Lato Lapsa - Kampējs

Turklāt — grozi, kā gribi — šādas augstos amatos esošu, lielus resursus pārvaldošas domubiedru grupas eksistence labi izskaidro daudz ko no tā, kas noticis un varbūt ir palicis neskaidrs no iepriekšējām nodaļām. Grupējums tādā vai citādā formā ir pastāvējis, tam ir bijuši "lieli projekti", roka ir cītīgi mazgājusi roku, pat premjera, Valsts prezidenta un ģenerālprokurora posteņos ir ievietoti vai nosargāti vajadzīgie ļaudis, — vai gan nu kāds brīnums, ka šādā situācijā cilvēks var izsprukt sveikā, pat visas savas kampšanas shēmas neveikli, bet enerģiski īstenojot, tā sacīt, ar lauzni adatas un ar cirvi skalpeļa vietā.

Vai tas nozīmē, ka jābrīnās nav vispār ne par ko? Par to — nākamajā nodaļā.

Par ietekmi viss skaidrs. Bet no kurienes tomēr atnāca lielā nauda? Un kā tieši laika gaitā tās kļuva aizvien vairāk un vairāk, līdz — vismaz pagaidām — beidzās ar bēdīgi slaveno vekseli 29 miljonu dolāru vērtībā?

Neaizmirsīsim: no puķu naudas mūsu galvenais varonis bija labi pārticis, bet ne bagāts mūsdienu izpratnē, — par to faktiski nav īpašu šaubu. Vēl deviņdesmito gadu sākumā viņš nesmādēja ne pašpiešķirtas prēmijiņas "veselības uzlabošanai", ne potenciāli riskantas santehnikas iegādes shēmas. Turklāt, lai kā viņš par jaunā zemkopības ministra Jāņa Kinnas 1993. gada rudenī izsniegto "kurvīti" publiski apgalvotu, ka "tas bija jauns pavērsiens — savā ziņā izaicinājums, — lai es mestos iekšā biznesā pēc labu paziņu uzaicinājuma, jo viņi uzskatīja, ka var noderēt manas zināšanas, ekstra pieredze, ko guvu Godmaņa laikā", vēl līdz pat 1994. gadam saglabājās iespaids, ka patiesībā mūsu varonis labprāt atgrieztos jau ierastajā privatizēšanas darbā. Tā tikai asas vairāku politiķu reakcijas dēļ Andrim Šķēlem 1994. gadā neizdevās kļūt par jaunveidojamās Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru.

Kā jau pieminēts iepriekš, dīvainas sakritības dēļ arī jelkādi dokumenti par konkursu, ko Ekonomikas ministrija rīkoja pretendentiem uz šo posteni, ir pazuduši bez pēdām. Labi, ka šo to atceras kādreizējais privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte.

– Kas izdomāja, ka Andris Šķēle būs tas cilvēks, kas veidos Privatizācijas aģentūru?

– 1993. gadā Latvijas ceļš startēja vēlēšanās un vinnēja. Latvijas ceļa programmā bija ierakstīts, ka ir jāveido šāda institūcija. Centrāleiropā un Austrumeiropā tā bija, tā ka mēs neko jaunu nebijām izdomājuši. Decentralizētais variants, kad katra ministrija privatizē kaut ko pati, bija neefektīvs. Savus draugus salika, paši noteica ciparus, pilnīgi anarhija. Vienlaikus ļoti liela pretestība bija, ministrijas apgalvoja, ka pašas tiks galā. Latvijas ceļš to izdarīja.

1993. gadā, sākot Saeimai strādāt, tika pieņemts likums par privatizāciju, kurš paredzēja tādas lietiņas kā Privatizācijas aģentūras veidošanu. Un veidot Privatizācijas aģentūru Ekonomikas ministrijas paspārnē. Tur bija Ojārs Kehris ministrs un divi valsts ministri, viens privatizācijas valsts ministrs Skulte, bet [Andris] Krēsliņa kungs bija enerģētikas ministrs. Ministrijas paspārnē bija Īpašuma konversijas departaments vēl no [Jāņa] Āboltiņa laikiem. Tā bija bāze. To vadīja tāds slavens cilvēks, kas tagad ir Iepirkumu uzraudzības biroja šefs, Andrejs Tiknuss. Šī departamenta paspārnē tika radīti dokumenti. Nav tā, ka viens cilvēks visu organizēja. Šķēle tajā laikā bija Ekonomikas ministrijā kā konsultants un bija viens no cilvēkiem, kas tajā procesā piedalījās. Viens no desmit vai piecpadsmit.

Nedrīkstēja pazaudēt tempu. Ministrijas, redzot, ka viņām noņems to saldo kumosu, arī steidzās. Visu, ko var, lika iekšā. Noma ar izpirkumu un tā tālāk. Bija dažas saķeršanās aģentūras statūtu un likumu pieņemšanas laikā ar Valsts prezidentu, jo Zemnieku savienība gribēja savas intereses. Un to viņi arī panāca, kas bija ļoti liela kļūda, ka daudzi zemnieku uzņēmumi nepagāja apakšā zem šī likuma. Tādā prastā formā noprivatizēja.

Kad bija visi normatīvie dokumenti, tika sludināts konkurss. Toreiz tas viss bija sākuma stadijā. Tagad saka, ka visu vajag konkursa kārtībā, arī ministrus izvēlēties, bet tā toreiz bija moderna tēma. Tehniskais vadītājs biju es, visi priekšlikumi tika sūtīti. Komisijas priekšsēdētājs bija Kehra kungs, ja nemaldos. Bija tur Edmunds Krastiņš, pietiekami daudz, tāda žūrijas komisija. Bija pirmā atlase pēc dokumentiem, kam tur nav augstākā izglītība, tad bija pirmā kārta, un tad pēdējā kārtā bija kādi desmit cilvēki.

Mēs veselu dienu sēdējām tādā zālītē, priekšlikumus uzklausot. Viss bija atkarīgs no tā, kādas ir cilvēkam ekonomiskās zināšanas un kā viņš ir iepazinies ar citu valstu pieredzi. Toreiz aģentūras bija Čehijā, Polijā, arī Igaunijā, Latvija bija viena no pēdējām, kas bija uzsākusi centralizēto privatizāciju. Šajā konkursā vislielāko punktu skaitu ieņēma tāds cilvēks, ko sauc par Andri Šķēli. Ne glaimojot, neko, bet tā pieredze, kas bija iegūta valdībā, zināšanas, asais prāts parādīja, ka viņš būtu labākais pretendents.

– Un tālāk?

– Tad sākās jezga. Latvijas ceļa frakcijā tika skatīts šis jautājums. Kā tā? Kā var uzvarēt cilvēks, kas nav Latvijas ceļa biedrs? Man reāli iepazīšanās ar Šķēli bija tajā komisijā. Es personīgi nekādā veidā nebiju pazīstams. Bija zināms, ka viņš tur ministra vietnieks [Ivara] Godmaņa valdībā. Sacēlās jezga, kā mēs varam likt. Viņš ir lauksaimniecībā strādājis, tuvs [Jānim] Kinnam, to nevar likt, kā tad mēs tā. Vislielākais oponents bija tagadējais Šķēles partijas biedrs Jānis Lagzdiņš. Viņš vienmēr tā asi reaģē uz visām lietām. Lika uz frakcijas un valdes kopīgu balsojumu, es balsoju un Kehris laikam, par cik mēs komisijā bijām atzinuši. Kādi četri pieci bija par, bet pārējie bija pret. Pateica — tā, mīļie draugi, jūs nemākat uztaisīt normālu konkursu. Konkurss jau nebija obligāts. Tā bija mūsu pašu vēlme. Šķēles kungs nebija iepriecināts. Viņš teica, ka jau sākumā zinājis, ka tā būs politiska lieta. Līdz ar to viņš arī pārāk nepārdzīvoja.

Tad notika šādas tādas aptaujas un meklēšanas, Nagļa kungu laikam atrada Kehris. Un viņš bija ceļā iestājies jau no dibināšanas. Tika frakcijā likts priekšā. Un viņš tā nekas. Un tālāk Jānis bija tas, kas to veidoja. Bet Šķēles kungs aizgāja privātajā biznesā, sāka Ave Lat veidot, līdz tam laikam, kad viņu uzaicināja par premjeru.

No tiem pretendentiem, kas bija uz aģentūras ģenerāldirektora vietu, — viņi tika pieaicināti kā eksperti Privatizācijas aģentūrā. Bija privatizācijas projekts, un tas tiek izlases veidā aizsūtīts vairākiem ekspertiem, kas dod savu slēdzienu. Daži projekti tika vēlreiz pārskatīti, citi atbalstīti. Komisijā viņš bija.

Tajā laikā, kad tika lemts par Kuģniecības pārveidošanu, kas bija pilnīgi nenormāls variants, lielākais uzņēmums ar vienu direktoru ar lielu varu... Tad tika veidota šī struktūra, valsts akciju sabiedrība. Un viņš tika uzaicināts par padomes priekšsēdētāju. Es biju uzaicināts kā vietnieks. Tas bija tik politisks, tur sēdēja iekšā kādi trīs vai četri bijušie premjeri. [Māris] Gailis, [Guntars] Krasts, viss politiskais spektrs. Toreiz bija tāda politiskā mode. Visiem ir jābūt, tad visi sarunās. Kādas divas sēdes viņš novadīja, tas bija tieši tajā laikā, kad bija vēlēšanas. Un tad kļuva par premjeru.