Lato Lapsa - Kampējs

Un te nu lielais jautājums. Ņemot vērā visus kampēju (kampēja) pārkāpumus, kļūdas, neprecizitātes, pārsteidzības un vienkārši neveiklības, tiešām grūti saprotams — kaut arī deviņdesmito gadu pirmās puses Latvija nebija nekāda īpaši tiesiskā valsts, kā viņiem (viņam) tas viss izdevās, izgāja cauri? Kāpēc, redzot tik primitīvas shēmas un, kā varētu šķist, acīmredzamus likumu un noteikumu pārkāpumus, valsts tās interešu aizstāvju personā faktiski nekustināja ne pirkstu? Vienīgais atbildes variants, kas nāk prātā: kampējiem (kampējam) patiesībā bija krietni nopietnāka aizmugure, nekā mums šķitis līdz šim, — kazi, pat kaut kas attāli līdzīgs īstai un kārtīgai mafijai. Vai tas tā tiešām varētu būt — par to nākamajā nodaļā.

1996. gada marta sākumā tobrīd jau izbijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons televīzijā nāca klajā ar daudzus uzjautrinošu, daudzus tomēr intriģējošu paziņojumu. Latvijā, lūk, eksistējot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi — "strīpainie" un "pumpainie", no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie — ar dažādām biznesa aktivitātēm. Turklāt "pumpainie" kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, un esot skaidri redzama viņu vēlme pārņemt arī Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu.

Tas gan nebija nekāds pirmā svaiguma jaunums. Jau gandrīz gadu iepriekš Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē bija paziņojis, ka "šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā". Vēl vairāk — lai cik tas būtu dīvaini, jau tajā pašā 1995. gadā arī kaimiņzemes Lietuvas presē bija pieminēts kāds "Valmieras grupējums", taču šī publikācija faktiski nekādu rosību Latvijā nebija izsaukusi.

Arī Andrim Šķēlem, pirmoreiz gatavojoties iesēsties premjera krēslā, prese jau 1995. gada decembrī pajautāja: "Kas ir jūsu draugi? Ir dzirdēts arī par domubiedru grupu "Valmieras grupa", ar kuru esat saistīts." Atbilde nebija pārāk izsmeļoša: "Es arī tādu formulējumu esmu dzirdējis, bet nezinu tā saknes. Man nav nekādas saistības ar Valmieru, esmu no Jelgavas. Bet es nevaru noliegt, ka manu draugu un paziņu vidū ir cilvēki no Valmieras, piemēram, Edmunds Krastiņš, Atis Sausnītis, Andris Piebalgs. Noteikti ir jāmin Andris Grūtups — augstas klases advokāts." Un... tas arī bija viss.

Tiesa, tāpat jau arī Ziedonis Čevers tā arī nenosauca nevienu pašu uzvārdu un arī pēc vēlēšanām izpalika viņa solītās "krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos". Toties Jānis Ādamsons izrādījās salīdzinoši izlēmīgāks. Vārdi tika nosaukti: "pumpaino" nometnē līdz ar viņa nedraugu, tobrīdējo premjeru Andri Šķēli esot arī kādreizējais lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, premjera "mazā biroja" — Ministru prezidenta tuvāko līdzgaitnieku, bieži sauktu par "asiņainajiem punduriem" — pārstāvji Edmunds Krastiņš un Gundars Bērziņš, kā arī advokāts Andris Grūtups.

Iespaidu gan samaitāja tas, ka jau nākamajā dienā, kad it kā varētu celt galdā pierādījumus, Jānis Ādamsons sāka taisnoties un apgalvot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver ne tik nopietni — drīzāk jau humoristiski. Turklāt farsa pieskaņu viņa paziņojumiem piešķīra arī "Šķēles komandas" rīcība, nākamajās dienās visiem interesentiem demonstrējot savas pumpainās kaklasaites.

"Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita," daudzus gadus vēlāk šo situāciju atcerējās vēl viens "mazā biroja" pārstāvis Mārcis Bendiks. "Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar divdesmit pumpainām šlipsēm. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu."

Par pašu Jāņa Ādamsona paziņojumu būtību bijušais premjera padomnieks gan vēl arī daudzus gadus vēlāk cītīgi palika pie sava — šī versija esot radusies miniatūrajā Tautsaimniecības pētniecības fondā un "kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitam Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas".

Tiesa gan, zīmīgi jau tobrīd bija pieminētā Edmunda Krastiņa izteikumi — viņš tikai noliedza, ka piederētu "pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību", taču nez kāpēc neapgalvoja, ka tāds tik tiešām nepastāvētu. Vēl vairāk — "asiņaino punduru" pārstāvis piebilda, ka vispār jau finanšu grupējumi esot normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence varot nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstīgu lēmumu pieņemšanu.

Tā tas 1996. gadā arī palika — tie, kas kaut jel kā komentēja izbijušā ministra apgalvojumus, palika pie sava: runas par kaut kādiem domubiedru grupējumiem, varbūt pat mafijām esot labākajā gadījumā smieklīgas sazvērestību teorijas izpausmes, sliktākajā — "čekistiskas, bandītiskas baumas". Savukārt vairākums vienkārši klusēja.

Tiesa, "bandītiskās baumas" nerimās un nerimās. Tā 1998. gada novembrī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis publiski paziņoja, ka ekonomisko grupējumu iespaids uz politiķiem esot sasniedzis kulmināciju, bet Saeimas deputāts Edvīns Inkēns tikpat publiski atzina, ka visi masu mediji esot nonākuši triju ekonomisko grupējumu — "Ventspils", Pareksa un Ave Lat — tiešā finansiālā atkarībā.

Vēl pusgadu vēlāk Ministru prezidenta biedrs Guntars Krasts, jau atkal pieminot Ave Lat un "Ventspils grupu", apgalvoja, ka šādi ekonomiskie grupējumi apdraudot arī valsts politisko neatkarību, bet premjers Vilis Krištopans publiski paziņoja, ka acīmredzama esot ekonomisko grupējumu vēlme gāzt viņa valdību.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sava veida apogeju šādas runas sasniedza 2000. gada nogalē — 10. decembrī tas pats Edmunda Inkēna raidījums Nedēļa , kurš iepriekš bija cēlis atklātībā Andra Šķēles "podu lietu", nāca klajā ar šķietami vēl daudz sensacionālāku paziņojumu: izrādās, Latvijā pastāvot slepena politiķu un uzņēmēju brālība, kas cenšoties kontrolēt varu.

Ziņu aģentūra LETA šo informāciju pasniedza šādi: "Latvijā pastāvot slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli, šāda informācija šodien tika sniegta Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā Nedēļa . Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot reāli kontrolējusi varu.

Slepenajā brālībā darbojoties advokāts Andris Grūtups, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, ekspremjers un Tautas partijas līderis Andris Šķēle, Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis, Latvijas Unibankas prezidents Andris Bērziņš un daudzas citas sabiedrībā zināmas personas.

Nedēļa norāda, ka šī slepenā organizācija esot uzskatāma par ietekmīgāko slepeno organizāciju Latvijā, ar kuras darbību, iespējams, varot skaidrot vairākus politiskos un ekonomikas notikumus, kā arī dažādu skandālu virzību un attīstību. Brālības biedri parasti tiekoties netālu no Rīgas, vietās, kur ir plašas telpas un iespējas novietot daudz automašīnu.