Visu nodevām no sākuma Biškopības biedrībai. Tur bija direktors Andris Ārgalis, vedām uz Siguldu. No astoņdesmit sestā gada, Gorbačova laika sākumā — caur kolhoziem. Astoņdesmit astotajā gadā noorganizēju pirmo kooperatīvu. Ieliku māsas dēlu par direktoru.
Pats dzīvoju Maskavā. Pametu kinostudiju, aizbraucu atpakaļ uz Maskavu, iestājos Mosfiļm un braukāju uz objektiem, kas bija pa Baltiju. Līdz astoņdesmit devītajam gadam nostrādāju Mosfiļm , iemainīju dzīvokli, taisīju filmas, braucu komandējumos uz Latviju, Igauniju un pa starpām audzēju puķes, vedu no Maskavas uz Rīgu, mamma tirgoja pie Saktas .
Rīgā neļķes tirgoja par divi piecdesmit, bet Maskavā visas tās bulgāru, Holandes neļķes tirgoja par piecdesmit kapeikām gabalā. Piektdien vakarā sarakstīju vēstuli, ka vajag apsveikt Dom kino aktierus, nopirku pa tūkstots, pa piecsimt gabaliem dažādas neļķes, čemodānā iekšā, uz Rīgu prom. Tā Mosfiļm bija izdevīgi, ka es māku visu Latvijā sakārtot, man bija visi viesnīcu direktori pazīstami, varēju visu nokārtot, bet es varēju spekulēt ar puķēm. Pelnījām ļoti labi. Mēs nezinājām, kur naudu likt. Zināju visus Jūrmalas restorānus. Tāpat draudzējāmies ar prokuratūras darbiniekiem, ar kolhozu priekšsēdētājiem. Vienmēr uzstājos, uzliku galdus utt. No policijas puses piesedza, un tā es līdz deviņdesmitajam gadam ar to nodarbojos. Tad es samainīju atpakaļ dzīvokli, tad jau sākām ar Man–Tess nodarboties.
– Kas vēl nodarbojās ar puķēm?
– Vai, tur bija ļoti daudz. Es tagad negribētu tos vārdus minēt.
– Pats arī stāvējāt tirgū ar puķēm?
– Man bija līdzi uz astoto martu, viena daļa brauca uz Ļeņigradu, kur man bija savas vietas. Bet mēs pārējie, kur nu sanāca. Tālākā vieta bija Nahodka. Aizlidojām līdz Vladivostokai un tad ar lidmašīnu līdz Nahodkai. Tur mēs tirgojām par četriem rubļiem gabalā, bet Rīgā es no ārstiem, prokuratūras darbiniekiem pirku tulpes par sešdesmit kapeikām gabalā. Viņi nevarēja tirgot. Cik nu tur kurš dzina savā pagrabā — cits astoņsimt tulpes, cits piecsimt, cits septiņus simtus.
Mēs no visiem sapirkāmies, uztaisīju lielu ledusskapi, sāku uzpirkt jau februāra sākumā, vēl neizplaukušas pakojām avīzēs un likām ledusskapī. Kad izņēma ārā astotajā martā, ielika vāzē, viņas uzplauka un nobira. Tie, kam patrāpījās vēlāk iepirkta tulpe, tā jau arī stāvēja. Man brauca līdzi trīs, četri cilvēki. Es tikai pienesu preci.
Maskavā biju iepazinies ar pulksteņu fabrikas direktoru, tur strādāja tikai sievietes. Mēs bijām noslēguši mutisku vienošanos, ka viņš pirks par rubli piecdesmit un es viņam atdošu par katru tulpi desmit kapeikas. Par četrdesmit tūkstošiem nopirka, četri tūkstoši — tā arī bija liela nauda. Sūtīju tieši viņam.
Man viss Baltezers bija par Siguldas biškopības biedriem, lai gan nevienam nebija siltumnīcas. Visi bija biedri, jo tajā laikā varēja izņemt naudu līdz trīsarpus tūkstošiem rubļu. Es nodevu par simts tūkstošiem, tad, kad Ārgalis pārskaitīja naudu, ņēmu mašīnā pa četriem cilvēkiem, Krājkasē tām meitenēm aiznesu konfektes, balzamu, lai mūs bez rindas palaiž. Visi ņēma ārā par trīsarpus tūkstošiem, es katram atstāju simts rubļu. Simts rubļu viņi nopelnīja tikai par to, ka parakstījās. Tā bija tā sistēma, kā mēs nodarbojāmies.
– Bet kurā kompānijā bija Šķēle? Jūsējā?
– Viņš bija citā kompānijā.
– Bet to jūs tā droši ziniet, ka Šķēle ar puķēm ņēmies?
– To es tikai no preses zinu. Pats viņu neesmu saticis. Arī Krištopans, es zinu, ka nodarbojās, bet pats arī neesmu saticis. Bet Ārgalis noteikti zina...
Jā, kādreizējais Rīgas mērs Andris Ārgalis acīmredzami zina. Bet, lai viss būtu skaidrs, apjautāsimies vēl pāris cilvēkiem, kuri jau ir stāvējuši pavisam tuvu mūsu galvenajam varonim. Pirmais — Juris Freibergs no Stopiņiem, Lauksaimniecības tehnikas zinātniskā institūta darbinieks, bijušais Andra Šķēles darba kolēģis.
– Vai jūs ar Andri Šķēli sēdējāt vienā kabinetā?
– Nē, viņam bija tāda lielāka istaba, tur vairāki sēdēja, man vienam šis maziņais. Tā bija mehanizācijas laboratorija. Sākumā strādāja viņa tēvs Arnolds Šķēle, un tad atnāca mazais Šķēlēns, Andris. Viņam bija sarkanais diploms. Viņam tēvs ir doktors, māte ir doktore, māte — ekonomikas, tēvs — enerģētikas.
– Un kā sākās jūsu ņemšanās ar puķēm?
– Mēs un te tuvākie kolēģi nebijām tādi iniciatori, bet te bija viens cits kolēģis — Aloizijs Močs. Viņš bija puķkopības biedrības vietējais priekšnieks. Tad mēs ņēmām tulpju sīpoliņus un audzējām. Nopērk mazos sīksīpoliņus, stāda iekšā, kamēr lieli. Bija dārziņš, tur arī stādījām. Nodevām biedrībai sīpolus, un viss. Un ar tām rozēm arī ar Aloīziju iesākās sākumā tā lieta, bet pēc tam Andris nostādīja to lietu uz rūpnieciskiem pamatiem. Man ir cemme, ja kādreiz saka — puķu Andris, uztaisīja māju, kā viņš varēja. Pie Saktas stāvēja vai? Nu, nestāvēja pie Saktas . Tur bija tā lieta pavisam nopietna. Bija vēl viens kolēģis, kas strādāja mūsu laboratorijā, pēc tautības baltkrievs, tagad viņš vairs pie mums nestrādā. Tāds Nikolajs Suhoverhijs. Viņiem abiem ar Andri bija katram pa žigulim. Man liekas, ka Andrim krusttēvs uzšķiņķoja.
– Ko tad tas īsti nozīmē — izaudzēt rozi?
– Rozes audzē tā — vispirms savāc mežeņu sēklas, stratificē, ieliek ledusskapī uz ziemu, pēc tam pavasarī stāda zemē . Pēc tam izaug tādi matiņi, stiebriņi, tie maksāja piecas kapeikas gabalā. Tos tad vēl vienu gadu audzē, tad tie izaug tādi kā zīmulīši, un uz tiem potē virsū. Līdz vasaras otrai pusei ir izaugušas, un tad var pārdot. Tā potēšana notiek tā — vispirms jāsadabū potzari, jākontaktējas ar kaut kādām siltumnīcām, kas audzē puķes, — viņiem paliek pāri.
Vajadzīgs stiebra gabaliņš ar pāris pumpuriņiem. Nogriež potcelma sakni, miziņu iešķeļ, potzaru slīpi iešķeļ, aizbāž tur, notin ar izolācijas lentu un nosmērē ar potvasku. Viss — iepodo, polietilēna podiņā. Kūdrā. Saliek siltumnīcā. Viņiem vajag siltu un mitru režīmu. Lai viņš neizkalstu, bet pieaugtu. Kam nebija siltumnīcas, tie lika vanniņās un nosedza ar plēvi. Kad ir pieaudzis, ir tirgus prece un var pārdot.
Bet Andris ar Suhoverhiju darīja to lietu nopietnāk. Viņi ar piekabēm brauca uz Dienvidkrieviju, tur tos matiņus varēja dabūt par kapeiku gabalā, turklāt tur neviens viņus neskaitīja. Tur lauks ir, roc, cik vari, piekrauj, skaiti, ka tev ir divi tūkstoši. Tad viņi veda mājās un audzēja. Pašiem jau zemes tik daudz nebija, tad viņi dalīja visiem, kas nu bija gatavi ņemt, kam nu bija dārziņi, kam piemājas zemītes. Tad nu mēs viņus audzējām. Pēc tam viņi no mums atpirka par tirgus cenu. Cenu gan es neatceros. Tā bija atkarīga no izmēra, bija šabloni, ar kuriem mērīja. Bija kādas trīsdesmit piecas līdz piecdesmit kapeikas. Tad viņi potēja.
Mēs viena daļa paši arī potējām, cik nu varējām — vanniņām. Viņiem gan arī nebija siltumnīcas, viņi nomāja, pie viena kolēģa viņi tur sēdēja pa naktīm, visa famīlija. Tas bija noorganizēts, meitas nē, tās bija maziņas, bet sieva gan. Viens nogriež un nošķeļ, otrs sagatavo spraužamo, trešais notin, plūsmas līnijā. Negāja jau pie Saktas tirgot. Es arī nekad neesmu stāvējis tirgū un pārdevis puķes. Šķēle arī ne. Varbūt sākumā, kad vēl nedzina uz Maskavu, bet tas laikam bija Aloīzijs, kurš uz sieviešu dienu brauca uz Ļeņigradu ar tulpēm...
Читать дальше