Lato Lapsa - Kampējs

Tā pati shēma tika īstenota ar vēl vienu Rēzeknes uzņēmumu — Rēzeknes maiznieku , kas tika uzskatīts par vienu no Latvijas tālaika modernākajiem maizes ražošanas uzņēmumiem. Notikumu secība jau atkal bija līdzīga: 1992. gada augustā valsts firma Rēzeknes maiznieks tika nodota privatizācijai, 1993. gada jūlijā (tātad — vēl "Šķēles laikos") Lauksaimniecības ministrija izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju, tā paša gada augustā SIA Grifs bija sagatavojusi Rēzeknes maiznieka privatizācijas projektu, nākamā gada februārī uzņēmums tika pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bet jau 12. aprīlī klāt bija Anna Borise — atkal ar juridiski šķietami nevainojami sakārtotiem dokumentiem, no kuriem izrietēja: viņa 1993. gada decembrī kā iepriekšējā īpašnieka mantiniece ir atguvusi zemi zem uzņēmuma, līdz ar ko nu vēlas, lai ar viņu tiktu noslēgts valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgums. (No kurienes nauda? Andrim Šķēlem vairāk ieķīlājamu ģimenes māju nebija, taču atbildi presē deva tas pats advokāts Andris Grūtups: "Anna Borise paņēmusi no bankas aizdevumu. Banka, kas šo kredītu atvēlēja, pārstāv Latvijas nacionālo kapitālu, tai nav nekāda sakara ar mafioziem grupējumiem vai ko tamlīdzīgu.")

Tiesa, vietumis dokumenti nemaz nebija tik nevainojami, un uzmanīgam vērotājam varēja rasties nevilšs priekšstats, ka Anna Borise (bet varbūt tomēr viņas advokāti vai kāds kampējs) kaut kādā veidā bijusi līdzdalīga arī jau aprakstītajā Rīgas Baltmaiznieka privatizācijā: kā gan nu citādāk skaidrot to, ka 1994. gada 29. jūlijā kundzes parakstītajā "Ziņojumā par mantisko ieguldījumu", kurš caurcaurēm it kā attiecās uz Rēzeknes maiznieka privatizāciju, cita starpā bija minēts, ka tam nez kāpēc pievienoti "auditorfirmas SIA Invest–Rīga sagatavotie uzņēmuma firmas Baltmaiznieks novērtēšanas materiāli, kas satur mantas uzskaitījumu un nekustamo pamatlīdzekļu — ēku, būvju un nepabeigtās celtniecības aprakstu".

Tomēr valstij Annas Borises argumenti šķita dzelžaini — jau maijā tika pārtraukts Rēzeknes maiznieka privatizācijas process, bet vēl mēnesi vēlāk Zemkopības ministrija ar Annu Borisi parakstīja pirkuma–pārdevuma līgumu par maizes ražošanas valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkšanu. Ja Baltmaiznieka gadījumā zemes īpašniece dibināja SIA Apalītis , tad Rēzeknes maiznieka pircēja bija Annas Borises dibināta SIA Lejas Ančupāni , kas līdz ar valsts uzņēmuma iegādi tika pārsaukta par SIA firma Rēzeknes maiznieks . Un... jau atkal tā paša 1994. gada decembrī Anna Borise no viņai piederošajām 100 Rēzeknes maiznieks kapitāla daļām 46 daļas pārdeva SIA Ave Lat un 50 daļas — akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca .

Kas šīs shēmas īstenošanas rezultātā palika zaudētājos? Ieskatīsimies Annas Borises un Zemkopības ministrijas parakstītajā pirkuma–pārdevuma līgumā par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks iegādi, un jautājumu vairs nebūs: "Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, Pircējs var izmantot latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām." Tas nozīmē — Annai Borisei (vai varbūt precīzāk būtu teikt — konkrētiem kampējiem vai kampējam, kas aiz viņas stāvēja?) tika dota iespēja sertifikātos samaksāt 85% no uzņēmuma jau tā gana pieticīgās vērtības (jau tradicionāli uzņēmuma vērtība tirgus cenās bija noteikta 981 313 latu apmērā, bet ar koeficientu izmantošanu tā bija sarukusi līdz 680 tūkstošiem latu). 578 tūkstoši latu bija līdzvērtīgi 20 643 sertifikātiem, kuri 1994. gada nogalē bija iegādājami par apmēram 72 tūkstošiem latu. Tos tad Anna Borise arī nomaksāja tāpat kā 102 tūkstošus latu naudā.

Interesanti, ka šajā gadījumā valsts pilnā apmērā netika pat pie visas šīs nožēlojamās naudiņas. 2003. gada februārī Privatizācijas aģentūras Kontroles departamenta direktors Arvis Freibergs bija spiests nosūtīt Annai Borisei šādu vēstuli:

"1994. gada 7. jūnijā Zemkopības ministrija ar Jums noslēdza pirkuma–pārdevuma līgumu par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pārdošanu. Saskaņā ar minētā pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktu Jums bija jāiemaksā valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā kopā 102 000 lati, t. sk. 91 800 lati Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 10 200 lati Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā.

Līdz šim brīdim par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks Valsts īpašuma privatizācijas fondā ir iemaksāti 73 663 lati un Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā 8184,86 lati. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam Jūs nekavējoties iemaksāt 18 137 latus Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 2015,14 latus Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā. Ja minētās summas tuvākajā laikā netiks samaksātas, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda piedziņu."

Vienlaikus Privatizācijas aģentūra arī Zemkopības ministrijai nosūtīja vēstuli, kurā pietiekami skarbi izteica pārmetumu par paviršību: "Neskatoties uz to, ka Anna Borise nebija veikusi visu pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktā noteikto samaksu par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks , Zemkopības ministrija 1994. gada 9. augusta vēstulē Nr. 3–698 Uzņēmumu reģistram apliecināja, ka atbilstoši 1994. gada 7. jūnijā noslēgtajam pirkuma–pārdevuma līgumam valsts uzņēmums Rēzeknes maiznieks ir pārgājis Annas Borises īpašumā." Ar vārdu sakot, valsts no pircējiem nebija saņēmusi pat visu pieticīgo naudiņu, taču tas nebija tai traucējis pilnībā atteikties no sava jau bijušā uzņēmuma.

Savukārt Zemkopības ministrija (un konkrēti tās valsts sekretāre Laimdota Straujuma) tradicionāli mazgāja rokas nevainībā — tas viss esot bijis tik sen, un dokumenti sen esot izklīduši tāpat kā (bez)atbildīgie cilvēki: "Darām zināmu, ka maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju veica šim nolūkam izveidota privatizācijas komisija, kurā bez Zemkopības ministrijas pārstāvjiem darbojās arī Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūras darbinieki.

Ar 02.09.1997. pieņemšanas nodošanas aktu valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks dokumenti uz 228 lapām tika nodoti Privatizācijas aģentūrai. Šobrīd kopš šī laika ir pagājuši vairāk kā 5 gadi. Pēc maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas pabeigšanas šī centralizētā privatizācijas komisija tika likvidēta. Šobrīd neviens no šīs komisijas locekļiem Zemkopības ministrijā vairs nestrādā. Zemkopības ministrijas rīcībā nav nekādas informācijas par Jūsu uzrādītā dokumenta 09.08.1994. ar Nr. 3–698 tapšanu un pamatotību. Sakarā ar to, ka uz minētā dokumenta ir SIA Rēzeknes maiznieks apaļais zīmogs, lielāku skaidrību var rast tikai minētajā uzņēmējsabiedrībā uz vietas."

Ja Zemkopības ministrija vismaz atrakstījās, tad Anna Borise valsts aizvien uzstājīgākos lūgumus beidzot samaksāt to, kas valstij pienākas, vienkārši ignorēja — par spīti tam, ka līdzīga Privatizācijas aģentūras vēstule viņai tika nosūtīta arī 2004. gada beigās, bet 2005. gada septembra vēstule jau beidzās ar vārdiem: "Ja mēneša laikā Privatizācijas aģentūrā netiks iesniegti dokumenti, kas apliecina iepriekšminēto summu samaksu, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda samaksu." 146