Lato Lapsa - Kampējs

Kādā plašākā intervijā presei mūsu galvenais varonis situāciju izskaidroja detalizētāk: "Pirms nokļuvu ministrijā, es strādāju Mehanizācijas institūta mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūta zinātniskajā ražošanas apvienībā Stars . Biju pazīstams ar daudziem cilvēkiem, kuri darbojās Tautas frontē, it sevišķi lauksaimnieku vidū. Man institūtā bija arī tas gods strādāt kopā ar ļoti interesantu lauksaimnieku un ļoti lielu autoritāti savā jomā Teodoru Godmani, toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa tēvu. Visi šie apstākļi kopumā acīmredzot bija kaut kādā veidā kalpojuši par to, ka bija kāds pačukstējis: vajag tajā sistēmā, ko sauc par Agropromu , ievilkt pilnīgi jaunus cilvēkus, un tad es kļuvu laikam par vēsturē jaunāko ministra vietnieku. Kā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera pirmais vietnieks es atbildēju par ražošanu — pārtikas pārstrādes sektoru, mehanizācijas lietām un lauksaimnieciskās ražošanas pamatlietām. Es formāli biju tas, kas virza ar šīm sfērām saistītos jautājumus uz Ministru padomi. Toreiz, kad strādāju par lauksaimniecības ministra pirmo vietnieku, vispār nebija Latvijas Republika, bet bija Latvijas PSR, un es lūgtu žurnālistus to nejaukt, jo pēc 1990. gada 4. maija mēs vēl ilgu laiku līdz 1991. gada 21. augustam bijām LPSR."

Labi, atcerēsimies — tāpat kā to, ka tieši Andris Šķēle bija tas, kurš virzīja ar pārtikas pārstrādes nozari saistītos jautājumus uz Ministru padomi. Un vienalga — kuri tieši bija šie "pazīstamie lauksaimnieki", kuri uzrunājuši mūsu grāmatas varoni, un kādi motīvi viņus vadīja? Pirmkārt jau pajautāsim Andra Šķēles tiešajam priekšniekam — toreizējam lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram.

– Kurš viņu uzaicināja par lauksaimniecības ministra vietnieku?

– Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija.

– Tātad Jānis Kinna?

– Piedāvāja laikam [Pēteris] Krūgaļaužs. Bija jāsaskaņo komisijā.

– Un tad jūs viņu pirmo reizi ieraudzījāt?

– Nē, nē, es viņu pazinu, es līdz tam jau mehanizācijas jautājumos biju atbildīgais Agrokomitejā, un viņš strādāja mehanizācijas institūtā.

– Kā jūs viņu raksturotu toreiz, kāds viņš bija?

– Mehanizācijas institūtā, nu, vispār gaišs puisis.

– Tāds mērķtiecīgs?

– Nu, protams, ka mērķtiecīgs, gaišs puisis.

– Viņš ļoti vēlējās ministra vietnieka amatu?

– Hmmm...

– Kāds jums iespaids palika?

– Nē, nu, protams, kandidāti, kas bija... Valdība toreiz prasīja, lai būtu saskaņoti komisijā, un to, ko komisija skaņoja, to virzījām. Tā kā es pats esmu inženieris un viņš bija inženieris, bija it kā doma, ka vairāk vajadzēja no agronomijas, bet nu, ko komisija laida cauri no kandidātiem, tas aizgāja.

Tad jau vajadzētu būt, ka labāk to zinās toreizējais Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijas pārstāvis, vēlākais zemkopības ministrs Jānis Kinna.

– Jūs bijāt Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā laikā, kad Andris Šķēle tika iecelts par lauksaimniecības ministra vietnieku?

– Tad komisijas priekšsēdētājs bija Guntis Grūbe, tad viņš tika iecelts par Valsts zemes dienesta ģenerāldirektoru. Un tad es biju tur kādus mēnešus trīs, četrus...

– Jūs bijāt komisijā visu laiku...

– Komisijā es biju visu laiku, jā.

– Tas, ko man cilvēki saka, — jūs esat bijis viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti atbalstījis to, lai Andris Šķēle kļūtu par lauksaimniecības ministra vietnieku, ka tā esot bijusi jūsu iniciatīva.

– Tādā kontekstā, jūs man...

– Tas ir viens no kontekstiem, jā.

– Jā, nenoliedzami.

– Jūs bijāt iepriekš ar viņu pazīstami?

– Es ar viņu iepazinos tad, kad es jau biju Augstākajā padomē.

– Un kā jūs iepazināties?

– Mūs iepazīstināja. Kāda tam īsti nozīme?

– Interesanti...

– Mūs iepazīstināja Pēteris Krūgaļaužs, kurš ar viņu bija ilgāku laiku pazīstams.

– Un kas jums šķita Šķēles kungā tas pievilcīgais, ka viņš varētu būt ministra vietnieks?

– Nu, es gribētu teikt tā, ka tad, kad tika ievēlēta Augstākā padome un Godmanis veidoja savu valdību, viņš šajā jomā izvēlējās, nu, drošu, it kā pārbaudītu ceļu, — viņš nenomainīja ministru. Par ministru palika iepriekšējais, PSRS laika, LPSR laika ministrs Dainis Ģēģers, kas bija nosacīti nesen sācis strādāt un sevi bija arī ļoti normāli parādījis.

Bet mums nebija tādas īsti labas pārliecības, ka Ģēģera kungs ļoti gribēs atbalstīt reformas, privatizāciju, un līdz ar to mēs skatījāmies it kā pēc cilvēka, kurš varētu veicināt šo procesu no ministrijas iekšienes. Tad no alternatīvām kandidatūrām, kas pretendēja arī uz ministra vietu, bija Melņa kungs, kurš bija tāds kā reformētājs pazīstams, bet nu toreiz nebija tādas ietekmes un tādā izpratnē, un iespējams, ka mēs pat nenonācām komisijā, jā, mēs nebalsojām, kurš būtu labāks — Melnis vai Ģēģers, jo mēs uzskatījām, ka tā ir Godmaņa kompetence. Mēs viņus abus vienkārši noklausījāmies. Nu, un tad Godmanis izvēlējās Daini Ģēģeru, tad it kā tika meklēts tāds, nu...

– Kas jums lika domāt, ka Šķēle varētu būt tas cilvēks, kurš varētu šos procesus atbalstīt un virzīt?

– Es pieņemu, ja es pareizi atceros, tad viņš bija zinātniski pētnieciskās saimniecības Ulbroka , vai kā to iestādi tobrīd sauca, direktora vietnieks ārējos sakaros...

– Komercdirektors?

– Es domāju, ka nebija komercdirektors vēl tobrīd. Un tas reālais cilvēks, ko es nepazinu pirms tam, tas reālais cilvēks teica: "Jā, Andris ir tāds, kas to visu varētu darīt!"

Vēl sava versija ir arī neatkarīgās Latvijas pirmajam premjeram Ivaram Godmanim, — vismaz viņš pats sakās esam pārliecināts, ka visa pamatā bijuši tieši viņa lēmumi.

– Kuri tad ir tie, kam par savu šodienas bagātību jāpateicas jūsu tolaiku lēmumiem?

– ļoti daudzi. Piemēram, Šķēle, Lembergs... Viņi tam nepiekritīs, bet saistība ir pilnīgi viennozīmīga. Šos divus uzvārdus nosaucu speciāli, lai būtu asums.

– Kas tie bija par lēmumiem?

– Tajos laikos lēmumus pieņēma drusku savādāk, vienpersoniskāk, un bija jau arī sagadīšanās... Piemēram, Šķēle strādāja Ulbrokā, tur ilgus gadus strādāja arī mans tēvs [Teodors Godmanis]. Ulbroku zināju pietiekami labi.

Kad parādījās jauni vietnieki lauksaimniecības ministram, es tomēr parūpējos painteresēties, kādi vietnieki manas valdības ministram parādās.

Sāku interesēties pa lauksaimniecības līniju. Toreiz bija no Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldes [Uldis] Bēniķis un vēl Šķēle. Prasīju tēvam, kas ir Šķēle. Viņš teica, ka Šķēle ir cilvēks, uz kuru var paļauties — izpildīgs, labi izglītots, kārtīgs. Ja tēvs būtu pateicis citādāk... Starp citu, manas valdības laikā par Šķēli nevaru neko sliktu teikt. Toreiz gan bija citi laiki. Sadarbojāmies ļoti normāli. Pēc tam? Ne man to vērtēt.

Savas atmiņas un versijas ir arī citam kādreizējam Lauksaimniecības ministrijas augsta ranga darbiniekam, vēlākajam miljonāram Jevgeņijam Lukašenokam.