Lato Lapsa - Kampējs

Priekšlikums izpirkt uzņēmumu nāca no īpašniekiem. Konsultants Pricewaterhouse Coopers sāka vest šādas sarunas, tad mēs pateicām — jā, kad bijām par visiem jautājumiem vienojušies, tad notika informācijas noplūde. Ja cilvēks cilvēkam paspiež roku, man ar to pietiek, sevišķi zinot mūsu ilgstošās attiecības. Bet tā pēkšņi pagriezt kažoku uz otru pusi un visu to komandu, kas sešus vai astoņus gadus ir strādājusi... Tas bija ļoti nepatīkams mirklis.

– Vai Šķēle savulaik uzaicināja jūs strādāt par Laimas vadītāju?

– Es domāju, ka Šķēle tas nebija. Tad, kad bija nominēšana, saruna par to, vai es varētu atbilst, bija ar Šķēli. Virzītājs bija Atis Sausnītis, jo mēs bijām pazīstami pirms tam, — tā kā viņš bija ministra vietnieks, tad pārrunāja, vai es varētu, kādas ir manas vīzijas.

– Kad Ave Lat piederēja Laima , vai Šķēle arī mēdza regulēt un iejaukties?

– Nē, mums bija liela brīvība.

– Bet vai varēja just, ka viņš ir īpašnieks?

– Cik es zinu, viņam piederēja Bolster Management , kas bija īpašnieks Laimai L . Viņa tādu vadīšanu jeb iejaukšanos varēja just, kad viņš bija stratēģiskais direktors, kad viņš Ave Lat grupā strādāja. Tad viņš aktīvi darbojās. Man vairāk bija jāsadarbojas ar Ēriku Masteiko.

– Cik liela bija Šķēles loma Laimas privatizācijā?

– Domāju, ka bez Andra tajā laikā nekas nenotika.

– Vai var teikt, ka viņš jau sākumā bija ieplānojis pievākt Laimu sev?

– To es nevaru pateikt. Manas izjūtas ir tādas — Ave Lat impērija tika radīta. Ne jau viņš viens pats privatizēja, likumdošanā paredzētajā kārtībā tas notika. Neviens nevar pārmest.

Notika privatizācijas process, kur cilvēki izmantoja savu stāvokli, galvu. Tie cilvēki, kas pārdeva savus sertifikātus par piecdesmit santīmiem, būtu paturējuši un tagad ieguvuši tirgus cenu, vai privatizējuši dzīvokli. Viņi būtu stāvus bagāti.

Man reizēm arī diezgan skumji skatīties, kad mēģinām interpretēt to dienu notikumus ar mūsdienu acīm. Šī pāreja no vienas tirgus formācijas uz otru kapitālismā nekad nav bijusi taisnīga. Tie, kas kaut ko dara, kas ir pie varas, tiem ir ietekme un nauda. Nekad nebūs tā, ka visiem būs, neskatoties uz ieņemamo amatu un prāta spējām. Ir cilvēki, par kuriem es vispār brīnos, kur viņi tikuši pie naudas...

Jāpiebilst — pastāv tēma, par kuru Ivars Kalvišķis nevēlas runāt vēl tagad. Laikā, kad notika sarunas par Laimas pārdošanu un jau bija zināms, ka ir uzradies cits pircējs, uzņēmuma vadība turpināja spirināties cerībā tomēr realizēt iecerēto darījumu. Taču tad, 2000. gada 14. decembrī gandrīz tika nolaupīta uzņēmēja meita — mājas kāpņu telpā divi vai trīs vīrieši bija pārgriezuši viņas suņa pavadu un stiepuši uz mašīnu, bet meitenei tomēr izdevies izrauties. Bez paša Ivara Kalvišķa komentāriem grūti nonākt pie skaidrības, cik liela loma šim notikumam bija Laimas vadības lēmumā atteikties no cīņas, taču fakts — nepilnu mēnesi vēlāk Laimas valdes priekšsēdētājs un ģenerāldirektors darbu uzņēmumā pārtrauca...

Jāteic gan, ka Andra Šķēles loma procesos ap Laimu no deviņdesmito gadu sākuma ir tikai nojaušama, bet ne precīzi pierādāma: ne viņš pats personiski vadīja privatizācijas procesu, ne piedalījās privatizācijā (oficiāli Ave Lat tolaik piederēja citām personām), — tik vien kā bija tā Lauksaimniecības ministrijas amatpersona, no kuras lēmumiem un rīcības bija atkarīgs, var teikt, faktiski viss. Bet var taču būt, ka iepriekšējās fabrikas vadības privatizācijas ierosinājumi tika ignorēti pilnīgi citu iemeslu dēļ; var taču būt, ka uzņēmuma vadītājs brīdī, kad privatizācija vairs nevarēja nenotikt, tika nomainīts tikpat nejauši, cik nejauši no arhīviem izzuda "neērtākie" dokumenti; var taču būt, ka arī Ave Lat kā izdevīgākais saimnieciskais partneris tika izvēlēts vienkāršas sakritības rezultātā — un tā tālāk, un tā tālāk. Tāpēc nākamajā nodaļā palūkosimies uz Andra Šķēles aktivitātēm gadījumā, kurā viņš jau tieši bija iesaistīts uzņēmuma privatizācijas procesa vadībā, — un uz to, kas no tā visa sanāca.

Katram gadījumam atkārtosim — varam pieņemt, ka Laimas privatizācijas gadījumā Andris Šķēle vismaz oficiāli stāvēja nomaļus. Tiešām — varbūt tas bija kāds cits, kurš tālākajā un putekļainākajā plauktā sekmīgi slēpa panaivā Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumus. Varbūt kāds cits brīdī, kad privatizācijas priekšlikumus vienkārši nebija iespējams neizskatīt, aši aizsūtīja Elmāru Gozīti pensijā un vietā tikpat aši ielika Ivaru Kalvišķi, kam "pareizāks" privatizācijas projekts jau bija, var teikt, kabatā. Varbūt kāds cits nokārtoja, ka "īstie" saimnieciskie partneri — SIA Ave Lat līgumus ar Laimu noslēdz īstajā brīdī un pēc tam citu vidū tiek izvēlēti kā īstākie un atbilstīgākie. Varbūt Lauksaimniecības ministrijas dāmas, kuras vēlāk tika pie labi apmaksātiem amatiem Ave Lat grupā vai tās uzņēmumos, ar vistīrāko sirdsapziņu virzīja privatizācijas procesu "saimnieciskajiem partneriem" — lai kas arī aiz tiem stāvētu — vajadzīgajās sliedēs.

Ar Laimas privatizāciju viss var būt; pilnīgi cita lieta — vēl viens gards privatizējamais kumoss, kas deviņdesmito gadu sākumā bija pazīstams ar nosaukumu "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts", ar kura pri(h)vatizāciju kādreizējā lauksaimniecības ministra vietnieka vārds ir saistīts nešķirami.

Kurš nu šādu uzņēmumu atminas šodien, bet ap 1993. gadu tas bija īsts milzenis, pēc atsevišķiem finanšu rādītājiem pārspējot pat Laimu : piemēram, atlikusī bilances vērtība 1993. gada 1. aprīlī — 63,484 miljoni Latvijas rubļu, apgrozāmie līdzekļi — 1,068 miljardi Latvijas rubļu (pārrēķinot tātad — 5,34 miljoni latu). 1992. gadā kombināts saražoja 9,575 miljonus pudeļu šampanieša, 669 tūkstošus pudeļu vīna, 2800 dekalitru konjaka; tajā pašā gadā firmas veikalos Bravo vien tika pārdoti 600 tūkstoši pudeļu kombinātā ražotā šampanieša.

Protams, ka šāds uzņēmums bija jāprivatizē: Rīgas vīna un šampanieša kombināts to valsts uzņēmumu sarakstā, kuri privatizējami, pārveidojot šos uzņēmumus statūtsabiedrībās, tika iekļauts ar Ivara Godmaņa vadītās Latvijas Republikas Ministru padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu Nr. 91. Tiesa, jau pirms tam — 1992. gada novembrī — "autoru grupa" bija iesniegusi pirmo kombināta privatizācijas projektu, taču tas pēc vecās labās Laimas shēmas vairāk nekā pusgadu tika nomarinēts Lauksaimniecības ministrijā, autoriem "palūdzot" to papildināt un precizēt.

Uzstājīgā palūdzēja bija ar valdības lēmumu izveidotā privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (priekšsēdētājs — tobrīdējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, viņa vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā — Andris Šķēle, tajā darbojās arī Anita Elksne un Ilze Martinsone). Spriežot pēc komisijas 1993. gada jūnija protokola (vēlāk to pamanīja arī Valsts kontroles revidenti), tai nebija paticis, ka projektā paredzēts 50 procentus kombināta akciju pārdot saimnieciskajiem partneriem konkursa kārtībā.