Lato Lapsa - Kampējs

Tostarp — arī aizrautīgi mūkot no uzstājīgiem paparaci.

Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī — es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga."

"Sončika problēma" gan jau ir atrisināta vairākus mēnešus pirms "domubiedru" sanākšanas. "Sončikam galu galā ir uz divi gadi parakstīts līgums, stingrs darba līgums, to var savaldīt. Bet tur vajag motivāciju. Tāpat vēl dažās lietās mūsu cilvēki pastiprināti ar dažādiem līgumiem un... Es domāju, ka viena lieta, kas nav vieglākā priekš manis personīgi, bet tas, protams, ir jāņem vērā: mēs tagad ejam pēc principa — mēs ar visiem draudzējamies. Mēs ar visiem draudzējamies...

Bet tiešām ceru draudzēties, ceru darboties tādā ziņā — kādi ir spēles noteikumi, tādi jāpieņem. Mums jāapstrādā viņi ar viltību, un pietrūkst vienkārši citu spēku," — ar šādu stratēģisko uzstādījumu punktu diskusijā par "glumo Robertu" un "vajadzīgo Andreju" pieliek sapulces dalībnieks Andris, kurš liek domāt par mūsu galveno varoni.

Taču ir skaidrs, ka konkrētais gadījums ir tikai padarījis uzskatāmāku grupējuma lielo problēmu — kādreizējā varenība ir gājusi mazumā, nav skaidrs, ko darīt un kurp doties, pat tas ne — kā tad grupējums, kādreiz acīmredzot gandrīz vai visvarens, nu ir tik pamatīgi sašļucis.

Kāds Gundars, kurš ļoti atgādina tautpartijieti Gundaru Bērziņu, klātesošajiem problēmu raksturo šādos vārdos: "Ir skaidrs, ka pēdējos, teiksim, gados divos mēs īstenībā politiskās vietās vairākās esam zaudējuši. Un iemesli varbūt ir vairāki. Ir tas, kā teica, ka šāda demokrātijas forma — tas ir ļoti labi, bet reizēm, lai norealizētu un spētu kaut ko panākt, ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt, lai būtu konkrēti atbildīgie par šo pasākumu realizēšanu.

Es domāju, ka šī savstarpējā izpalīdzēšana ir laba lieta, bet, nemainoties būtībā, nepārkonkurējoties, nepiedāvājot jaunu uzbūves lēmumu pieņemšanu un tādu modeli, es domāju, ka ar laiku tas var zaudēt, nu, tādu ietekmi. Es domāju, ka arī pēdējais laiks ir. Kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās.

Un, lai to lauztu, ir jādomā, kāds tam iemesls, tāpēc varbūt tas, ko iepriekš Grūtupa kungs, kad vēl bija un vadīja, tad bija vairāki piedāvājumi reformēt, un tādā veidā es domāju, ka tādā veidā ir jāatgriežas, jo dzīve mainās, prasa savādāk, manuprāt, izvērtēt, kas nav ļāvis realizēt tos projektus, kuros mēs esam...

Un kas ir vajadzīgs, un kāda ir vajadzīga kopumā struktūra, varbūt ka tā ir blakus un vai līdzīga, vai kaut kāda, bez tā es tomēr neredzu šādā veidā šobrīd, tas būtu varbūt vajadzīgs vēl kādu laiku, bet katra diena iet uz leju, nu, tā kaut kādā brīdī beidzas vai arī, nu, arvien paliek mazāka..."

Papildus "katrai dienai, kas iet uz leju" tiek pieminēti arī nezināmi tumšie spēki, kuri varētu būt iedragājuši domubiedru grupas varenību: "Pagājušajā nedēļā viņi tikās, mūsu brālības kluba biedri... pateiktu to, kādi mums ir materiāli un kādi cilvēki iet pa šiem draudiem, es domāju, ka viņš saprata, un raidījums svētdienas televīzijā ir tam zināms pierādījums.

Es arī negribētu simtprocentīgi piekrist Andrim, tā ir tikai viena no versijām, ko strādā spēku struktūras un pārbauda, bet es domāju, vai šis pats arī nav tas gadījums, kad, zinādami konflikta situāciju, es tā maigi izsakos, šeit darbojas arī, nu, zināmi trešie spēki.

Es negribu saistīt to, kā teica tur ģenerālis, kurš arī iekrita, uzreiz tika pieskaitīts citam grupējumam un citai partijai, vai ne, ka kaut kādi no Krievijas pieteikuši daudz mūsu mazajā valstī nelabvēļu, kas cenšas izmantot šo zināmā mērā arī situāciju, ko paši mēs esam radījuši kaut kur, jeb arī attīstījuši tālāk. [..]

Es tomēr aicinātu mūs nesteigties ar tādiem pārsteidzīgiem secinājumiem, mūsu pašu darbība to ir pierādījusi, ka it kā nepārbaudītas informācijas dēļ mēs no viena otra grupas biedra jeb brālības biedra diezgan nežēlīgi atsakāmies, pēc tam esam spiesti atzīt savas kļūdas. Un tajā pašā laikā diezgan uzmanīgi mums ir jāizvērtē arī cilvēki, kurus mēs ņemam šajā lokā, ja vēl ņemsim klāt no jauna. Arī ir bijušas kļūdas, par kurām tagad arī mūs vienu otru reizi sāpīgi sit."

Ko darīt? Kā būt? Grupējums acīmredzami sācis pašķīst gluži tāpat kā savulaik Klubs 21 , un ir zuduši arī kādreizējie "roka roku mazgā" principi. Kāds klātesošais izsakās skaidri: "Gribat — nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss.

Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt — es to nevaru izdarīt, — velk garumā. Vēlreiz saku — es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības..."

Te nu vārdu sapulcē ņem kāds tās dalībnieku īpaši respektēts kungs, kura uzstāšanās tiek pieteikta ar vārdiem: "Es lieku priekšā — Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu, ja. Mūs interesē, pirmkārt, parlamentārā darbība, legālā, ja. Mēs tomēr visi pārstāvam te to ārpusparlamenta darbību, bet, lai mēs dzirdētu, kā tad mums ārpus parlamenta darboties, mums jānoklausās".

Lūk, atsevišķi fragmenti no apjomīgās runas, kurā gan atšķirībā no publiskas uzstāšanās reizēm netiek pieminēti ne krupji, ne tīģeri, ne citi literārie vai dabas tēli, — tā ir ļoti un ļoti praktiska un skaidra:

"Es domāju, ka mums vajadzētu būt paškritiskiem kopumā pret sevi, varbūt kāds ilgāks laika periods, divi gadi gandrīz mums ir pietiekami neefektīvi bijuši, varbūt savstarpējā palīdzība, ko mēs esam varējuši pietiekami labi palīdzēt.