Lato Lapsa - Kampējs

Vienlaikus mūsu galvenais varonis gan nekad neapgalvoja, ka nebūtu bijis lietas kursā par "Vācijas–Latvijas kopuzņēmuma" privatizācijas plāniem: kā nekā nodomu protokolā bija pieminēts, ka jaunajam uzņēmumam nekas nebūtu pretī privatizēt visas četras valsts uzņēmuma Baltmaiznieks maizes ceptuves (divas Rīgā, divas Jūrmalā), un Baltmaiznieka privatizācijas dokumentācijā saistībā ar nodomu protokolu bija skaidri un gaiši ierakstīts — "oriģināls pie A. Šķēles" (kas, protams, nebija nekas kompromitējošs vai ārkārtējs — skaidrs, ka šādi dokumenti varēja, tiem pat vajadzēja glabāties pie tādas valstiski atbildīgas amatpersonas kā lauksaimniecības ministra vietnieks).

Kas tad tālāk notika ar Baltmaiznieku un Lizi ? Vismaz līdz noteiktam punktam viss savā ziņā risinājās pēc jau atstrādātā Laimas scenārija. Pirmām kārtām Lize ātri vien izrādījās pilnīgi neaizstājams un neaizvietojams vienas Baltmaiznieka daļas — maizes rūpnīcas Nr. 3 saimnieciskais partneris. Tiesa, oficiālo dokumentu šķirstītājam var rasties iespaids, ka šajā gadījumā māja uzbūvēta krietni vien pēc jumta: lieta tā, ka maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projekts pirmoreiz Lauksaimniecības ministrijā tika iesniegts jau itin drīz pēc nodomu protokola parakstīšanas, 1992. gada 16. novembrī, kad jaunie ceptuves "saimnieciskie partneri" vēl gandrīz droši nekādu saimniekošanu nebija sākuši — kas, protams, tiem netraucēja atrasties šādā iespaidīgas priekšrocības dodošā statusā.

Tikai apmēram pusgadu vēlāk, jau 1993. gada maijā SIA Lize noslēdza konkrētu un skaidru līgumu ar valsts firmas Baltmaiznieks 3. maizes fabriku tās direktora personā, paredzot, ka "1. "Piegādātājs" apņemas piegādāt un nodot "saņēmējam" vienu maizes cepšanas elektrokrāsni Elektro–Backofen Picolo 1—4 Winkler Wachtel un vienu mīklas dalītāju Rotamat Nr. 139681 Werner Pflederer, Stutgart jaunu maizes izstrādājumu ražošanas tehnoloģijas izpētei un tirgus analīzei. 2. Iekārtas tiek nodotas "saņēmējam" bez maksas uz laiku līdz 14.06.93. ar tiesībām pagarināt lietošanas laiku pēc abu pušu papildus vienošanās. 3. Maizes izstrādājumu realizācijas finansiālie noteikumi tiek saskaņoti papildus protokolā, kas ir šī līguma neatņemama sastāvdaļa". Un, kaut gan par Lizi "nevar teikt, ka tas ir Ave Lat ", līgumu parakstīja arī mums jau labi pazīstams cilvēks — Ēriks Masteiko, kurš cita starpā izrādījās arī Lizes finanšu direktors.

Savukārt mēnesi vēlāk noslēgtais līgums par elektrokrāsns izmantošanu paredzēja ne tikai to, ka "Ražotājs apņemas ražot baltmaizes izstrādājumus — 50 g, 70 g un 100 g maizītes Mazulis — ar bezmaksas lietošanā nodoto cepšanas elektrokrāsni Elektro–Backofen Picolo 1—4 , saskaņojot saražoto maizīšu apjoma un sortimenta izmaiņas ar Piegādātāju", bet arī to, ka tā pati valsts maizes ceptuve kā "Ražotājs apņemas saražoto produkciju realizēt Piegādātājam par pašizmaksu, kuru nosakot iespēju robežās tiek ņemta vērā krāsns nodošana bezmaksas lietošanā".

Vai tiešām pietiekami modernajai maizes rūpnīcai Nr. 3 šī elektrokrāsns bija tik nepieciešama un būtiska, it īpaši ņemot vērā tās pašas rūpnīcas biznesa plānu, kurā skaidri norādīts, ka "rūpnīcās izmantotas 10 ārzemju maizes cepšanas krāsnis, kas ražotas Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā"? Vai arī būtiskāka tā bija pašas "nevis Ave Lat , bet Lizes " saimnieciskajai lab-sajūtai, gūstot iespēju saņemt daļu valsts maizes rūpnīcas izgatavotās produkcijas par pašizmaksu?

Jebkurā gadījumā Lizes direktors tā paša gada augustā varēja ar drošu sirdi parakstīt šādu "Investīciju plānu":

"1. Latvijas–Vācijas kopuzņēmums SIA Lize ir valsts firmas Baltmaiznieks saimnieciskais partneris. Saskaņā ar līguma Nr. 1 no 1993. g. 14. maija valsts firmas Baltmaiznieks rūpnīcā Nr. 3 ir uzstādītas un nodotas bezmaksas lietošanā sekojošas iekārtas:

1) maizes cepšanas elektrokrāsns Elektro–Backhofen Picolo 1—4 Winkler Wachtel ; 2) mīklas dalītājs Rotomat Nr. 139681 Werner Pflederer, Stutgart par kopējo summu — 3,35 milj. LVR.

2. Maizes cepšanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai paredzēts uzstādīt jaunas iekārtas mīklas jaukšanai un dozēšanai, kas nodrošinātu trīs maizes cepšanas līnijas. Minēto iekārtu kopējās izmaksas — 12,5 milj. LVR.

3. Jaunās mārketinga koncepcijas realizācijai tiek plānots iegādāties specializētas automašīnas maizes izstrādājumu piegādēm klientiem par kopējo summu 3,15 milj. LVR.

4. Ražošanas un vadības uzdevumu automatizācijai sakarā ar elektroniskās datu apstrādes ieviešanu paredzēts uzstādīt datortehniku par kopējo summu — 1 milj. LVR.

Līdz 1993. g. 10. augustam SIA Lize valsts firmas Baltmaiznieks rūpnīcā Nr. 3 ir ieguldījusi 3,35 milj. LVR (punkts 1) un līdz 1993. gada beigām plāno ieguldīt 16,65 milj. LVR (punkti 2, 3, 4), kas kopā sastāda 20 milj. LVR."

Ar vārdu sakot, iespaidīgas investīcijas — tiesa, tikai tik ilgi, kamēr neņemam vērā paša Baltmaiznieka jaudas un finansiālos rādītājus. Un tie nemaz nebija tik slikti: 3. maizes rūpnīcas apgrozāmie līdzekļi 1993. gada sākumā bija 47 miljoni Latvijas rubļu, pamatlīdzekļi — 48,8 miljoni Latvijas rubļu, 1992. gadā saražotas 8754 tonnas produkcijas ("radniecīgajā" 2. rūpnīcā — 16 404 tonnas), produkcijas rentabilitāte — 26%, tīrā peļņa 1992. gadā saskaņā ar pieejamajiem dokumentiem — 80 miljoni Latvijas rubļu.

Turklāt, par spīti nodomam protokolā ierakstīto, "vāciešu" investīcijas, vismaz spriežot pēc oficiālajiem dokumentiem, aizplūda nevis uz visām četrām Baltmaiznieka ceptuvēm, bet tikai uz vienu — to pašu, ko Andris Šķēle vēlāk kā 3. maizes kombinātu publiski nodēvēja par "vienu no mazākajiem, bet labākajiem Rīgas maizes kombinātiem". Taču Lauksaimniecības ministrija pret šo procesu izturējās izprotoši, un droši vien tīras sakritības dēļ jau dažas dienas pēc Lizes un maizes rūpnīcas Nr. 3 līguma par maizīšu Mazulis ražošanas sākumu un nodošanu Lizei par pašizmaksu dienas gaismu ieraudzīja ministra vietas izpildītāja Andra Šķēles 1993. gada 19. jūnija pavēle "Par v/u Baltmaiznieks reorganizāciju", ar kuru tika uzdots "reorganizēt Rīgas valsts firmu Baltmaiznieks , nodalot no tās rūpnīcu Nr. 3, Rīgā, Mūkusalas ielā Nr. 51 kā "tehnoloģiski un organizatoriski patstāvīgu saimniecisku vienību, kas privatizējama kā atsevišķs objekts".

Ar 1. jūniju — kas interesanti, gandrīz trīs nedēļas pirms Baltmaiznieka reorganizācijas oficiālā lēmuma — datēta arī cita Andra Šķēles parakstīta pavēle, ar kuru jau faktiski tika salikti punkti uz "i": "Apstiprināt SIA Invest–Rīga izstrādāto Rīgas Valsts firmas Baltmaiznieks objekta — 3. maizes rūpnīcas (Rīgā, Mūkusalas ielā 51) privatizācijas projektu, kurš paredz: izveidot akciju sabiedrību Baltmaiznieks ar šādu pamatkapitāla sadalījumu: 5% nodot pensiju fondam, 25% realizēt tikai par LR privatizācijas sertifikātiem (t. sk. pusi objekta darbiniekiem), 70% realizēt saimnieciskam partnerim SIA Lize (kā vienotu akciju paketi)." Pirms tam privatizācijas projekts jau bija apstiprināts Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijā.

Sekoja vēl viena — jau 1993. gada 30. jūlijā izdota lauksaimniecības ministra vietas izpildītāja Andra Šķēles pavēle "Par Rīgas VF Baltmaiznieks maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizāciju":