Lato Lapsa - Kampējs

Bet privatizācija, it sevišķi piena nozarē, viņiem deva iespēju, un viņi reāli saņēma akcijas — kāda Rīgas piena kombināta vai kāda Valmieras piena kombināta . Bet citas izmaiņas es nevaru identificēt nekādas, tā ka es domāju, ka tas ir... Augstākā padome tiešām daudz strādāja, mēģināja uzrakstīt, kā viņi domāja, bet, ka būtu bijis kaut kāds, nu, principiāli cits uzstādījums... Tad mums jāsatiekas ar to cilvēku, kas to teica, tad mēs varētu diskutēt.

– Un kāda jums bija šī te tālaika sadarbība ar Šķēles kungu, kā jūs viņu raksturotu?

– Viņš ļoti bieži nāca uz komisijas sēdēm, viņš ir cilvēks, kas ļoti labi prot pamatot un atbildēt, un tā tālāk...

Un patiesībā arī jau Ģēģera ministrēšanas laikos, tad, kad viņš tika iecelts, tur jau bija kaut kāds zināms laiks, kad Šķēli neiecēla, kurš strādāja kopā ar [Andri] Miglavu, Zīli pie privatizācijas likumiem un kuram bija tā saikne no ministrijas ar parlamentu, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju. Tā kā tādā izpratnē, es gribētu teikt, ka uz šo reformu virzienus Šķēle uz sevi liktās cerības attaisnoja, jo lauksaimniecības nozare bija gan, pateicoties tam, ka bija jau iepriekšējās iestādes, gan pateicoties arī, nu, teiksim, zināmai Šķēles darbībai vai ministrijas darbībai, lauksaimniecības nozarei jau bija pirmie privatizācijas likumi Augstākajā padomē.

– Un pēc tam?

– Tad jau ir mazliet jāpieskaras, manuprāt... nu, cits laiks. Un tā vairs nav Augstākā padome, tā ir [Valda] Birkava valdība. Birkava valdība jau, ja tā vēsture, ja jūs pieskaraties tur... Tad, kad ievēlēja piekto Saeimu un izveidoja Birkava valdību, tad, protams, viens no uzsvariem bija, ka lauksaimniecība bija privatizēta vai atradās privatizācijas procesā, bet visai pārējai tautsaimniecībai vēl nebija priekšstatu par šo jomu. Un tad Birkava valdības deklarācijā bija liels uzsvars uz privatizāciju — ka nevar privatizēt vienu lauksaimniecību, nevar vienā tautsaimniecības nozarē valdīt kapitālisms un otrā sociālisms, tā ir valsts regulēta ekonomika. Un tad bija pat tāds privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte. Tad bija diskusija par to, kā tas viss notiks, un tad bija Vācijas pieredze, un tad bija skaidrs, ka nu it kā izvēlēts šis Vācijas ceļš, jo nekāda cita ceļa nebija — demokrātiskās Vācijas ceļš. Un tad Šķēle bija tas, kas, bet tas jums precīzāk ir jājautā Skultem, bet Šķēle bija tas, kas rakstīja vai vadīja darba grupu, nebūdams formālā amatā, visai tai privatizācijas procedūrai.

Savukārt Jevgeņijs Lukašenoks apgalvo, ka galvenais "bīdītājs" pats Jānis Kinna nebija pilnīgi noteikti — un arī Andris Šķēle vienpersoniski ne: "Es nedomāju, ka Šķēle deva norādījumus tā laika Augstākajai padomei, kā taisīt likumu. Man liekas, ka paši deputāti steidzās ar privatizāciju, pārņemot shēmas, jo tās shēmas ne jau Latvija taisīja no nulles. Es dažādi varu domāt par Kinnu, bet es... jo pats viņš tos likumus, par cik es saprotu, ka caur viņu tie gāja, viņš pats nav tik gudrs, lai varētu izlaist tādus likumus, pats tā personīgi tajos iesaistoties. Es neuzskatu viņu par tik spējīgu cilvēku. Tas ir mans personīgais viedoklis."

Beigu beigās nonākam arī līdz Andrim Miglavam, kurš joprojām strādā tai pašā Valsts agrārās ekonomikas institūtā, — izrādās, pretēji dažām prognozēm, viņam nav nekas pret atmiņām par vecajiem laikiem.

– Jūs savulaik izstrādājāt likumus par pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Kā tas notika?

– Man uzreiz jūs jābrīdina, ka man atmiņa nav ļoti laba, īpaši uz gada skaitļiem un tādiem stāstiem.

– Kāpēc pie jums nonāca šie te likumi, kāpēc jums viņus uzticēja izstrādāt?

– Uz to es gan pat nevaru atbildēt.

– Kurš to uzdeva?

– Es nezinu.

– Kāds taču pateica — tā, tas tagad ir tavs darbs...

– Jūs man uzdevāt jautājumu, par kuru es vispār nekad neesmu domājis. Tā notiek, ka ir procesi, kas vienkārši ir procesi. Un tajā procesā tās zvaigznes sabīdās tā un ne citādāk, un, kāpēc viņas tā ir sabīdījušās, es pat nezinu. Es negribu teikt, ka es esmu zvaigzne, bet tajā izpratnē, ka tas nav bijis atkarīgs no manis. Es nevarētu teikt, ka tas bija no manis vai ne no manis, bet noteikti, ka tas bija arī no manis atkarīgs, no manis, no mana kolēģa...

– No kāda kolēģa?

– Tagad eiroparlamentārieša, Tēvzemes līdera Roberta Zīles. Kaut kas bija atkarīgs no Ģēģera, kaut kas bija atkarīgs no Šķēles, no Zemkopības ministrijas, no Godmaņa valdības stila. Nu, tas bija tāds laiks, kad lietas notika varbūt ne gluži tādā loģiskā secībā, kā tas ir šobrīd.

Šobrīd, kad visas reformas pārsvarā ir beigušās, tas likumdošanas process ir iegājis vairāk vai mazāk tādā akadēmiskā gultnē. Un tie procesu veidi, kā tas notika deviņdesmitajos gados, šodien vienkārši vairs nebūtu iespējami. Šobrīd ir pilnīgi skaidri definēts, kam ir likumdošanas iniciatīva, principā viņa joprojām ir arī deputātiem, ne tikai ministrijām un ministriem.

– Jūs tajā brīdī bijāt agrārās...

– Tajā laikā es biju gandrīz tas pats, kas šobrīd, tobiš nekas. Tas ir, es faktiski biju neatkarīgais pētnieks, strādāju tajā pašā Agrārās ekonomikas institūtā, es nebiju nedz direktors, nedz pat nodaļas vadītājs, es biju zinātniskais līdzstrādnieks, pat ne vecākais. Vienkārši parasts zinātniskais līdzstrādnieks. Bet nu lielos vilcienos droši vien — kaut kas bija atkarīgs arī no manis un mana kolēģa, tāpēc ka astoņdesmito gadu beigās, vienkārši pildot sava amata pienākumus... Tajā laikā ienāca tā saucamie saimnieciskās uzlabošanas formas meklējumi, kad padomju režīms jau bija sapratis, ka visu nodiktēt no augšas nevar, Maskavā nolemt, tur Valsts plāna komiteja viena, otra...

Tika meklēts veids, kā atraisīt darbinieku iniciatīvu, saimniecisko aktivitāti, lēmumu pieņemšanu un tamlīdzīgi. Un, strādājot pie šādiem projektiem, mums jau toreiz bija vairāki konsultāciju projekti ar toreizējām padomju saimniecībām un kolhoziem, mēs kā nosacīti jaunākās paaudzes speciālisti abi ar Robertu bijām spiesti aizdomāties mazliet dziļāk, jo mums nebija pieņemams tas veids, kā bija nolemts, kā tas būtu darāms. Tur bija dziļas pretrunas starp tiesību un pienākumu sistēmu, kas izveidojās uz katru šo saimnieciskās darbības subjektu, sākot no strādnieka, beidzot ar briga-dieri vai iecirkņa vadītāju, kas aiziet tālāk uz visām īpašuma attiecībām, visām lietošanas attiecībām utt. Par pienākumu un tiesību sabalansēšanu, lai vispār varētu runāt par saimnieciskās darbības veikšanu, kas nebūtu dēvējama par kaut kādu izsaimniekošanu vai apzagšanu, bet kas būtu dēvējama par mērķtiecīgu, progresīvu ekonomiskās darbības virzību.

Otrs faktors, kas šajā laika posmā ienāca, — bija runa par kapitālistiskās ekonomikas, tirgus ekonomikas principu atjaunošanu arī šajā teritorijā. Un tas, ko mēs redzējām, — tātad mums ir viena īpašuma saimnieciskā struktūra, kas radusies šajos četrdesmit padomju ekonomikas gados, un vairāk vai mazāk tas nosacītais rezultāts, ko mēs it kā gribētu redzēt. Tātad īpašums, īpašnieki, darbinieki un tiesības pieņemt saimnieciskos lēmumus, tiesības izmantot radušos rezultātu, tātad piesavināties peļņu, kā tur toreiz teica.

Un no otras puses — pienākumi, kas no tā izriet, pienākumi mobilizēt ražošanas resursus, gan zemi, gan darbiniekus, gan ražošanas līdzekļus, pienākumi pildīt saistības pret biznesa partneriem, pret produkcijas pircējiem, resursu piegādātajiem, darbiniekiem, norēķināties ar viņiem par resursu izmantošanu, pienākumu pret valsti, pret nodokļiem, vides prasības un tamlīdzīgi. Tātad faktiski ir kaut kāda sistēma, kuru mēs gribam sasniegt, un starp šīm sistēmām faktiski ir pilnīgs vakuums. Vakuums gan izpratnē, kā šos ceļus iet, gan...