Lato Lapsa - Kampējs

"Es samērā ātri nokārtoju visādus eksāmenus, bet pēc gada diviem kaut kas manī sāka mainīties. Visvairāk kremta tas, ka man kā vecākajam inženierim, teicamniekam pēc augstskolas maksāja 100 rubļus, bet metinātājam ar stipri vieglu attieksmi pret darbu — 300 un vairāk. Nu nevarēju es izdzīvot ar 100 rubļiem! Ir bijis, ka nedēļai paliek piecītis vai pat trīs rubļi. Katru rītu cēlos piecos, ģērbu bērnu — vecāko meitu, tad — uz autobusu, līdz bērnudārzam, skriešus atpakaļ, lai atkal pagūtu uz autobusu, ar ko tikt līdz darbam. Un tā trīs gadus, pat vairāk. Galu galā sāka grauzt pašcieņa — kas ir, tu nespēj normāli nopelnīt, nespēj sevi uzturēt? [..] Nauda cilvēkam ir absolūti vajadzīga, slikti tikai, ja viņš kļūst par naudas kalpu," — šādi pats Andris Šķēle presē jau pirms daudziem gadiem aprakstīja situāciju, pēc studijām (Lauksaimniecības akadēmija tika pabeigta ar "sarkano diplomu" — ar izcilību), sākot strādāt zinātniskās pētniecības institūtā.

Finansiālo pusi palīdzēja atrisināt puķu audzēšana un tirdzniecība, kā arī spēja vajadzības gadījumā "izklapatot", — taču ambīcijas jau tolaik bija lielākas, daudz lielākas. Mūsu jau pieminētais institūta darbinieks, Andra Šķēles bijušais kolēģis Juris Freibergs atminas:

– Mums bija dārzi, viņš bija pamanījis, ka tur iet garām elektrības līnija, un viņš izklapatoja un dabūja, ka viņam ievilka elektrību. Krievu laikā jau tik viegli negribēja dot. Viņš sev ievilka, mēs tur liela daļa pie viņa pieštepselējāmies. Aiz viņa aktivitātes mēs arī tikām pie sava labuma. To māju, kad viņš būvēja, viņš pats izklapatoja. Toreiz jau zemes nebija kā tagad. Visa zeme bija sovhozam, un pagasts galīgi nebija ieinteresēts kaut ko darīt. Klapatoja, kādam bija jāiet un jādara, parcelācija jātaisa. Viņam pašam un Suhoverhijam, un vēl tur kādiem. Ar vārdu sakot — kādi piecpadsmit cilvēki dabūja zemes gabalus. Ar viņa aktivitātēm.

– Bet, kad Šķēle atnāca uz institūtu strādāt, — kāds viņš īsti bija?

– Tāds pats kā visi. Pietiekami gudrs, kopā strādājām. Te institūtā kolektīvs draudzīgs. Te nav ko dalīt. Citi atnāk un saka — jums gan te labi, nekādu intrigu. Bet te jau nav, ko dalīt. Tāpēc arī nekādu intrigu nav...

– Kad jau sāka ar puķēm pelnīt, ar naudu neplātījās?

– Skops nebija, bet arī neplātījās. Varēja noprast, ka viņam naudas pietiek, bet viņš ar to īpaši neplātījās.

– Mašīnu nomainīja pret smalkāku?

– Nē, kamēr ar tām puķēm ņēmās, tikmēr ar to pašu žigulīti. Tāds sarkans pirmais žigulītis bija. Pēc tam, kad jau strādāja ministrijā, tad nopirka jauno moskviču.

– Ar kaimiņiem arī sagājās?

– To es nemāku pateikt. Īpaši ne. Kad viņš dzīvoklī dzīvoja, tad mēs gājām ciemos, visādas dzimšanas dienas. Nu, kā jau.

– Šņabīti arī iedzēra?

– Jā, bet neesmu redzējis, ka viņš pillā būtu.

– Uz ballītēm arī gāja?

– Man liekas, ka ne.

– Jūs ticējāt, kad viņam piešuva to pedofiliju?

– Nu, to es nevaru. Man liekas, ka tās ir galīgas muļķības. Pašam trīs bērni, divas sievas.

– Kāds viņš pret meitām bija?

– Rūpējās gan. Vienai meitai bija sirds operācija, kad viņa maziņa bija.

Tad viņš meklēja, skrēja.

– Stingrs tēvs vai vairāk lutināja?

– Es domāju, ka vairāk lutināja.

– Vai viņa māja bija tam laikam tā smalki iekārtota?

– Nu, diezgan jau.

– Un pats viņš ģērbās arī smalkāk nekā pārējie?

– Nē, nekas tāds nebija. Kad viņš bija ciemos pie Vācijas radiem, tad atbrauca ar krosenēm. Nu, tas tā stilīgi. Varbūt viņam kāds krekls bija no Vācijas, bet nekas tāds īpašs.

– Ēda kopā ar visiem ēdnīcā?

– Nu, kā tad.

– Un ko — tiešām nebija tāds īpašs?

– Ne ar ko īpašu neizcēlās. Un kopš tā laika nav palicis ne lecīgs, ne ka skatītos no augšas. Arī, kad bija premjers, mēs varējām mierīgi satikties, aprunāties. Varu arī tagad viņam piezvanīt. Man ir viņa mobilā telefona numurs. Viņš saka — es parasti neņemu, bet tu atsūti īsziņu, tad es zinu, kas man zvana, tad es tev piezvanīšu. Vispār feins cilvēks...

Vēlāk gan varēja manīt, ka viņš dikti grib tikt par priekšnieku. Viņš pieteicās konkursiem uz amatiem. Kad jau sākās Atmoda, tad bija tādi juku laiki, tad uzskatīja, ka arī institūtam jānodarbojas ar kaut kādu biznesu. Tad direktors bija tāds avantūrists uz biznesa lietām. Viņš ieviesa jaunu amatu — direktora vietnieks komercjautājumos jeb komercdirektors. Tur viņš paņēma Andri. Bija kaut kāds pieredzes apmaiņas brauciens uz Somiju no ministrijas. Tur aizbrauca līdzi arī Andris. Tur viņš sapazinās ar [Daini] Ģēģeru, viņam iepatikās, un tad Ģēģers viņu paņēma par savu vietnieku...

(Starp citu, Andri Šķēli kā "feino cilvēku" vēl tagad atminas arī toreizējie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki — nu, piemēram, Valdis Dzenis.

– Vai Šķēle tajā laikā nodarbojās ar puķu audzēšanu?

– Ko nu! Tad jau bija cauri.

– Bet viņš bija tāds turīgs cilvēks?

– Viņš man stāstīja, ka spēcīgi vedis iekšā mežeņus rozēm, lai varētu potēt. Droši vien, ka viņš bija turīgs. Varbūt ne bagāts.

– Ar naudu nemētājās?

– Nē. Viņš nebija kā nabags, bet ne arī kā bagāts. Viņš bija sarunās ļoti vienkāršs un normāls vecis. Tajā perevorotā viņa sieva bija sasmērējusi maizītes, šie abi ar Ģēģeru ēda, viņš teica — Dzeni, tu esi bezkaunīgs, bet deva man arī ēst. Nevis tur kaut kāds restorāns atsūtīja, bet maizītes.)

Ar vārdu sakot, jūs tiešām neatradīsiet cilvēku, kurš par "institūta laiku" Andri Šķēli būtu gatavs bilst kaut jel ko tādu kā, piemēram, Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I analizējis Edvīns Inkēns: "Tā dzīšanās pēc naudas kā varas elementa! To es varu uztvert ļoti freidiski. Tas cilvēks dzīvē vai nu kaut ko slēpj, vai bērnībā viņam ir darīts pāri. Vai viņš iekšēji visu laiku juties kā minoritāte, kuram jāslēpjas, jo varas kāre tādā apjomā kā viņam, ar visām labajām īpašībām, kas palīdz varu paņemt, ir viņa, ja ne fiziska, tad sociāla slimība. Tādi cilvēki ir bīstami." Tieši otrādi — "feins cilvēks"...

Cita lieta, ka nav nemaz tik vienkārši noskaidrot, kādā veidā tad reti kuram pazīstamā "feinā cilvēka", pētniecības institūta direktora vietnieka karjera 1990. gadā pēkšņi uzmeta viņu tajā laikā nemaz ne tik daudziem sasniedzamos augstumos — uzreiz par vienu no centrālajām figūrām Lauksaimniecības ministrijā, kur Andris Šķēle ar visām savām spējām sākumā izskatījās kā sausumā izmesta zivs. Tas pats ministrijas ilggadējais darbinieks Valdis Dzenis atminas, kā "uz Lauksaimniecības ministriju viņš atnāca kā jēla ola. Viņš bija komercdirektors institūtā, un pēkšņi tāds uzrāviens. Dabīgi, ka viņam nebija pieredzes un saprašanas, ko darīt. Bija pat tā — viņš staigāja pa kabinetu bez kurpēm, visi galdi un palodze bija izklāti ar dokumentiem, kuri jāparaksta, bet viņš nezināja, ko darīt".

Kam tad "jēlā ola" varēja teikt paldies par tikšanu amatā, kurš Andra Šķēles tālākajam dzīvesgājumam izrādījās tik izšķirīgs? Pats viņš — laikā, kad piecus gadus vēlāk jau tika minēts kā bezpartijisks premjera amata kandidāts — publiski ir aprobežojies ar stāstu (tradicionāli bez detaļām) par to, kā ar viņu runājuši "vairāki pazīstami lauksaimnieki", jo "bija doma par agrorūpnieciskā kompleksa reorganizāciju. Tā nokļuvu ministra vietnieka amatā un atbildēju par ražojošo sfēru, par pārstrādes rūpniecību".