajag privatizēt. Un mūsu viedoklis bija — kapitāla daļas tomēr jānosaka visiem, un tad lai viņi paši pieņem lēmumu. Un faktiski tas mūsu koncepts vinnēja. Kaut kādu apstākļu pēc Lauksaimniecības ministrija virzīja drīzāk to pirmo konceptu, Godmaņa valdība līdz ar to arī, un nonācām parlamenta debatēs kaut kā un uzstājāmies ar savu redzējumu, un parlamentam tas vairāk iepatikās nekā Ministru kabineta redzējums.

Un tā tas aizgāja, faktiski tas bija pirmais likums, un tad tālāk principiāli loģika bija izveidojusies, izpratne par šo privatizācijas procesu, un tad man vienkārši lūdza pastrādāt pie piena jomas, kas bija nākamā. Privatizācijas process, ja nemaldos, tad sākās tieši ar piensaimniecības sektoru.

– Tātad to visu sākāt jūs?

– Tam sākumam jau ar’ mēs nebijām ne viens, ne otrs, ne trešais klāt. Tur klāt bija tāda joprojām pazīstama personība, rūjienietis, vārdā Jānis Jasāns, vēlāk Valmieras piena prezidents. Un viņi no tā gala nāca ar ideju, bija brīnišķīga lieta, kas veidoja ķēdi — tātad ir lauksaimnieks, lauksaimnieks pats par sevi nekas, tāpēc, ka viņš ražo tikai izejvielu, bet pircējs pērk gala produktu, kas ir pārstrādes produkts un ir nolikts tirgū. Tātad jautājums bija par to, kā lai dabū no lauka līdz turienei. Un pa vidu ir uzņēmums, kam tādā vai citādā veidā vajadzētu piederēt ražotāju kooperatīvam.

Pirms kara bija ļoti spēcīga Latvijas piensaimnieku kooperācijas sistēma, un tā biedrību darbība tika izbeigta vardarbīgi, tūkstoš deviņi simti četrdesmitajā gadā nacionalizējot. Un uz tā pamata radās valsts piensaimniecības sistēma. Pirms padomju varas ienākšanas neviens piensaimniecības uzņēmums nepiederēja valstij un, cik man zināms, tad nepiederēja arī nevienam indivīdam, bet piederēja kooperatīviem.

Tad rūjienieši Jasāna kunga ideoloģiskajā vadībā teica — mums pat ir vecie piensaimnieku kooperatīvu biedri! Atjaunojam taču to biedrību! Pēc likuma, ja mēs runājam par restitūciju, tad mums ir visas iespējas to atjaunot, tur statūtos teikts, ka vajadzīgi tie pieci biedri, lai tur notiktu, lūk, mēs esam pārmantotāji. Tātad viņi atjaunoja Rūjienas piensaimnieku kooperatīvu un teica — redz, mums ir Rūjienas piensaimnieku biedrība un viņai bija šī pienotava. Atdodiet tos īpašumus, kas bija Rūjienas biedrībai, mēs turpināsim to, ko mēs darījām agrāk, ņemsim no saviem biedriem pienu, pārstrādāsim un laidīsim tirgū. Un faktiski šā cilvēka enerģija, par kuru es vienmēr esmu sajūsminājies, kura ir vēl līdz šai dienai, guva parlamentā atbalstu, un tika pieņemts atsevišķs Augstākās padomes lēmums, ka šis piensaimnieku kooperatīvs ir atjaunojams un šie īpašumi atdodami.

Bet tagad skatāmies to otru pusi — arī visi lielie uzņēmumi ir radušies uz šo uzņēmumu bāzes. Daži no viņiem tika slēgti, jo dzīve iet uz priekšu un kaut kas apvienojas un kļūst lielāks, un tā ir vispārēja biznesa likumsakarība. Piemēram, kādreiz velosipēdus skrūvēja mājas darbnīcā, un tad ir milzīgas velofabrikas, un šodien atkal paskatāmies, ka iet atpakaļ un skrūvē velosipēdus darbnīcā. Un tas bija normāli, ka no agrākajiem kooperatīviem bija izveidojusies padomju lielrūpnieciskā piena pārstrādes sistēma.

Līdz ar to bija saasinājies jautājums, ko darīt ar šo sistēmu. Nu, un, tā kā tas kolhozu, sovhozu laiks bija beidzies, nevarētu gan teikt, ka man ar’ nebija ko darīt, bet tad mani tiešām kāds lūdza, vai es neņemtos to darbu darīt. Un tieši tā iznāca, ka mans partneris tajā pirmajā procesā laikam bija aizbraucis no Latvijas un es biju palicis viens, un es kādā vasaras laikā sēdēju viens un domāju, kā tas varētu izskatīties uz papīra. Ievērojot to, kādai filozofijai vajadzētu būt. Un tās filozofijas pamats bija tas, kas ir tagad un ko mēs gribam panākt.

– Tā tas arī sākās?

– Tur būtu garāk jāstāsta par to pretstatu cīņu, kas bija radusies jau padomju laika beigās, par to, ka vienīgie monopoliepircēji bija valsts uzņēmumi, ka faktiski atsevišķais uzņēmums, atsevišķais iepircējs līdz tirgum pat nedrīkstēja tikt. Un tie uzņēmumi čakarēja tos kolhozus, kā viņiem labpatikās, nemaz nerunājot par individuālajiem, mazākiem saimniekiem. Un faktiski tā pretstatu cīņa bija viens no faktoriem, kas veicināja neatkarības atjaunošanos. To, ka tie ir valsts uzņēmumi, kas izsūc labos zemniekus, mēs pat neapzinājāmies tai laikā, — ka caur šo valsts sistēmu arī tika dotēta lauksaimnieciskā daļa, ne tikai Latvijas, bet visas Padomju Savienības apmēros, tik drausmīgos apjomos, ka nevienā Eiropas Savienības dotāciju daļa nav tik liela, kā tika dotēta Latvijas lauksaimniecība.

Mēs pat reiz parēķinājām, ka, ja paņemtu to cenu līmeni, kādam vajadzētu būt bijušam, vairāk nekā sešdesmit procenti, faktiski astoņdesmit procenti šai cenai pievienoja valsts ar subsidēto budžetu. Tas bija tas absurds, ka veikalā varēja nopirkt pienu par divdesmit divām kapeikām litrā, kamēr no saimniecības pirka jēlpienu par trīsdesmit septiņām kapeikām litrā. Šodien mēs par to pat neiedomājamies, kāpēc padomju laikā lauksaimniecība un pārtikas sektors dzīvoja tik labi un kāpēc šodien ir tik grūti. Un tāpēc šodien vēl diezgan daudzu laucinieku apziņā ir tas, ka, lūk, atnāca privatizācija un sagrāva. Principā jau bija divi paralēli procesi — privatizācija un vienlaikus arī cenu atlaišana un dotāciju atņemšana. Un izrādījās, ka Latvijas ekonomikā nav tādu resursu, lai varētu maksāt lauksaimniekam divreiz vai pat trīsreiz vairāk par to, ko spēj samaksāt gala patērētājs tirgū.