Lato Lapsa - Kampējs

– Kā jūs iepazināties ar Šķēli?

– Es biju maizes rūpniecības direktors un kļuvu par ministra vietnieku.

– Jūs braucāt pie viņa vai viņš brauca pie jums?

– Mans kabinets bija tajā ēkā. Mēs satikāmies, jo viņš atbildēja par rūpniecību.

– Viņš tad bija ļoti jauns...

– Jā, jā...

– Pirmo iespaidu atceraties?

– Pirmo iespaidu atceros, jo viņš... es varu pateikt, kāpēc man viņš patika. Patika viņš man, jo viņš izjautāja un interesējās. Es atceros vienu nakti, kad gatavojām materiālu, viņš bija kā vietnieks, bija vēl viens vietnieks, un mēs sēdējām veselu nakti un gatavojām materiālus. Nu, un tieši tajā naktī es skatījos, man pašam ar’ pietiek enerģijas un darbaspēju, vēl šodien es daudz un produktīvi strādāju, bet runa ir par to, ka viņš gribēja tikt skaidrībā līdz saknei. Un tas man patika, ka ne tikai virspusēji, bet atnāca ierēdnis un gribēja saprast būtību. Mēs jau kādus astoņus gadus neesam tikušies, bet man palikušas par viņu vislabākās atmiņas. Arī tajā laikā, kad citiem, iespējams, ir cits viedoklis.

Tolaik, es nezinu, varbūt bija kādas domstarpības ar Ģēģeru, es ar’ nemēģinu tur iesaistīties, jo tur nevar pateikt, kas ir iemesli, tur arī nevar tās attiecības izvērtēt. Bet tajā laikā — Šķēle, Godmanis un Ģēģers bija tās personas, kuras normāli savstarpēji strādāja. Kas pēc tam notika, tas mani neinteresē un es nezinu. Es zinu, ka izšķīrušies, katrs uz savu pusi un katrs ar savu viedokli, mani tas neinteresē, bet tajā periodā tā bija komanda.

Mūsu varoņa darbaspējas un spēju iepatikties arī vēlāk apliecināja visdažādākie ļaudis — pat viņa nedraugs Edvīns Inkēns Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I atzina: "Es uzskatu Andri Šķēli par vienu no vistalantīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Par lielāko darbaholiķi. Slimu ar darbu. Tās ir viņa labās īpašības. Andris ir patīkams cilvēks kontaktos. Neapšaubāmi valdzinošs. Mani pirmie iespaidi bija vienkārši ļoti labi. Mēs bijām kopā vizītē Taivānā. Reti kurš sākumā atstāj tik labu iespaidu. Cilvēks, kuram var uzticēties. Cilvēks, kurš pilda doto vārdu... man jāat-zīstas pilnīgi skaidrā grēkā... Jā, savā ziņā viņš man patīk..."

Bet — atgriežamies 1990. gadā: "Šķēle, Godmanis un Ģēģers bija tās personas, kuras normāli savstarpēji strādāja", un viens no nozīmīgākajiem strādāšanas virzieniem līdz ar bada un valsts sabrukuma nepieļaušanu bija arī pirmo vagu dzīšana privatizācijas laukā.

Ivars Godmanis vēlāk to atcerējās ar šādiem publiski teiktiem vārdiem: "Pirmā privatizācijas iezīme bija pārtikas veikali, mēs sākām ar tiem. Bija ārkārtīgi grūti, jo eksistēja tādi piščetorgi : pārtikas tirdzniecības uzņēmumi, pakļauti pašvaldībām. Ak, Kungs! Tur simt gadus nevienam nekādu privatizāciju nevajadzēja! Viņi negribēja! Jo viņu shēma bija sakārtota, un paši varēja taisīt šuherus . Savukārt valsts uzņēmumos teica, ka viņiem nekādu privatizāciju nevajag, jo viņi grib dabūt paši savus veikalus. Arī muļķīgi — tu pats ražo, un tev vēl pašam ir arī veikals! Veikalniecība un ražošana ir divas dažādas lietas!

Sākumā, protams, sitāmies kā pa nātrēm. Bet tad caur Augstāko Padomi izdevās dabūt ārkārtas pilnvaras! Uz pusgadu. Man personīgi. Uztaisījām komisiju, es — vadītājs, Šķēle — vietnieks. Reāli jau Šķēle tur sitās, bet es arī gāju, bļaustījos. Mans galvenais uzdevums bija ierasties un uzsist ar kulaku pa galdu, ja kāds protestē, ha, ha! Ļoti cieti, ar ārkārtas pilnvarām privatizējām veikalus. Un, kad bijām ar tiem tikuši galā, tālāk privatizācija aizgāja jau kā pa ķēdi."

Jevgeņijs Lukašenoks šo trijotnes vai varbūt četrotnes kopdarba sākumsituāciju atceras tā: "Es gribu jums pateikt atklāti, par Šķēli var daudz runāt un var runāt dažādi. Es pret viņu attiecos tik objektīvi kā ne pret vienu Latvijā. Un varbūt jums tas nepatiks, bet es gribu pateikt, ka pēc darbaspējām un prāta Šķēlem Latvijā nav līdzīgu. Un es neblefoju. Jo, kad mēs sākām strādāt pilnīgas izolācijas apstākļos, un Igaunijā bija problēmas ar maizi, tad mums Latvijā nebija problēmu ar maizi: kaut mēs bijām dažādi cilvēki, mums bija laba komanda. Un komanda bija saistīta ar to, ka Godmanis bija ļoti saprotošs, kā tad...

Varbūt šodien viņš kļuvis tāds demagoģisks, viņš jau daudz ko ir iznesis atklātībā, bet tad viņš bija daudz konkrētāks un pieņēma konkrētus lēmumus. Un saistībā ar maizi mums bija komanda, ieskaitot premjeru, bija Ģēģers, kurš principā neiejaucās, jo viņam bija savas problēmas, saistītas ar lopkopību, un bija Šķēle, kurš nodarbojās ar rūpniecību, un biju es, kas nodarbojās ar maizi kā tādu. Šķēle par maizi zināja tikai to, ka tā ir veikalu plauktos. Es zināju, kā to ražot. Un, ja runājam godīgi par mums trijiem, tad mēs cits citu papildinājām. Šķēles caursišanas spējas, Godmaņa atbalsts, un Latvijā bija maize."

Tikmēr 1993. gadā, faktiski jau 1992. gada nogalē pienāca viens no, iespējams, nozīmīgākajiem ķēdes posmiem — sākās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas priekšdarbi, un 1992. gada 17. novembrī Dainis Ģēģers izdeva vēlākos procesus būtiski ietekmējušo pavēli "Par valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtības nodrošināšanu", kas būtībā noteica visu tālāko pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas praktisko norisi (kaut paši pārtikas nozares privatizācijas likumi tika pieņemti tikai 1993. gadā). Pavēle, īpaši norādot nepieciešamību to saskaņot arī ar ministra pirmo vietnieku Andri Šķēli, bija īsa un skaidra:

"Lai nodrošinātu valsts īpašuma privatizācijas sagatavošanu saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", pavēlu:

1. Iecelt Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju šādā sastāvā:

komisijas priekšsēdētājs, ministrs — D. Ģēģers

komisijas locekļi:

A. Šķēle — ministra vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā

V. Atkačūns — Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks J. Lapše — Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks A. Elksne — Juridiskās pārvaldes priekšniece

I. Feiferis — Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors."

Turklāt nozīmīgs bija šīs pavēles pielikums, kurā bija minēti astoņi desmiti uzņēmumu — faktiski viss Latvijas pašmāju pārtikas rūpniecības zieds, tostarp gan vesela virkne reģionālo maiznieku , Abra un Baltmaiznieks , gan putnu fabrika Iecava , gan uzņēmumi Laima , Uzvara un Stabu-radze , gan Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts. Atlika tikai tāds sīkums kā likumi par konkrēto nozaru — piena, gaļas, maizes ražošanas — uzņēmumu privatizāciju; tie paši, par kuriem līdz pat šai baltai dienai ir dzirdama versija — pats Andris Šķēle, ministrijā darbodamies, esot sagatavojis un sarakstījis tādus likumus, pēc kuriem viņam pašam bijis ērti un vienkārši privatizēt visu, ko vien sirds kārojusi.

Protams, pats viņš to nekad un nemūžam neatzīs — lūk, vēl viens fragments no kādas deviņdesmito gadu beigu intervijas.

– Kādā stāvoklī bija tās saimniecības lietas, ko jūs uzraudzījāt?

– Domāju, ka viņas bija stadijā, ko var nosaukt par samērā neap-skaužamu. Neapskaužamu no situācijas, kura vēlāk nāca un kuru tanī brīdī varbūt neviens neprognozēja. Tie bija uzņēmumi, kuri tika administratīvi vadīti, kuriem bija administratīvi iedalīti tirgi. Uzņēmumos tādi kā mārketinga, preču un tirgzinības speciālisti vispār nebija. Bija sistēma, kas noteica — no tā uzņēmuma tūkstoš tonnas to un to sūtīt uz turieni un viss.