Lato Lapsa - Kampējs

Tas tā attīstījās, kad tika iegriezts rats, Siguldas nodaļai nāca līdz trīsdesmit miljoniem rubļu apgrozījums. Kad es atnācu pašvaldībā strādāt un politikā strādāt, tad daudziem likās dīvaini, ka tādu Ārgali neviens nezina, viņš iet uz Saeimas vēlēšanām, un viņam visvairāk plusu. Un arī Rīgā. Tas ir tas vecais dārzkopju grauds. Visi, ar kuriem kopā strādāju, viņiem ir bērni izauguši, viņi ir uzbūvējuši mājas un saviem bērniem uzbūvējuši mājas. Daudzi to atceras. Un tas ir tas iemesls.

– Kas bija lielākie audzētāji?

– Pirmajā desmitniekā bija viens no bagātākajiem tā laika cilvēkiem, kas potēja simtiem tūkstošus rožu gadā, tas ir apmēram trīs simti tūkstošu rubļu, — Jūlijs Krūmiņš. Tā ir tikai viena daļa, ko viņš deva mums. Viņš deva arī kolhoziem. Bija Jānis Rukšāns, Skuja, mācītājs Sidrēvics.

PSRS tautsaimniecības sasniegumu izstādē bija ziedu izstāde, un tas mīkstināja attieksmi pret puķaudzētājiem. Pats arī labi pelnīju. Sieva audzēja gladiolas un lilijas, es — tulpes, narcises, ziemcietes, arī potēju rozes. Lilijām daudz vietas nevajadzēja. Vienā kvadrātmetrā varēja izaudzēt simts sīpolus.

Mums bija tāds konflikts, ka tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestajā gadā Siguldai bija divi lieli zinātnieku institūti. Tur bija tāds stāvoklis. Tāpēc, ka tā biedrība tik populāra, ka neviens ar zinātni nenodarbojās, visi tikai potēja rozes. Man bija vairāk nepatikšanu ar viņiem. Padomju sistēmā mani kā vadītāju pie atbildības nevarēja saukt. Bet tur sazīmēt, kuriem uz tām krājkases grāmatiņām tās lielās summas, — nu, tas bija tāds periods. Bija daudz viltības.

Tajās biedrībās bija oficiāli atalgoti Valsts drošības komitejas darbinieki, kuriem bija uzdevums sekot, jo mēs taču tādā veidā varējām arī ekonomiski graut ar tādām summām. Mēs viņus ātri sazīmējām un piesaistījām darbā, ielikām valdē, daudzos gadījumos paši bija spiesti piedalīties lēmumu pieņemšanā, kurus nevarētu apstrīdēt.

Mums bija liela problēma, ka nebija kur likt to naudu, kas bija iekasēta kā komisija. Daudzas biedrības uzbūvēja biedrības ēkas. Sigulda izbūvēja lielu centru, Saulkrastos izbūvēja. Tā milzu summa, kas mums tur krājās miljonos, tur bija problēmas. Visi dārzkopības biedrības biedri ir akcionāri tam piemineklim, kas Pārdaugavā — Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem uzbrucējiem. Piespiedu kārtā bija lēmums, ka no visām biedrībām tiek noņemti piecdesmit tūkstoši rubļu šā pieminekļa labiekārtošanai un būvēšanai.

Dainu kalns ir izbūvēts par Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrības naudu. Tās visas flīzītes ir par mūsu naudu, tie visi akmeņi ir pārvilkti. Pirmos darbus, kad varēja atpirkt no māksliniekiem, — tos mēs apmaksājām.

Tad vēl pa visu savienību uz astoto martu piegādājām tulpes. Tur ceļi dalās. Bija tādi, kas kopā ar biedrību, un bija individuālie. Bija izdevīgi no biedrības pirkt sīpolus un tad ziedināt. Man pašam arī bija. Dārzu biju uzlicis uz zinātniskiem pamatiem. Bija problēmas no radiem un draugiem teritorijas aizņemties. Pirmajā gadā nav problēmas, bet pēc tam viņi skatās, ka tev tur labi iet, un vairs ne.

Vēl bija tāds kuriozs, ka bija tie radi un draugi, uz kuriem oficiāli uzlika tos trīsarpus tūkstošus rubļu. Un parasti viņiem no tā pienācās divsimts līdz trīs simti rubļi. Tas visiem bija zināms. Par to, ka viņam jāaiziet uz krājkasi un jānoņem nauda. Pirmajā gadā nebija nekādas problēmas sarunāt — bezgala pateicīgs, ne par ko saņēmis divus simtus rubļu. Nākamajā gadā jau bija grūtāk sarunāt. Bija tāds nerakstīts likums, ka tie radinieki jāmaina.

Bija interesanti, ka puķaudzētājus varēja iemanīties uzreiz pazīt. Toreiz visi staigāja 1. maija kurpēs, bet mums bija blats vienā veikalā, un mēs varējām nopirkt čehu kurpes. Ja satika kādu ar 1. maija kurpēm kājās, tad zināja, ka viņš ir bīstams. Krājkasē bija sava kukuļu sistēma — dāmām, lai nebūtu jāstāv rindā pēc naudas, devām balzamu, konfekšu kastes.

– Un kur naudu lika paši puķaudzētāji?

– Repše paziņoja, ka Krājkasē naudu samainīs. Tie, kuri nenoguldīja Krājkasē, sāka ieguldīt un sāka visu pirkt. Manai sievai arī nauda palika uz krājgrāmatiņas, jo vairāk kā piecus simtus rubļu ārā nedeva. Kad nokritās naudas vērtība, tad staigāja džeki ar čemodāniem, kuri prata pa sētas durvīm dabūt ārā lielākas summas. Mēs par to naudu visu ko pirkām. N–tos ledusskapjus biju sapircis, n–tos velosipēdus.

Ar naudas vērtības pazemināšanu latviešu bizness tika totāli izčakarēts. Varēja to naudu samainīt valūtā. Pieci līdz septiņi rubļi par dolāru. Tūristu grupām mainīja valūtu, bet bija jāmaksā divdesmit pieci procenti komisija. Ja nebūtu notikusi šāda apzagšana, tad būtu daudz bagātu cilvēku. Desmit līdz piecpadsmit miljoni rubļu tika atsūtīts par precēm, bet lielākie vairs nevarēja naudu dabūt. Kad sāka maksāt naudu ārā, tai dramatiski kritās vērtība. No Krievijas atveda naudu, bet Siguldā nevarēja izņemt.

Taču jāņem vērā, ka Berģi, Ķekava, Iecava ir izbūvētas par puķu naudu. Kurš katrs to varēja darīt. Vajadzēja tikai akurātību. Pie rozēm bija specifika. Visi Siguldas ārsti potēja, visi zinātniski pētnieciskā institūta darbinieki. Viņi bija pieraduši pie sistemātiska un akurāta darba. Rozes var, anekdotes stāstot, pa vakariem sapotēt. Kādas piecsimt pa vienu vakaru. Ņemšanās ir, bet var...

Kādas summas tad grozīja paši, paši, paši lielākie padomju puķaudzēšanas biznesmeņi? Ja reiz Andris Ārgalis piemin tagadējo tranzītbiznesmeni, ekscentrisko Jūliju Krūmiņu, jautāsim viņam.

– Kā tad notika jūsu puķu audzēšanas lielbizness?

– Nu, tur jāatceras, ka tie bija septiņdesmitie gadi. Tas bija man tāds dzīves grūtais periods, kad es biju beidzis Maskavā mācīties, ieguvis direktora diplomu, Maskavā nostrādājis. Man paprasīja atbraukt uz Rīgas kinostudiju, jo Rīgas kinostudija mani sūtīja uz Maskavu mācīties. Es atbraucu atpakaļ. Iedomājieties, no Maskavas apgriezieniem. Maskavas filmas lielu daļu filmēja Baltijā — Tallina, Viļņa, Rīga, Sārema. Tā kā es biju nacionālais kadrs no Latvijas, tad es arī sagādāju filmēšanas vietas. Man bija sava mašīna — Volga , man bija alga, plus komandējums, plus viesnīca un ēšana par brīvu. Es varēju īrēt dzīvokli, man iznāca alga uz piecsimt rubļiem mēnesī, kur normālam cilvēkam bija simtdivdesmit rubļu.

Kad es piecus gadus biju saņēmis piecsimt rubļu un man bija mašīna un viss, atbraucu uz Rīgas kinostudiju, un es pēkšņi saņēmu simtpiecdesmit rubļu mēnesī. Uz darbu es braucu ar trolejbusu, no Pārdaugavas. Es lēnā garā sāku dzert, atradu tādus pašus draugus, kas mīlēja iedzert. Es jutu, ka es grimstu. Un nav izejas. Ko darīt? Ko darīt? Es biju tāds diezgan atklāts, biju nopircis Zaporožecu , un vienā servisā satikos ar vienu cilvēku, kas audzēja rozes un dzina tulpes. Viņš teica — tev, Jūlij, tev raudāt? Kā tev nav kauns!? Tev mātei Pārdaugavā ir māja, tev ir siltumnīca, tev ir visas iespējas. Davai , izdzenam. Es tev palīdzēšu. Un tā es pirmo gadu izdzinu tulpes un nopelnīju divus tūkstošus.

Tad viņš mani iemācīja rozes potēt. Tad es nopelnīju astoņus tūkstošus. Uzreiz Moskviču nopirku. Un tad es domāju, kādēļ man viena siltumnīca. Noīrēju četras siltumnīcas, braucu pēc mežeņiem pakaļ. Ar Uldi Kokinu kopīgi gājām. Līdz pat tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajam gadam es pelnīju līdz simts tūkstoši gadā. Katru mēnesi man bija desmit tūkstoši. No septiņdesmit sestā gada katru gadu mainīju žiguli.