Lato Lapsa - Kampējs

"Valdes priekšsēdētājs I. Kalvišķis informē, ka rūpnīcai ražošanas tālākai modernizācijai ir nepieciešami vēl papildus līdzekļi. Diemžēl, piešķirtais G–24 kredīts nesedz rūpnīcas vajadzības. Direktors uzskata, ka nebūtu lietderīgi izmantot kādas bankas kredītu ar patlaban ievērojami lielo kredīta procentu, bet gan citādā veidā piesaistīt sabiedrībai nepieciešamos līdzekļus. Šai nolūkā būtu lietderīgi apspriest jautājumu par pamatkapitāla palielināšanas uzsākšanu ar nosacījumu, ka jaunās — pirmā laidiena akcijas tiek apmaksātas ar ķermeniskām lietām — rūpnīcai nepieciešamām iekārtām un mašīnām.

Pamatojoties uz AS Laima statūtu 2.6. punktu, valdei ir tiesības palielināt statūtkapitālu par summu, kas nepārsniedz 30%, bez AS dalībnieku pilnsapulces sasaukšanas. Nepieciešamos statūtu grozījumus šajā gadījumā apstiprinās nākošā dalībnieku kārtējā sapulce.

N. Putāns ierosina nepaplašināt AS dalībnieku loku. Pirmā laidiena akcijas realizēt esošajiem AS dalībniekiem, kuri var akcijas apmaksāt ar sabiedrībai nepieciešamajām iekārtām, t. i. mantisko ieguldījumu. I. Kalvišķis uzskaita iekārtas, kuru iegāde būtu nepieciešama jau tuvākajā laikā.

Ē. Masteiko informē valdi, ka SIA Ave Lat būtu iespējams pārdot AS šādas iekārtas, ieguldot tās pamatkapitālā. Atsevišķas no tām, piemēram, Snikera tipa pakojamo iekārtu un vienu konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu firma Ave Lat 1993. gada 3. martā jau ir nodevusi AS Laima lietošanā, noslēdzot par to nomas līgumu. Firmai būtu iespējams nopirkt arī pārējās iekārtas. Šajā gadījumā firma ir ar mieru tās pārdot akciju sabiedrībai. [..]

I. Driksna paskaidro, ka iekārtas vēl nav novērtētas tirgus cenā, un ja iekārtu vērtība pārsniegs pamatkapitāla palielināšanas summu, tad šo summu samaksās AS Laima pati pārdevējam."

Jā, bet kas notika tālāk? Jaunas pamatkapitāla palielināšanas, Laimas apvienošana ar akciju sabiedrību Uzvara (kur Ave Lat tāpat jau bija akciju kontrolpakete), līdz beidzot reorganizētajai Ave Lat grupai 1999. gadā Laimā piederēja jau 73,2% akciju. Diezgan drīz izrādījās, ka Laima , kurai pirmsprivatizācijas laikā it kā trūka apgrozāmo līdzekļu jaunu iekārtu iegādei, spēj saviem jaunajiem īpašniekiem nest īstas zelta oliņas: piemēram, atskaites par 1996. gadu rāda, ka jaunie saimnieki no Laimas spējuši iekasēt vairāk nekā 165 tūkstošu latu dividendes, savukārt Ave Lat grupas koncerna 1996. gada pārskats rāda, ka tā kreditoru vidū ar 1,9 miljoniem latu ir... tā pati Laima (salīdzinājumam — tāpat norādīts, ka oficiāli Ave Lat grupas ieguldījums tā meitas uzņēmumā Laima ir tikai 670 tūkstoši latu).

Visbeidzot — kad Andris Šķēle jau oficiāli bija kļuvis par Laimas un visas Ave Lat grupas saimnieku, izrādījās, ka arī 1993. gadā tik noderīgais un nepieciešamais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis nu, ķeroties pie Laimas pārdošanas, var tikt iesēdināts ragaviņās un pasūtīts uz meža pusi tieši tāpat kā savulaik panaivais Elmārs Gozītis. Ko Ivars Kalvišķis par to var teikt tagad?

– Kā jūs uzzinājāt, ka uzņēmumus grib pārdot?

– Pēc Krievijas krīzes visa Ave Lat grupa bija pamatīgi cietusi. Es domāju, ja Uzvara netiktu apvienota ar Laimu , tad Uzvara bankrotētu. Arī zivju pārstrādei bija ļoti smagi. Krīze parādīja, cik rūpniecības nozare ir viegli ievainojama. Īpašnieki katrs vēlējās redzēt kaut ko citu. Andris vairāk ar politiku aizrāvās. Tādēļ arī uzņēmumiem tika meklēti jauni īpašnieki.

– Jūs gribējāt pirkt Laimu . Kādēļ neizdevās?

– Bija informācijas noplūde, konkurenti bija gatavi maksāt vairāk. Pārdevējs uzskatīja, ka šajā ziņā galvenais ir nauda.

– Kāpēc bija informācijas noplūde?

– Mēs veidojām komandu, un tas saucās — uzņēmuma vadības izpirkšanas metode. Mums savā laikā piederēja 5% akciju, šīs akcijas bija ieķīlātas vienā Latvijas komercbankā . Baltijas Tranzītu bankā , kur par vadītāju strādāja Zenons Olbriss. Viņš bija mans ļoti tuvs draugs, viņš arī Ave Lat grupā strādāja. Viņš vienkārši uzprasīja, kāpēc mums tas nepieciešams. Pēc tam viņš šo informāciju pārdeva ieinteresētajai pusei un ieinteresētajai pusei palīdzēja sakontaktēties ar pārdevēju.

– Tā teikt — jūs uzmeta?

– Ne jau pirmo un pēdējo reizi šajā valstī kāds tiek uzmests. No pašreizējā viedokļa raugoties, es nedomāju, ka nožēloju. Tas pavēra citas iespējas, es pēc kāda brīža sapratu, ka saldumu ražošanā, ja esi tur iekšā, nekam citam neatliek laika. Tagad paveras pavisam cits apvārsnis.

– Runā, ka Laimas pārdošanas laikā pircējs — Gisli Reinisons esot izpļāpājies, ka šajās pārrunās piedalījies arī Šķēle, kuram taču oficiāli ar Laimu sen nebija nekādas saistības... Vai Šķēle bieži mēdz uzmest savus partnerus?

– Vai tas bija Šķēle vai kāds cits, nosauksim tos par pārdevējiem. Pārstāvēja šo kompāniju [Harijs] Krongorns, viņš vadīja šo pasākumu. Vai vajadzētu tagad saukt, kas aiz tā visa stāvēja. Nedomāju, ka man par to jārunā. To droši vien vajadzētu prasīt tiem cilvēkiem, ar ko viņš kopā strādājis. Es vienkārši biju darbinieks, uzņēmuma vadītājs.

– Šķiet, gluži labs...

– Labs vai ne labs. Astoņus gadus es tur pavadīju, un daudzas lietas Laimā tika izdarītas. Un man arī prieks, ka tur arī tagad viss iet uz priekšu. Pirmos trīs četrus gadus pēc manas aiziešanas tā politika bija pilnīgi nesaprotama. Viņi gāja caur to, ka viss, ko darījuši iepriekšējie, ir slikts, bet, laikam ejot, viņi laikam nākuši pie secinājumiem, ka viss notiekas.

– Palika tāda sajūta, ka jūs uzmeta?

– Dabiski, ka palika.

– Vai jums ar Šķēli tagad labas attiecības?

– Nav nekādu. Man nav pēc viņa vajadzības, viņam arī droši vien nav. Lai nu ko, bet mēs šķīrāmies ļoti korekti. Tā kā visā sagatavošanas procesā, naudas resursu meklēšanā vadības grupai bija zināmi zaudējumi, mēs vienojāmies par atkāpšanās summu, ko viņš arī izmaksāja. Dabiski, tas nebija plānotais kumoss, bet mēs korekti šķīrāmies.

– Par atkāpšanās naudu runājāt ar Šķēli vai Krongornu?

– Vairs neatceros, man šķiet, ka arī ar Krongornu. ļoti iespējams, ka arī ar Šķēli.

– Kāds Šķēle bija sarunās?

– Ļoti konkrēts, lietišķs, nekas lieks, nekādas papļāpāšanas, visiem viss skaidrs, visiem zināms, kas jādara. Parasti tikāmies Antonijas ielā.

– Gribētu ar Šķēli taisīt kopā biznesu?

– Nē.

– Kāpēc?

– No pieredzes.

– No kādas pieredzes?

– No savējās.

– No tā, ka viņš tā kā uzmeta?

– Redziet, Laima bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas tika noprivatizēts. Laima savulaik aizdeva daudz naudas, lai varētu attīstīt Ave Lat grupu , liela daļa uzņēmumu tika iegādāta par Laimas naudu. Laimas vadība vienmēr ir bijusi ļoti lojāla.

Mēs sagatavojām uzņēmuma pārdošanas prospektu, mums bija iespējami labāk jāsagatavo šis prospekts. Mēs zinājām, ka notiks pārmaiņas uzņēmuma vadībā, parasti, ja notiek īpašnieku maiņa, nāk jaunas personas pirmajos posteņos. To, ka notiks kādas pārmaiņas, mēs zinājām. Līdz ar to mēs paralēli attīstījām savu redzējumu, kā mēs varētu uzņēmumu vadīt. Mēs vienojāmies ar Jāni Leimani, ka viņš arī varētu piedalīties uzņēmuma vadīšanā.