Lato Lapsa - Kampējs

A. Šķēle uzskata, ka SIA Bravo būtu izslēdzams no pretendentu loka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā. Pēc pārrunām ar SIA Bravo vadību par šo iespējamo komisijas lēmumu ir saņemta vēstule no SIA Bravo par atteikumu izpirkt akcijas Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, t. sk. arī SIA Bravo darbiniekiem un dalībniekiem domātās akcijas par sertifikātiem. Pārējie komisijas locekļi piekrīt šādai nostādnei. M. Orleāne izsaka arī atbalstu no Finansu ministrijas puses.

A. Šķēle izsaka apmierinājumu, ka komisijas locekļu domas neatšķiras no komisijas priekšsēdētāja domām, neapšaubāmi nepatīkamā lēmumā — par SIA Bravo izslēgšanu no pretendentu loka. Ir sastādīts jauns vienošanās protokols par 12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem, sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem. Ir saņemts apstiprinājums, ka SIA Bravo daļu ir gatava iegādāties SIA Jaunpagasts ."

Un tiešām — Jaunpagasts sava valdes priekšsēdētāja Daiņa Peimaņa personā nekavējoties paziņoja: "Apstiprinām, ka firma SIA Jaunpagasts vēlas iegādāties 260 akcijas 10 400 Ls vērtībā privatizējamā Rīgas vīna un šampanieša kombinātā." Sekoja Andra Šķēles triecientempā rakstīta vēstule Ekonomikas ministrijas privatizācijas valsts ministram Druvim Skultem, lūdzot atļaut šīs akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts , un ministra piekrišana.

Tātad — tieši iesaistoties privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Andrim Šķēlem, sākotnēji apstiprinātais privatizējamo akciju sadalījums ātrā laikā tika būtiski mainīts uz "vēl pareizāku". Turklāt godīgi jāatzīst, ka pārējie komisijas locekļi neatpalika no sava priekšsēdētāja: piemēram, kad 1993. gada 8. oktobrī komisijā tika spriests, ko darīt ar neizpirktajām akcijām, arī citi komisijas locekļi — tostarp nu jau pilnīgi "pareizi" noorientētais Vitolds Kokars — demonstrēja vienkārši pasakainu loģiku, pieņemot lēmumu par šo akciju likteni:

"V. Kokars ierosina šīs akcijas piedāvāt iegādāties uzņēmuma saimniecisko partneru dibinātājām — fiziskajām personām. A. Tiknuss un V. Nesaule debatē par iespēju izsludināt presē brīvu parakstīšanos un privatizācijas komisijas iespējām nodrošināt šādas brīvas parakstīšanās likumīgu, demokrātisku un pareizu norisi. Tiek atzīmēts, ka komisijas rīcībā nav mehānisma, kā novērst dažādu noziedzīgu grupējumu ietekmi pie pilnīgi brīvas parakstīšanās (rindas kārtībā) uz akcijām par sertifikātiem. Tiek izvirzīts jautājums par iespējām rīkot parakstīšanos pretendentu izlozes kārtībā. V. Kokars iebilst pret šādas izlozes lietderību. Notiek debates."

Ar ko debates beidzās? Lai atkratītos no "dažādiem noziedzīgiem grupējumiem" un citām nepiederošām personām, kurām var ienākt prātā par valsts likumīgi izsniegtajiem sertifikātiem iegādāties privatizējama uzņēmuma akcijas, Andra Šķēles vadītā komisija nolēma "12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem citām fiziskām personām, realizēt kombināta saimniecisko partneru fiziskajām personām". Vienlaikus Andrim Šķēlem tika uzdots "informēt par šo komisijas lēmumu uzņēmuma saimnieciskos partnerus", kā arī "pieprasīt no saimnieciskajiem partneriem priekšlikumus par iespējamo akciju sadalījumu starp atsevišķām fiziskajām personām". Lieki teikt, ka gribētāji atradās tikai trīs uzņēmumos — Latvijas vīnos , Jaunpagastā un Bravo , no kuriem pēdējais, kā jau minēts, sekmīgi tika atsijāts mēnesi vēlāk.

Tai pašā 1993. gada rudenī parādījās vēl citi "nepareizi" kombināta akciju tīkotāji — valsts Rīgas dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieki, kuru vārdā uzņēmuma direktors nāca klajā ar šādu atgādinājumu: "Saskaņā ar līgumu Nr. 40 no 1993. gada 13. jūlija, kurš tika noslēgts starp vīna un šampanieša kombinātam un mūsu rūpnīcai, kombināts no savas puses apņemas kombināta privatizācijas gadījumā dot iespēju piedalīties rūpnīcas darbiniekiem līdztiesīgi ar kombināta darbiniekiem (p. 2.2., IV daļa). Lūdzam Jūs izpildīt savus pienākumus saskaņā ar iepriekšminēto līgumu un dot mūsu rūpnīcas darbiniekiem iespēju piedalīties kombināta privatizācijas procesā."

Atbildē uz šo vēstuli (kura dīvainā kārtā no arhīviem nav izzudusi) Andris Šķēle pat nepūlējās piemeklēt kādus īpašus juridiskus argumentus — sak’, bija apņemšanās un izbija. Lūk, kombināta galvenā privatizētāja atbilde pārāk daudz sagribējušajiem nesaprātīgajiem Mīlgrāvja darbiniekiem:

"Izskatot Jūsu vēstuli par rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieku iespējamo piedalīšanos Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (VRVŠK) privatizācijas procesā, ko Jūs esat nosūtījuši privatizējamā kombināta direktoram V. Kokaram, varu paskaidrot sekojošo:

1) VRVŠK privatizācijas komisija rūpīgi noklausījās V. Kokara paskaidrojumus un iepazinās ar Jūsu vēstuli komisijas sēdē š. g. 17. novembrī.

2) Privatizācijas projekts ir apstiprināts bez īpaša ieraksta par Jūsu rūpnīcas darbiniekiem kā potenciālajiem akcionāriem VRVŠK.

3) Tiem bijušajiem Jūsu rūpnīcas darbiniekiem, kas pārveduma kārtībā tika pārcelti darbā VRVŠK, tika dotas iespējas parakstīties un izpirkt akcijas.

4) Tāpat esam spiesti atzīties, ka Jūsu vēstule ir saņemta pēdējā privatizācijas komisijas sēdē pirms akciju sabiedrības dibināšanas un nav vairs iespējams veikt jebkādas izmaiņas, jo visas VRVŠK pamatkapitāla akcijas ir jau parakstītas.

5) Privatizācijas komisija izsaka iespēju, ka Jūsu rūpnīcas darbinieki varēs savas intereses realizēt rūpnīcas Mīlgrāvis privatizācijas procesā, kas, protams, prasa atbilstoši likumdošanai sagatavotu un apstiprinātu privatizācijas projektu."

Te jāteic, ka šādas atklāti "atšujošas" atbildes tajā laikā nebija nekāds retums. Piemēram, privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte citas Ave Lat iekārotas fabrikas — Uzvaras direktoram un privatizācijas komisijas priekšsēdētājam 1994. gada 4. jūlijā saistībā ar šā uzņēmuma darbinieku "nesaprātīgajām" vēlmēm rakstīja tā:

"Ekonomikas ministrija ir saņēmusi Valsts konditorejas fabrikas (VKF) Uzvara darbinieku grupas rakstīto iesniegumu Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izmainīt VKF Uzvara Privatizācijas projektu.

Esmu spiests norādīt, ka iesniegumā ir minēti atsevišķi maldinoši apgalvojumi. Tā, piemēram, jāatzīmē, ka VKF Uzvara administrācija, tās direktora V. Venediktova personā (tas redzams Privatizācijas projekta autoru daļā), ir bijusi projekta izstrādāšanas līdzautore un ņēmusi aktīvu dalību tā sagatavošanā. Šajā projektā darbiniekiem pārdodamā kapitāla daļa ir noteikta 31%, kas ievērojami pārsniedz likumā "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" paredzētos 20%, un tāpēc realizējot projektu ir proporcionāli jāsamazina darbiniekiem pārdoto balsstiesīgo akciju skaits.

Neesmu pārliecināts, ka darba kolektīva vēlme izpirkt akcijas parakstīšanas normālajā ritējumā bija vēl lielāka, jo noslēdzošie ieraksti akcionāru grāmatā liecina par to, ka pēdējie no darba kolektīva papildus vēl 151 akciju parakstīja Valsts uzņēmuma galvenais inženieris A. Ivanovs un direktors V. Venediktovs.

Nevēlos vairāk komentēt iesniegumu, it sevišķi tos apgalvojumus, kuri neattiecas uz iesnieguma prasību, t. i. Privatizācijas projekta grozīšanu. Privatizācijas valsts ministram ir pienākums veicināt privatizācijas procesa straujāku gaitu valstī un nodrošināt tā atbilstību likumdošanas normām.