Lato Lapsa - Kampējs

Cits viņam piebilst tādā pašā noskaņā: "Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro..."

Ar aizkustinošu sentimentu un patiesām skumjām sapulces dalībnieki atminas laikus, kad spēki vēl bijuši pilnbriedā, resursi — milzīgi, bet menedžments — perfekts. Viens no runātājiem, kura pieminēšana atšifrējumā liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, "vecos labos laikus", šo laiku beigu sākumu un tā iemeslus apcer šādā pagarā monologā:

"Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem...

Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs.

Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga.

Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādas tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.

Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību.

Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.

Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga.

Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt.

To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu. Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot — mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā."

Kā tieši tika izmantoti domubiedru grupas "kopīgie spēki", lai vārdā nenosaukto Ulmani — kurš šaubīsies, ka runa ir par Valsts prezidentu Gunti Ulmani? — ieliktu augstajā krēslā? Kā tieši precīzi nenosauktie "mēs" veidoja it kā politiski absolūti neitrālā — tā taču mums vismaz mēģināja iestāstīt — Andra Šķēles valdību? Kas bija "lieli projekti" un "lielais projekts"? Kas tad īsti ir "noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību"?

Par to šajā sapulcē nekas konkrētāk runāts netiek — varbūt tāpēc, ka apkārt ar paplātēm staigā domubiedriem nepiederošas meitenes, varbūt tāpēc, ka svarīgākas ir tūlītējās, sasāpējušās aktualitātes. Viena no, šķiet, galvenajām — acīmredzot svaigā atmiņā palikusī "domubiedra", kāda Roberta demonstrētā nepietiekamā ieinteresētība apstiprināt amatā kādu Andreju, kurš sapulcē tiek pieminēts kā grupā acīmredzami līdzdalīgs, vajadzīgs un tuvs cilvēks.

Nez vai kļūdīsimies, ja pieļausim, ka runa ir nevis par kādu nevienam nenojaušamu Robertu, bet tieši finanšu ministru Robertu Zīli, kurš tikai pēc ilgstoša "pārrunu procesa" 1998. gada rudenī uz diviem gadiem pagarināja darba līgumu nevis kādam abstraktam Andrejam, bet gan Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram — ikvienam un jebkuram "domubiedru grupējumam" ārkārtīgi būtisks postenis — Andrejam Sončikam.

"Pārrunu process" acīmredzami nav bijis vienkāršs, — dažiem pat acīmredzami saniknojošs. Sapulces dalībnieks, kura izteiksmes veids atkal liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, izteikumos ir īpaši skarbs: "Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries..."

Un tas nav viss sakāmais: "Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finanšu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili."

Vēl cita klātesošā viedoklis — tikpat spīvs: "Tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk — un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums..."

Kāds cits sapulces dalībnieks dalās pieredzē par paša "procesa" gaitu: "Nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās."

Klāt gan ir arī cilvēki, kuri "procesā" tomēr saglabājuši vēsu galvu un domā nevis par konkrētām personālijām un konkrētiem aizvainojumiem, bet par principiāliem jautājumiem: kas tad vispār sācis notikt situācijās, kad grupējuma intereses saduras ar kādas konkrētas partijas interesēm un grupējuma biedrs (šajā gadījumā — nojaušamais Roberts) izrādās arī attiecīgās ieinteresētās partijas pārstāvis. Un tā turklāt — vēl tikai aisberga virsotne: