Lato Lapsa - Kampējs

– Savulaik presē parādījās minējumi, ka AVE radies no trīs cilvēku vārdu pirmajiem burtiem, proti, Andris Šķēle, Varis Jakovickis un Ēriks Masteiko. Taču Šķēles kungs šo baumu noliedzis un izteicis citu versiju par nosaukumā ietverto vārdu. Vai tiesa, ka nosaukumi firmām radušies no latīņu vārda ave , kas nozīmē — sveika?

– Sākumā ilgi domājām, kā tad varētu nosaukt. Sveika Latvija — tas mums ir svarīgākais. Otrais bija — Sveika kvalitāte — un varbūt tas mums ir raksturīgs arī šodien. Lux kā kvalitāte.

Neko īpaši spoži — vismaz spriežot pēc oficiālajiem uzņēmuma apgrozījuma datiem — Ave Lux ar traktoru tirdzniecību negāja. Lāga nelīdzēja arī Baltkrievijas pilsoņa Ivana Guzenoka piesaistīšana Ave Lux īpašnieku lokam — baltkrievs, dodot vielu versijai par viņa piesaistīšanu tikai nodokļu atvieglojumu vārdā, Ave Lux dalībnieku vidū bija no 1993. gada februāra līdz 1995. gada sākumam. Tāpat baltkrievs uz pāris gadiem parādījās arī Ave Lat , un oficiālā versija par viņa aiziešanu no abām kompānijām bija — dzimtenes tiesībsargāšanas iestādes esot sākušas izrādīt neveselīgu interesi par sava pilsoņa darbību Latvijā, savukārt neoficiālā — vietējās likumdošanas nepatīkamās izmaiņas, saskaņā ar kurām būtiski palielinājās minimālais ārvalstu ieguldījums kompānijā, kas nepieciešams nodokļu atvieglojumu saņemšanai.

Tāpat Ēriks Masteiko un kompanjoni kā redzamus savas biznesa darbības pirmsākumu sasniegumus ir minējuši gan konsultatīvās programmas, gan Ulbrokas izstādes Novators , taču arī tās nekādas lielās naudas ienesējas acīmredzami nebija, un publiski pieejamie dokumenti liek domāt, ka 1993. gada sākumā Ave Lat noslēgtie līgumi ar tobrīd vēl Lauksaimniecības ministrijas cieši pārraudzīto Laimu (gan nevis Elmāra Gozīša, bet jau "pareizā" Ivara Kalvišķa vadībā) bija kompānijas pirmie nopietnākie biznesa projekti — lai cik niecīgas summas no mūsdienu viedokļa arī tie nebūtu prasījuši. Par to, kādu darbību rezultātā šie līgumi tika noslēgti, ļaujot Ave Lat iegūt tik nozīmīgo Laimas "saimnieciskā partnera" statusu, mēs, kā saprotams, varam izteikt tikai pieņēmumus — savukārt pats Andris Šķēle izteikumos par šo tēmu vienmēr ir bijis ļoti atturīgs.

– Jūs labi pārzinājāt pārtikas pārstrādes sfēru un varējāt Ērikam Masteiko ieteikt un konsultēt, kurā virzienā viņam labāk darboties?

– Noliegt vai kaut ko iebilst negrasos, bet varu apgalvot, ka vismaz cilvēkiem simt esmu sniedzis dažādas konsultācijas un arī uzņēmumu direktorus vienmēr motivēju, ka Latvijā viena no nozarēm, kurai būs nākotne, ja vien viņa spēs tikt pāri politiskajam vājprātam un klajai izlaupīšanai un visam pārējam, — tā ir lauksaimniecība un uz tās izejvielām balstīta pārstrāde. Man daudzi cilvēki par to ir teikuši paldies — viņi ir attīstījuši vai nu no nulles savus biznesiņus, vai mazus biznesiņus, ir mazas pienotavas, kuru direktori un vadītāji man šodien nāk klāt un saka — Šķēles kungs, jūs toreiz pareizi to teicāt. Tāpat es domāju, ka šobrīd to pašu var teikt Ēriks Masteiko. Man liekas, ka viņam tas bizness sākumā gan vairāk bija saistīts ar Krieviju un Baltkrieviju, bet to jums jāprasa viņam. Viņš tirgojās ar tehnikām, kokmateriāliem un ko gan nedarīja astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā.

Šā vai tā, bet līdz pat 1994. gada nogalei Ave Lat un Ave Lux nudien nebija nekādi privatizēšanas giganti — ne ieguvumu skaita, ne summu ziņā: kamēr "draugu paaicinātais" Andris Šķēle darbojās virknē uzņēmumu kā labi atalgots darbinieks, ar viņu oficiāli nekādi nesaistīto Ave kompāniju nozīmīgākie ieguvumi bija jau detalizēti aprakstītās sekmes Laimas pri(h)vatizācijā (1993. gada novembrī Ave Lat dalībnieki Ēriks Masteiko, Normunds Putāns, Varis Jakovickis oficiāli nobalsoja par 30 procentu Laimas akciju iegādi 327 000 latu vērtībā), kā arī — tāpat izdevīgajā "pareiza" saimnieciskā partnera statusā — tikšana pie prāvas (bet ne izšķirošas) akciju paketes fabrikā Uzvara .

Abas šīs privatizācijas izteikti bija "pa lēto", turklāt Latvijas valsts atsevišķu savu pārstāvju personā pri(h)vatizētājiem bija, maigi izsakoties, acīmredzami labvēlīga. Tā, piemēram, par tolaik jau tā ierasti lēti novērtētās fabrikas Uzvara (nosacītā privatizācijas cena — 762 tūkstoši latu) 28 procentu akciju paketi Ave Lat būtu bijis valstij jāsamaksā nepilni 214 tūkstoši latu, taču... nu, spriediet paši no šīs fantastiski operatīvās sarakstes īsā izklāsta.

Tātad — oficiāli viss sākās ar to, ka Privatizācijas aģentūrā tika saņemta Ērika Masteiko un vēl vienas Uzvaras privatizētājas — SIA Nomeda direktores vēstule "Par maksāšanas līdzekļu proporciju grozīšanu", kuras saturs būtībā bija vienkāršs: tā kā mēs zinām daudz labāku pielietojumu savai naudai, būtu labi, ja valstij mēs to varētu nemaksāt, kaut arī esam solījuši. Oficiāli šī vēlme bija noformulēta nedaudz cildenāk:

"Atbilstoši Zemkopības ministrijas un Ekonomikas ministrijas apstiprinātajam valsts konditorijas fabrikas Uzvara privatizācijas projektam, kura realizāciju veica privatizācijas komisija J. R. Sproģa vadībā, Latvijas uzņēmējsabiedrībām — firmai Ave Lat un Nomeda privatizējamā objekta parakstītās akcijas bija jāapmaksā līdz 01.07.95. kā maksāšanas līdzekli izmantojot latus. Līdz šim brīdim abas firmas ir pārskaitījušas valsts un privatizācijas fondos 25% no parakstīto akciju vērtības.

Lai nodrošinātu uzņēmuma konkurētspēju mūsdienu tirgus apstākļos, AS Uzvara ir pieņēmusi lēmumu par konfekšu sortimenta paplašināšanu, uzsākot mīksto konfekšu un želejas ražošanu. Minētās produkcijas ražošanai ir nepieciešams uzstādīt jaunas līnijas, kuru kopējo izmaksu segšanai bez bankas kredīta piesaistīšanas lielākajiem akcionāriem būs nepieciešams izdarīt papildus investīcijas sabiedrības pamatkapitālā vismaz 1,5 milj. Ls apmērā. Ņemot vērā iepriekšminēto, lūdzu Jūs akceptēt mūsu iesniegumu par maksāšanas līdzekļa nomaiņu, aizstājot Ls ar sertifikātiem."

Faktiski tai pašā brīdī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše jau sniedza viennozīmīgi labvēlīgu atbildi: "Zemkopības ministrija ir izskatījusi Jūsu iesniegumu par maksāšanas līdzekļu maiņu un paziņo, ka neiebilst pret sertifikātu izmantošanu veicot atlikušos maksājumus par parakstītajām akcijām, ja tā rezultātā Jūs varat investēt papildus līdzekļus republikas pārtikas pārstrādes rūpniecības attīstībai. Vienlaikus norādām, ka Zemkopības ministrija nav tiesīga dot Jums atļauju mainīt maksāšanas līdzekli un iesakām griezties Privatizācijas aģentūrā minētā jautājuma atrisināšanai pēc būtības."

Savukārt piecas dienas vēlāk arī Privatizācijas aģentūras (tās pašas, kur, kā atminamies, Ekspertu padomē jau kopš 1994. gada vasaras pūlējās Andris Šķēle) valde ar Jāni Nagli priekšgalā pieņēma tikpat labvēlīgu lēmumu: "Pamatojoties uz 1995. gada 26. janvāra Zemkopības ministrijas vēstuli Nr. 3–147, akciju sabiedrības Uzvara statūtiem un maksājuma uzdevumu kopijām par akciju apmaksu, Valde nolēma: 1. Atbalstīt grozījumus akciju sabiedrības Uzvara privatizācijas projektā un atlikušo neizpirkto akciju vērtības apmaksu firmai Ave Lat Ls 160 130 un firmai Nomeda Ls 28 590 veikt ar privatizācijas sertifikātiem. 2. Pagarināt atlikušo neizpirkto akciju vērtības apmaksas termiņu līdz 1995. gada 1. martam." Tātad dažās dienās valsts bez īpašas domāšanas privatizētājiem uzdāvināja vairāk nekā 100 tūkstošus latu, — kāpēc gan šādā situācijā neprivatizēt pat tad, ja kontā nav pārāk daudz līdzekļu?!...