Lato Lapsa - Kampējs

"Saskaņā ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas 1994. gada 22. janvāra lēmumu Nr. 2132 man ir atzītas īpašuma tiesības uz zemes gabalu Rīgā, Ventspils ielā 51/55, 75. grupa, punkts, 34 864 kv. m. platībā. Pašlaik zemes komisijas lēmums ir nodots apstiprināšanai Rīgas pilsētas Valdē un pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas tā kopija tiks iesniegta ministrijā. Uz man piederošās zemes platības atrodas vairāki uzņēmumi, t. sk. arī valsts uzņēmums–firma Baltmaiznieks , kurš ar 18.08.92. lēmumu Nr. 317 ir iekļauts privatizējamo valsts īpašuma objektu sarakstā..."

Ko tas nozīmēja? Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai, kas uz sēdi sanāca faktiski vienlaikus, vismaz saskaņā ar oficiālo protokolu nekādu šaubu nebija — viss nekavējoties bija pilnīgi skaidrs:

"Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 08.02.1994. Zemkopības ministrijā un privatizācijas komisijā ir saņemts zemes īpašnieces, uz kurai piederošās zemes atrodas visa valsts firmas Baltmaiznieks teritorija, iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā uzņēmuma iegādi.

A. Bērziņš vēlreiz atgādina komisijas locekļiem, ka atbilstoši 07.07.1992. Augstākās padomes lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tās dalās spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. p. trešajai daļai zemes īpašniekam ir paredzētas priekšrocības tiesības iegādāties pārdodamo objektu.

A. Bērziņš informē, ka komisijai pēc šāda iesnieguma saņemšanas objekta privatizācija ir jāpārtrauc, uzņēmums nav jāpārveido par valsts akciju sabiedrību. Pirkuma–pārdevuma līguma noslēgšana ir Zemkopības ministrijas kompetencē, kurai tiks nodots pirkuma–pārdevuma līguma projekts un objekta novērtēšanas materiāli. Pēc līguma noslēgšanas komisijas sekretariāts valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijas materiālus apkopos un nodos glabāšanai Ekonomikas ministrijai."

Arī tālāk viss strādāja kā pulksteņa mehānisms: šajā pašā laikā Ieva–Ināra Tapiņa nodibināja SIA Apalītis , tā jau mēnesi vēlāk ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Jāni Lapši noslēdza līgumu, kāroto rūpnīcu iegādājoties par tiem pašiem 310 tūkstošiem latu. Savukārt vēl pēc divām nedēļām āža kāja atkal izlīda visā godībā: jau 23. martā Ieva–Ināra Tapiņa oficiāli nolēma 90 kapitāldaļas (tas ir, deviņas desmitdaļas) jaunajā SIA Baltmaiznieks par nominālvērtību pārdot "pilsonim Andrim Šķēlem", nosakot, ka "sabiedrības dalībnieks Andris Šķēle iegūst visas sabiedrības dalībnieka tiesības un pienākumus likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" noteiktajā kārtībā".

Kas tad bija noticis patiesībā? Pats Andris Šķēle gadus piecus vēlāk to presei skaidroja tā:

– Interesanti notiek [..] SIA Baltmaiznieks privatizācija — Ieva Tapiņa, kurai ir pirmpirkuma tiesības, 8. martā noslēdz līgumu, ka savas tiesības izmantos, un nākamajā dienā jūs akurāt par šādu summu izņemat kredītu Zemes bankā . Vai jūs šo naudu iedevāt Tapiņas kundzei, lai viņa var samaksāt par pirkumu?

– Protams es palīdzēju Tapiņas kundzei, jo viņai bija bezcerīgi kā zemes īpašniecei, bijušajai represētajai gūt kaut kādu labumu no tā posta, ko bija izdarījusi padomju vara, un bija cilvēki, kas mūs saveda kopā. Protams, riskēju ļoti daudz, un jāsaka, ka sievai es pateicu tikai vēlāk, ka mūsu māja ir ieķīlāta. Paņēmu kredītu, un nežēlīgi dārgs toreiz bija [ Zemes bankas prezidents Andris] Ruselis. Vienmēr uz baņķieriem esmu zobu turējis, bet tāds ir viņu bizness — lētāk naudu nopirkt un dārgāk pārdot.

– Vēlāk šā uzņēmuma akcijas iegādājās Hanzas maiznīca un Ave Lat ? Kā jūs ienācāt šajā SIA Baltmaiznieks , arī jums tur ir daļas?

– Es tātad palīdzēju Tapiņas kundzei ar šo te finansējumu, un mums bija attiecīga vienošanās, ka viņai acīmredzot nebūs tādas iespējas šo naudu atdot un es savukārt varēšu iegādāties šīs te kapitāla daļas. Tātad es biju kādu laiku līdzīpašnieks Baltmaizniekā . Protams, vēlāk es spriedu, ka nav man tur obligāti jāatrodas, un man ir pirkšanas–pārdošanas līgums, man samaksāja kaut kādu naudu, un ar to es norēķinājos ar banku.

Tātad — Andris Šķēle vienkārši izlīdzēja padzīvojušai represētai sievietei, tad saņēma "kaut kādu naudu", norēķinājās ar banku par 310 tūkstošu kredītu un dzīvoja tālāk — bez uzņēmuma, toties ar gaišu labi padarīta darba sajūtu? Un tikai tā — katram gadījumam — Baltmaiznieka statūtos nekavējoties tika iestrādāts punkts, kas paredzēja, ka, "ja gada laikā pēc attiecīgu likumu, kas ļauj juridiskām personām iegādāties savā īpašumā zemi, dibinātājs, uz kuram piederošās zemes atrodas uzņēmums, bez atlīdzības nenodod šo zemi sabiedrības īpašumā, viņam bez atlīdzības ir jānodod sabiedrības īpašumā visas sev piederošās daļas"?

Pašai Ievai–Inārai Tapiņai mēs neko pajautāt nevaram, jo viņa jau ir aizgājusi viņsaulē, toties uz dažiem jautājumiem bija gatavs atbildēt viņas dēls Armands:

– Vai jūsu māte bija iepriekš pazīstama ar Andri Šķēli?

– Nē, nē. Nekādas saistības nebija. Es tajā laikā īpaši tam nesekoju līdzi. Mamma bija tikko atguvusi atpakaļ zemi, kas padomju laikos bija atņemta. Viņa bija priecīga par to. Testamentu bija saglabājusi atvilktnē un bija priecīga, ka ir to atradusi. Izdevās dabūt zemīti atpakaļ. Es pats Šķēli nekad neredzēju, viņa tikai stāstīja, ka satiksies ar Šķēli.

– Ar ko Jūsu māte nodarbojās?

– Ar visu kaut ko. Skorpiona zīmē dzimusi, sieviete, kas visu laiku kaut ko darās. Viņa bija kasiere, šuvēja. Cilvēks, kas godīgi strādāja un pelnīja.

– Nekādas citas idejas, kā apsaimniekot atgūto zemi, nebija?

– Dabūja atpakaļ zemi caur vispārējo kārtību. Kā tas Šķēle tur kurā brīdī uzradās, es nezinu. Man bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu, un es īpaši neinteresējos. Nebija sajūta, ka mamma kaut kādu baigo afēru taisa. Šķēle ir iedevis mammai naudu, iegādājusies īpašumu, izmantojot pirmpirkuma tiesības, es tiešām nezinu. Nekad nebija tāda sajūta, ka baigo afēru taisa. Es jau arī nezinu, cik tas ir pretlikumīgi vai nelikumīgi. Tas jau nekas nelikumīgs nav. Ja Šķēle būtu bijis labs draugs, es domāju, ka jūs tāpat izdarītu.

– Bet Šķēle taču nebija viņai labs draugs...

– Nē, nebija. Es nezinu, kā viņi sapazinās. Savā ziņā Šķēle mammai arī simpatizēja. Viņš pēc kāda laika sāka arī politikā iesaistīties. Mana mamma arī nebija tāda, kas skaitītu līdzi, lai tikai kādam kaut kas netiek. Viņa bija priecīga, ka tikusi pie savas zemītes.

– Vai viņa kaut ko nopelnīja ar to savu atgūto zemi?

– Ar to, ka caur to Šķēli — es nezinu. Katrā ziņā es nejutu, ka būtu kaut kas nopelnīts. Viņa nebija no tādām, kas varētu kaut ko iebāzt sev kabatā. Es pieļauju, vai tik tur nebija tā, ka Šķēle palīdzēja ar zemes atgūšanu. Varbūt kaut kas tamlīdzīgs bija. Viņa pateicības vārdā...

– Kāda jēga atgūt zemi, ja no tā neko neiegūst?

– Kādā ziņā? Zeme jau nav pārdota, mēs joprojām saņemam nomas maksu. Es viņu mantoju, kad mamma nomira.

– Hanzas maiznīcas maksā nomas maksu?