Lato Lapsa - Kampējs

Bet kurš tad īsti radīja lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pirmās redakcijas, kurās komisijās vai ministriju struktūrās tās piedzīvoja izmaiņas, kas šīs izmaiņas ierosināja, un pēc kādiem priekšlikumiem tika pieņemtas galīgās versijas? Īsi sakot — kas bija tas, kurš, piemēram, noteica, ka darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu atdot vairāk kā 10—25 procentus no privatizējamo uzņēmumu akcijām? Kurš, piemēram, piešķīra tik lielu lomu valsts uzņēmumu "saimniecisko partneru" vēlmēm pēc uzņēmumu akcijām? Kurš izlēma, kas jāprivatizē tagad un tūlīt, bet kas — kaut kad vēlāk? Kā tika izlemts, ka pirmpirkuma tiesības jāpiešķir tās zemes īpašniekiem, kas atrodas zem uzņēmumu objektiem — un kam tika (vai netika) dotas tiesības šos lēmumus tulkot atbilstīgi konkrētajai situācijai? Un kāpēc, piemēram, tikai 1994. gadā Zemkopības ministrijai ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijās būtu vairāk zemniecības pārstāvju (kad toreizējais Latvijas Zemnieku federācijas vadītājs Andris Rozentāls bija spiests atzīt, ka šī ideja ir mēģinājums ielēkt aizejošā vilcienā)?

Šie lēmumi bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi būtiski — to sekas vēl tagad jūt liela daļa Latvijas pārtikas rūpniecības. Jevgeņijs Lukašenoks min tikai vienu piemēru: "Ja kritiski izturēties pret privatizāciju kā tādu, tad es jau toreiz tā teicu un arī tagad, pēc sešpadsmit gadiem varu pateikt, ka ar graudu pārstrādes privatizāciju vajadzēja pagaidīt. Novilcināt par kādiem trim līdz pieciem gadiem. Mēs tikko bijām atdevuši zemes zemniekiem, tikko, tikko, un viņi vēl nebija gatavi izglītoties un apvienoties tā, lai tā būtu ne tikai apvienošanās uz papīra, bet apvienošanās, kas darbojas. Un nākotnē — kā tagad Zviedrijā, Norvēģijā zemnieku apvienības eksistē vairāk nekā desmit gadus un viņiem pieder graudu pārstrādes uzņēmumi.

Tad šis process bija spontāns, likumu ta’ taisīja un pareizi taisīja, bet izmantot to par graudu pārstrādi vajadzēja nedaudz vēlāk. Zemnieki būtu kļuvuši spēcīgi, un viņi sev uz daudziem gadiem būtu varējuši nopirkt graudu pārstrādes uzņēmumus. Bet šodien iznāk tā, ka faktiski visās attīstītajās kapitālisma valstīs graudu ražotājiem ir savi elevatori graudu glabāšanai, kā arī dzirnavas vai kombikorma rūpnīcas, bet elevatori —

noteikti. Bet šodien šeit viņi ir palikuši vieni paši, viņi izaudzē un ir spiesti tūlīt pārdot, bet parasti Eiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, viņiem ir pašiem savi elevatori, kur glabāt. Un es vienu periodu ļoti kritiski vērtētu, jo graudu pārstrādes uzņēmumus vajadzēja atdot privātās rokās nedaudz vēlāk. Bet mēs Latvijā steidzāmies to izdarīt, cik vien iespējams, ātri, un to nevajadzēja darīt."

Nākamajās nodaļās mēs vēl tiksim līdz konkrētām amatpersonām, kuras, pamatīgi pārsniedzot savas pilnvaras un brīvi traktējot likumus, var teikt, faktiski pasniedza vērtīgas dāvanas Andrim Šķēlem un viņa biznesa partneriem. Tāpat nevajadzētu aizmirst arī konkrētus politiķus, kuru dēļ Jevgeņija Lukašenoka pieminētie zemnieki tā arī palika pie sasistas siles, — piemēram, vēlāko Andra Šķēles domubiedru Gundaru Bērziņu, kura uzstājības dēļ kādam tik nevēlamais vārds "zemnieki" tika izsvītrots no maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas likuma grozījumiem, kas paredzēja: "Ja uz akciju nedalāmo paketi iesniegti vairāki pieteikumi, priekšrocības ir pieteikumiem, ko iesniedz lauksaimniecības produktu ražotāji — zemnieki, ražotāju kooperatīvās sabiedrības, kuri akcijas var iegādāties arī par privatizācijas sertifikātiem."

Bet galvenais tomēr bija pieņemto likumu konkrētie formulējumi un normas, un te nu katram, kam uznāk vēlme aizrakties līdz pirmsākumiem, sākas īstais Sīzifa darbs. Pati ministrija un Valsts arhīvs jau tradicionāli atsaucas uz deviņdesmito gadu sākumu haosu, kā rezultātā pamatīgi dokumentu apjomi — faktiski veseli slāņi — ir vienkārši un ērti pazuduši. ("Izskatot Jūsu pieprasījumu par iepazīšanos ar pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pieņemšanas gaitas dokumentāciju, darām zināmu, ka Zemkopības ministrijas rīcībā nav dokumentu par minēto likumu tapšanas gaitu 1992.—1993. gadā. Dokumentācija, kuras ilgums pārsniedz 10 gadus, nodota Valsts arhīvā," — tā 2006. gada decembrī raksta Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Baiba Bāne. Lieki teikt — ko tādu velti meklēt arī arhīvā.)

Tiesa, mūsu galvenais varonis tam nekad nepiekritīs — lūk, fragments no intervijas deviņdesmito gadu beigās.

– Jūs bijāt pēdējā Lauksaimniecības ministrijas augstākā amatpersona, pēc tam šo ministriju pārdēvēja par Zemkopības ministriju. Šajā reorganizācijas procesā esot pazuduši daudzi dokumenti. Kā jūs to varat izskaidrot un komentēt?

– Ļoti apšaubu, ka tur būtu pazuduši kaut kad dokumenti, bet, ja ir pazuduši, turklāt daudzi, būtu labi nosaukt — kādi. Neesmu gan dzirdējis, ka no ministrijas kaut kas būtu pazudis, un ļoti apšaubu šādu iespēju. Kancelejas vadītājs ādolfs Ruskulis bija ļoti profesionāls cilvēks, strādājis gan pie [Miervalža] Ramāna, gan pie Viļņa Edvīna Breša, labs kanclers, un visa lietvedība bija viņa pienākums. Domāju, ka viņš ir sameklējams un varēs paskaidrot, ka nekas nav zudis.

– Šobrīd, kad Privatizācijas aģentūra no Zemkopības ministrijas pārņem šos te privatizācijas dokumentus, tur viņi konstatē, ka trūkst tādi un tādi dokumenti — tam nav statūtu, tam nav pilnsapulces protokolu.

– Statūti un pilnsapulces dokumenti ir atrodami Uzņēmumu reģistrā, un diezin vai ministrijai bija prasība glabāt šādus dokumentus. To likumā iestrādāja vēlāk, manā laikā, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienviet. Privatizācijas aģentūra jau nemaz negribēja pārņemt dokumentus no Ekonomikas ministrijas un Zemkopības ministrijas. Mēs uzstājām, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienā vietā, lai nenotiktu šādas dokumentu zušanas. Domāju, ka Zemkopības ministrijai bija saistoši un svarīgi glabāt tikai tās pavēles un tos dokumentus, kas ir svarīgi to darbiniekiem. Domāju, ka pārējais viņiem nav jāglabā un tie visi ir atrodami Uzņēmumu reģistrā. Domāju, ka tur tie visi arī ir.

Nav, ļoti daudzu dokumentu vienkārši nav — par to mēs pārliecināsimies arī nākamajās nodaļās. Savukārt bijušo amatpersonu atmiņas nav gluži viennozīmīgas — sākumā ieklausīsimies vienā no tālaika ministriem, kurš ļoti kategoriski vēlas lasītājiem palikt anonīms.

– Vai var teikt, ka Andris Šķēle bija atbildīgs par lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju? Viņa kompetencē bija izstrādāt likumus, noteikumus...

– To jau vairāk [Andris] Miglavs, bet Augstākā padome tos likumus pilnībā izmainīja, mēs virzījām citu versiju.

– Kādēļ?

– Tāds toreiz bija uzstādījums, toreiz Augstākajai padomei bija lielāka vēlme piedalīties likumdošanas iniciatīvas procesā.

– Kāda bija jūsu sadarbība ar Šķēli?

– Pēc pirmajiem trīs mēnešiem viņš ļoti izmainījās.

– Kādā veidā?

– Mums pirmdienās bija tikšanās ar Augstākās padomes komisijas vadību, viņš parasti mēģināja kaut kādus jautājumus virzīt, es viņam teicu — ja ir vēlēšanās par kaut ko parunāt, piesakieties uz tikšanos.

– Vai jau tobrīd varēja manīt, ka viņš varētu vēlēties kādus uzņēmumus iegūt savā īpašumā?