Lato Lapsa - Kampējs

Pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finanšu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds — pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība — tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista."

Jā, tas acīmredzami ir tas, kas pamatā saista visus klātesošos, un tiek meklēts šai vēlmei atbilstīgs risinājums. Šķiet, tā arī netiek atrasts — atjaunotnes un pārstrukturizācijas idejas neaiziet tālāk par domu, ka vajadzētu piesaistīt jauno paaudzi no pašu "domubiedru" ģimenēm vai ka varētu izveidot "kaut kādu, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidiju, kur valda absolūti visas grupas ietekme". Pie tā tad sapulces dalībnieki arī paliek, nosaucot šādus vārdus un uzvārdus — Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle, kuriem triju mēnešu laikā vajadzētu grupējumu savest kārtībā un nostādīt uz pareizākām sliedēm.

Šķiet, tas tā arī neizdevās — varbūt tāpēc, ka, gluži tāpat kā kādreiz Klubs 21 , arī šī "brālība" bija reāli pārdzīvojusi savu laiku, bet varbūt tāpēc, ka reālā politisko notikumu gaita īsti neatbilda "domubiedru" prognozēm: jau 1999. gada jūlijā Andris Šķēle uz deviņiem mēnešiem trešoreiz tika pie Ministru prezidenta portfeļa un daudz tiešākām, būtiskākām svirām, lai, iespējams, īstenotu savas un "domubiedru" — nu, vismaz atsevišķu — intereses un vajadzības.

Jebkurā gadījumā par šā domubiedru satikšanās "protokola" patiesīgumu var un vajag šaubīties. Galu galā — vai nu gan pirms, gan pēc tam mēs neesam baroti ar šausmu stāstiem par dažādiem grupējumiem un sazvērestībām, kur ļauno spēku lomā atkarībā no nepieciešamības ir figurējis Aivars Lembergs un Andris Šķēle, Džordžs Soross un "žīdi, kas valda pasauli", "Maskavas roka" un vēl citi mūsu visu nelabvēļi?

Vēl vairāk — vai gan mēs neatceramies kaut atsevišķus fragmentus no Andra Šķēles publiskajiem paziņojumiem — arī tādiem, kas attiecas uz atklātības, tiesiskuma un demokrātijas milzīgo un nepārvērtējamo lomu mūsu visu kopējā valstī? Minēsim kaut vai dažus piemērus.

Lūk, Andris Šķēle par demokrātijas lomu — uzstājoties televīzijā 1996. gada 31. decembrī televīzijā:

"Mani dēvē par autoritāru.

Jā, protams, man, tāpat kā, es domāju, daudziem šajā valstī, kādreiz gribas savākt visus tos augstos krēslos sēdošos pašlabuma meklētājus, visus tos, kas nejēdz, kas ņem kukuļus, kas nespēj, kas vienkārši nestrādā, un aizsūtīt kaut kur gulšņus kraut, ceļus labot vai darīt kādu citu pietiekami vienkāršu, bet sabiedrībai noderīgu darbu.

Dažādas domas reizēm nāk prātā, un tomēr — es esmu par demokrātiju.

Es dziļi ticu, ka tas ir labākais cilvēcei zināmais valsts organizācijas veids, lai gan atzīstu, ka straujām reformām demokrātija reizēm nav diez ko ērta, ļauj izpausties arī destruktīvajam, atpakaļvelkošajam un tukšpau-rīgajam.

Tā nu tas ir — demokrātija ir sarežģīts, trausls mehānisms, kurš prasa pacietību, izturību, iecietību un cieņu pret citādo."

Lūk, tas pats Andris Šķēle — par tautas lomu un nozīmi 1997. gada augustā, pēc savas pirmās demisijas:

"Domāju, ka viss ir tautas rokās, un tautai ir jālemj pašai. Negribu te atkārtot viena otra teicienus par mazo cilvēku. Pasarg, Dievs! Tauta pati tiks galā. Protams, tas prasa zināmas nodevas laikam, jo mēs visi augam. Arī politiķi aug. [..]

Nevienu brīdi, nevienā savā runā neesmu mēģinājis apšaubīt šīs valsts iekārtu, valsts uzbūves pamatprincipus, sarežģīto un ļoti dārgo mehānismu — parlamentāro demokrātiju. Tas neapšaubāmi ir ļoti dārgs me-hānisms. Slikti, ka parlamentārās demokrātijas apstākļos par politiķu mazspēju demokrātiski ir jāmaksā visai tautai. Tas ir traģiski." Lūk, atkal Andris Šķēle, 1997. gada novembrī runājot par nepiecieša-mību nošķirt biznesa un politiskās intereses:

"Nav šaubu, ka darbībai biznesā un politikā jābūt šķirtai. [..] Ir vajadzīgi uzstādījumi, mehānismi, kas ļautu redzēt, kādā veidā politiskās partijas saņem atbalstu no dažādiem uzņēmējiem un to grupām. Domāju, nevienam nav šaubu, ka pašlaik šādi mehānismi ir neprecīzi, uzstādījumi ir neskaidri un viltoti."

Lūk, Andris Šķēle, 1997. gada decembrī izziņojot plānu izveidot jaunu partiju, — par nekrietnās politiskās elites patieso seju: "Liela daļa pašreizējās politiskās elites, manuprāt, ir slima un būtu jāpakļauj terapijai.

Kā alkoholiķi, kurš zaudējis realitātes sajūtu, kura krīze aizvien padziļinās, kurš pats nespēj pārtraukt dzert un kuram tāpēc ir jāliedz iespēja pļēgurot tālāk — apmierināt savus netikumus uz valsts rēķina. Mūsu uzdevums nav pašmērķīgi vērsties pret kādu partiju. Ir jāvēršas pret nestabilitāti, trūkumu un bailēm, ko tautā sēj pašreizējā iekšēji satrunējusī politiskā elite, tās patroni un minhauzeni. Beidzot ir laiks sabiedrībai rast iespēju realizēt savus uzskatus un idejas valsts pārvaldē."

Un te, lūk, Andris Šķēle, vēl kādā deviņdesmito gadu beigu runā kritizējot ļaunos politiķus par vēlmi visos amatos salikt "savus cilvēkus", ignorējot valstiskās intereses:

"Jau kuro reizi nevar apstiprināt vērtspapīru komisijas pilnu sastāvu. Tāpēc, ka gribas savus cilvēkus ielikt, bet konkurents, kam gribas atkal savus, neļauj un vienošanos partijas nespēj panākt. Balso vienreiz, balso otrreiz, un nekas. Cik ilgi vajadzēja gaidīt, līdz izdevās apstiprināt Cilvēktiesību biroja vadītāju? Gandrīz divus gadus. Vai cienīgu kandidatūru trūka? Nē, nevarēja vienoties, kurš ieliks savu cilvēku.

Nomenklatūra rūpējas par sevi, tas aizņem visas domas un prātus. Protams, visi jau nekad nav vienādi, visi nekad nav vienlīdz slikti, taču jūs man piekritīsit, ka tos labos darbus diemžēl neredz. Neredz pat ne tāpēc, ka to nebūtu, bet tāpēc, ka to krietno cilvēku mūsu politikā ir tik satriecoši maz, ka, lai kā viņi censtos, viņus un viņu darbus aizēno vispārējā politļembasta radītās jukas un jaunās nomenklatūras rūpes par sevi.

Trešā ļaunākā lieta ir tā, ka mūsu politika diemžēl lielā mērā ir privāto interešu bodīte. Mūsu partijas, šķiet, vairāk strādā sev un nereti vairāk atgādina kaut kādus klubus vai kādu slēgtu brālību, kuras augstākais ideāls ir palīdzēt organizācijas biedriem gūt labumus un pasargāt no nepatikšanām. Kā kādreiz teica — lai tev viss būtu un par to nekas nebūtu, bet cilvēki gribētu, ka kāds domā par to, lai arī valstij un cilvēkiem viss būtu. Aina tiešām ir skumja..."

Vai tiešām varētu būt, ka visu šo cildeno, valstiski atbildīgo lietu runātājs ir bijis tas pats Andris, kas 1999. gadā notikušajā "domubiedru saietā" runāja par politiķu pirkšanu, sava grupējuma interešu nozīmīgumu un to, ka "pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma"? Tas pats Andris, kas šajā saietā ne ar vārdu neiebilda, kad tika paziņots, ka "ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt"?...

Vienu pašu saieta sarunu atšifrējumu, protams, varētu nodēvēt par kārtējo provokāciju, montāžu un falsifikāciju, — vai tad nu pirmā reize. Taču ir jau vēl arī mazāk pamanītas — salīdzinot ar Jāņa Ādamsona vai raidījuma Nedēļa skaļajiem paziņojumiem — liecības. Re, piemēram, fragments no Druvja Skultes teiktā Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I :