Lato Lapsa - Kampējs

– Vai bija nepieciešams uzstādīt jaunas fasēšanas iekārtas?

– Nu, tajos gados, deviņdesmito gadu sākumā uzstādīt jaunas fasēšanas iekārtas... nu, es domāju — visu cieņu firmai Tetra Pak , tās centieniem, bet deviņdesmito gadu sākumā tādas nepieciešamības Rīgas piena kombinātā nebija, jo esošās ražošanas jaudas nebija noslogotas pilnībā, un deviņdesmit pirmajā—deviņdesmit otrajā gadā pasūtījumi stipri kritās, bet tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrajā gadā no projektētajām jaudām Rīgas piena kombinātā varēja pārdot tikai četrdesmit procentus produkcijas.

– Kā jūs kā ģenerāldirektora vietnieks pieļāvāt šo kļūdu — pirkt iekārtas, kuras būtībā nebija vajadzīgas?

– Faktiski šo politiku, kāda bija par lielo pamatlīdzekļu iepirkšanu un arī pirms tam — par jauna piena pārstrādes uzņēmuma būvniecību Rīgā, kas arī tika izdarīts, faktiski visus jautājumus pieņēma ministrijā. Toreiz tā bija Zemkopības ministrija." 1 1 - J. Vaivads nav precīzs formulējumos — deviņdesmito gadu sākumā ministrija saucās par Lauksaimniecības ministriju. — Aut. piez. )

– Kurš cilvēks Zemkopības ministrijā tajā laikā nodarbojās ar šīm lietām?

– Deviņdesmito gadu sākumā ar piena pārstrādes jautājumiem nodarbojās ministra vietnieks Andris Šķēle.

– Vai jūs pieļaujat iespēju, ka iniciatīva pirkt šīs iekārtas nāca no paša piena kombināta?

– Nē . Jo tomēr tajā laikā mums bija ļoti lielas problēmas taisni par realizācijas tirgus saglabāšanu. Mēs vairāk tajā laikā nodarbojāmies ar jaunu pārdošanas iespēju meklēšanu. Jo, tā kā mums bija jauna rūpnīca uzbūvēta, es domāju, ka no Rīgas piena kombināta nevarēja nākt ideja tajā brīdī pirkt jaunas ražošanas iekārtas. Naudas arī nebija, mēs bijām parādā par pienu zemniekiem, tā ka es domāju, ka tas nevarēja nākt...

Nevar teikt, ka mediji, politiķi un tiesībsargāšanas iestādes uz atklātībā nonākušo informāciju vispār nebūtu reaģējuši, taču reakcija bija, maigi izsakoties, miegaina. Daļēji bija vainojams acīmredzamais fakts, ka TV sižets acīmredzot bija parādījies savstarpējas politisko rēķinu kārtošanas rezultātā, daļēji — apstāklis, ka summa deviņdesmito gadu beigu mērogiem vairs nešķita ļoti nopietna: 1991.—1992. gadā deviņiem no desmit iedzīvotājiem tā būtu šķitusi vienkārši astronomiska, taču 1998. gadā caurmēra reakcija bija — nu, vai tad tiešām neko nozīmīgāku nevarējāt atrast?

Pats Andris Šķēle pēc neilgām pārdomām metās visiem mediju interesentiem izrādīt nu jau slavenos podus, un šajā rosībā pamazām vien pazuda visas politiķa un viņa pārstāvju ātrumā sastāstītās bieži acīmredzami pretrunīgās muļķības. Sākotnēji Andris Šķēle paziņoja, ka naudu no Tetra Pak pārstāvja vienkārši aizņēmies un atdevis 1993. vai 1994. gadā ("Esmu priekš viņa kārtojis privātas lietas 1990., 1991. gadā. Lūdzu viņu kā vecu draugu samaksāt. Viņš bija visvienkāršāk sazvanāms."), taču jau pēc brīža viņa runas persona Jurģis Liepnieks paziņoja, ka toreizējais Tetra Pak reģionālais vadītājs Kalevi Sāri esot tikai izlīdzējis Andrim Šķēlem ar naudas konvertāciju.

Tieši tāpat sākumā tika apgalvots, ka vispār nekādi līgumi ar ministrijas starpniecību neesot slēgti, taču tad atklātībā parādījās līgums, kurā kā reiz Andris Šķēle ministrijas un Latvijas valsts vārdā garantējis Tetra Pak biznesa drošību, — un arī šī pieķeršana jau gana skaidros melos nekādas sekas neradīja. Arī Tetra Pak sākumā oficiāli pauda neizpratni un izbrīnu par raidījuma saturu, — mats matā kā Andris Šķēle, kurš uzreiz pēc sižeta izskanēšanas publiski apgalvoja: viņš vispār tikai no Nedēļas uzzinājis, ka viņa rēķinu apmaksājusi Tetra Pak , un vēl nemaz neesot par to drošs. Tikai pēc brīža Tetra Pak ģenerāldirektors Pērs Soderlunds atzina, ka darījums tiešām noticis, un atstāstīja Kalevi Sāri ārkārtīgi lakonisko paziņojumu: "Naudas pārvedums, par ko runāts presē, bija mans pakalpojums labam draugam. Tā kā jau vairākus gadus esmu pensijā, nevēlos sniegt nekādus sīkākus komentārus."

Interesantākais, protams, tas, ka nekādas dīvainības un pretrunas visos paskaidrojumos nesaskatīja arī Jāņa Skrastiņa vadītā Ģenerālprokuratūra. Tā pēc divus mēnešus ilgas pārbaudes paziņoja, ka, īsi sakot, Andra Šķēles darbībās neesot saskatāmas nekādas nozieguma pazīmes — kādreizējais lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks un ministra pienākumu izpildītājs neesot ne uzspiedis kādam uzņēmumam tam netīkamus līgumus, ne arī pieņēmis kādus nelikumīgus maksājumus.

Tieši pretēji — viss esot bijis labākajā kārtībā: 1991. gada decembrī līgums starp Rīgas piena kombinātu un Tetra Pak noslēgts bez Lauksaimniecības ministrijas iejaukšanās, un līdz ar to Rīgas piena kombinātā radusies "veselīga konkurence" starp Tetra Pak un Elo Pak , kas kombinātam esot bijis tikai izdevīgi. Lauksaimniecības ministrijas, Tetra Pak un kombinātu trīspusējais līgums tiešām ticis noslēgts, taču tajā laikā Andris Šķēle esot sadarbojies arī ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem.

Arī par pašu it kā notikušo īpatno darījumu ar Kalevi Sāri Ģenerālprokuratūra nekā slikta neatklāja. Kalevi Sāri prokuratūrai esot paskaidrojis, ka viņam ar Andri Šķēli jau kopš 1990. gada esot bijusi "lietišķa sadarbība" un izveidojušās "draudzīgas attiecības", tā ka viņi reizumis apmaksājuši viens otra rēķinus, tos ik pa laikam saskaņojot. Andris Šķēle vispār nemaz neesot zinājis, ka pirkums (precīzā summa bijusi 16 017 vācu markas) apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, turklāt šo parādu nokārtojis jau 1992. gadā, no saviem līdzekļiem apmaksājot Tetra Pak maijā notikušu semināru Jūrmalā.

Kā redzams, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja pat skaidrotāju naivākās pretrunas — ja reiz Andris Šķēle nezināja, ka pirkums apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, tad kāpēc viņš nevis atdeva naudu Kalevi Sāri, bet gan apmaksāja semināru kompānijai? Taču tieši tāpat prokuratūru neinteresēja dīvainais fakts, kāpēc Andrim Šķēlem aizdota nevis Kalevi Sāri paša nauda (kas tomēr Rietumu uzņēmuma vadītājam nekāda fantastiskā summa nebija), bet ārvalstu uzņēmuma līdzekļi.

Tika arī ignorēts Tetra Pak paziņojums, ka 1991. gadā Andris Šķēle kopā ar dzīvesbiedri un citiem Baltijas valstu pārstāvjiem devušies Tetra Pak apmaksātā ceļojumā. Prokuratūra arī deva viennozīmīgi skaidru atzinumu par Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākuma turīguma legālo izcelsmi: politiķa paskaidrojumi, atzītu ekspertu — puķu audzētāju paskaidrojumi, kā arī iesniegtie finanšu dokumenti dodot pamatu secinājumam, ka viņa rīcībā esošie līdzekļi mājas celtniecībai (par kuru, starp citu, Pēteris Tabūns publiski klaigāja jau 1993. gada sākumā) tiešām esot iegūti no puķu un puķu sīpolu audzēšanas 1987.—1990. gadā.

(Starp citu, paša Andra Šķēles publiskā versija par mājas būvi un tai nepieciešamajiem līdzekļiem bija šāda: "Varu pastāstīt, ka zemi mājas būvei saņēmu 1987. gadā. 1988. gadā man jau bija iepirkts pietiekami daudz materiālu. Toreiz, kā liela daļa inteliģences, es nodarbojos ar puķu audzēšanu, un tajā ziņā man bija labi panākumi, jo to darīju profesionāli kā katru lietu. Tas bija diezgan labs sākums, par ko visi zināja. 1989. gadā mājai pamati jau bija ielikti un sākās būvniecība, 1990. gada novembrī māja bija zem jumta. Tā gada 6. augustā sāku strādāt Lauksaimniecības ministrijā, pārējais periods izstiepās garāks, un māju ekspluatācijā nodevu tikai šogad [1995. gadā].")