Lato Lapsa - Kampējs

Un tātad: 1991. gada 25. novembrī trīs kungi — Ēriks Masteiko, Valdis Dundurs un Normunds Putāns — kopā nodibināja SIA Ave Lux . Nelielajā SIA no 25 tūkstošu rubļu (pārrēķinot vēlākajos latos — tātad Ls 125) pamatkapitāla deviņas desmitdaļas uz pusēm sadalīja pirmie divi līdzīpašnieki, atlikušo desmitdaļu paņemot Normundam Putānam. Savukārt pusotru mēnesi vēlāk tie paši Normunds Putāns un Ēriks Masteiko, kā arī plašākai sabiedrībai tikpat mazpazīstamais Varis Jakovickis nodibināja vēl vienu firmiņu ar līdzīgu nosaukumu, pamatkapitālu un kapitāldaļu sadalījumu: starpība tikai tā, ka jaunajā SIA Ave Lat deviņas desmitdaļas daļu Ēriks Masteiko uz pusēm sadalīja ar Valda Dundura vietā klātnākušo kompanjonu.

Jauno kompāniju statūti bija ārkārtīgi līdzīgi: kā jau deviņdesmito gadu sākumā pierasts, abas SIA "katram gadījumam" gatavojās nodarboties ar gandrīz visu — dzīvojamo māju un apkalpošanas sfēras objektu celtniecību un remontu, individuālajai celtniecībai nepieciešamo elementu, materiālu un izstrādājumu ražošanu, individuālās apbūves projektēšanu, atpūtas un sporta bāžu celtniecību un ekspluatāciju, lauksaimniecības produkcijas pārstrādi un bērnu produktu ražošanu, pašražotās un iepirktās produkcijas realizāciju, protams, arī citu darbu un pakalpojumu sniegšanu, kuri "ir atļauti ar likumu un atbilst sabiedrības darbības mērķiem". Savukārt kā kompāniju dibināšanas mērķis bija minēta vēlme "veikt ilgstošu, sistemātisku ekonomisko darbību un kapitāla ieguldīšanu, kas vērsta uz pakalpojumu sniegšanu, darbu izpildi, preču ražošanu un realizāciju ar nolūku attīstīt Latvijas Republikas tirgu un gūt peļņu".

Ko tad nākamie kompanjoni līdz tam bija darījuši un kā viņi jau vēlāk skaidroja savu kopāsanākšanu? Andris Šķēle, kurš tolaik vismaz oficiāli vēl bija šim jaundibināto kompāniju īpašnieku lokam pilnīgi nepiederoša persona, kādā intervijā deviņdesmito gadu beigās stāstīja tā:

– Ar Normundu Putānu nekad neesmu bijis kolēģis. Tiesa, institūtā, kurā es strādāju, laboratorijā strādāja viens cienījams cilvēks Henrihs Putāns, bet tas nekad nav bijis Ave Lat Putāns, turklāt viņi pat nav radinieki. Ar Normundu Putānu es nekad neesmu bijis kolēģis.

– Ar Ēriku Masteiko gan laikam šī situācija ir savādāka?

– Jā, Ēriks Masteiko kopā ar četriem pieciem citiem studentiem pēc augstskolas beigšanas tika atsūtīts darbā uz institūtu. Es tobrīd jau biju institūta direktora vietnieks komercjautājumos, un man vajadzēja jaunus cilvēkus, jo es pats biju ļoti jauns, ap trīsdesmit gadiem. Direktors mūs iepazīstināja, un viens no viņiem man šķita tāds žiperīgs. Viņš kaut ko dzīvē jau bija arī administrējis, cik zinu, vadījis studentu vienību un bijis padomju armijā jefreitors vai kaut kas tamlīdzīgs. Sapratu, ka viņam bez studentu gados gūtām zināšanām ir arī kaut kāda dzīves pieredze, un es viņu pieņēmu savā dienestā.

– Vai jūs zinājāt, ka Ēriks Masteiko dibina Ave Lat un Ave Lux ?

– Jā, protams, kā gan es to nezināšu, jo mēs taču dzīvojam arī vienā ciemā. Tas bija skaidrs, ka šim institūtam vai tai zinātniskajai ražošanas apvienībai, kur es uzskatu, ka cilvēkiem, kuri palika, pietrūka bišķi vadītāja, pietrūka iespējas padomāt, ka ir jāpārkārtojas tālāk, un viņš vēl joprojām ir ļoti nīkulīgā stadijā, un es vienmēr esmu uzskatījis, ka šīs mocības būtu jābeidz — viņš nīkuļo uz nodokļu maksātāju rēķina, dala varbūt arī veģetē tur. Lai man piedod tur strādājošie un bijušie kolēģi, bet es tā uzskatu.

Dabīgi, ka zināju, ka jaunais cilvēks Ēriks Masteiko nevar nosēdēt vairs tajā kolektīvā, viņam tas atbalsts, ko es, būdams ministra vietnieka amatā, un visas tās lietas, ko es sāku ievirzīt, — mēs sākām sadarbību ar ārzemēm, mēs sākām attīstīt pašfinansējošus projektus institūtam. Sākt ģenerēt naudu, cilvēki sāka vairāk strādāt, sāka labāk pelnīt. Tas bija kooperatīvu un pēckooperatīvu laiks, kad cilvēki sāka strādāt otrajās maiņās, kad mums izdevās ieviest dzīvību, bet tas diemžēl negāja uz priekšu, un domāju, ka tā bija viena no galvenajām motivācijām, kāpēc viņš iesaistījās privātajā biznesā.

Tanī laikā faktiski visi jaunieši no institūta aizgāja projām un nodibināja savas privātfirmas.

– Varbūt jūs zināt arī, kādēļ šajā kompānijā bija tieši Ēriks Masteiko, Normunds Putāns un Varis Jakovickis?

– Es saprotu, ka ar Normundu Putānu viņi ir skolas biedri vai kas tamlīdzīgi, bet to jums jāprasa viņam, jo es Normundu Putānu pat nepazinu. Ēriks Masteiko gāja taisīt savu biznesu, ņēma cilvēkus un skatījās, bet, kādēļ tieši viņi, nezinu.

Līdzīgi uzņēmējdarbības pirmsākumus deviņdesmito gadu nogalē presei atstāstīja arī Ēriks Masteiko.

– Atgriezīsimies sešus gadus tālā pagātnē, kad radās Ave Lat pirmā šūniņa. Kādēļ toreiz tika dibināti Ave Lat un Ave Lux ?

– Protams, lai veiktu saimniecisko darbību. Man jau bija zināma pieredze. Strādājot Mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā, biju konstruktors. Viena no svarīgākajām specialitātēm, ko es apguvu valsts uzņēmumā, bija pasūtījuma apkopošana. Pēc tam darbība bija saistīta ar informātiku un informācijas nodaļu, kurai bija pakļauti ārējie sakari. Laiks rādīja, ka spēju nodrošināt visu komercdarbības struktūru ar pietiekami lielu atalgojumu.

Lai labāk varētu saprast, paskaidrošu, ka toreiz visasākās diskusijas bija par to, cik kapeikas no nopelnītā rubļa var saņemt algā. Tas bija arī kooperatīvu laiks, un gribot negribot nācās secināt, ka kooperatīvā tas koeficients ir augstāks. Vēl tagad atceros diskusijas ar vadošo ekonomistu, kurš deva normatīvu, cik no nopelnītā rubļa tajā laikā varēja saņemt darba algā. Institūtā mēs visu laiku bijām spiesti rēķināties ar papildus pieskaitāmajām izmaksām, jo tas bija pētniecības institūts zinātniekiem. Lielākās diskusijas bija par ieguldījumu vienas kapeikas lielumā. Vai vienu kapeiku vairāk, vai vienu kapeiku mazāk. Kā izrādās, tad tikai nedaudz cilvēku no zinātniskās padomes mācēja novērtēt — kas tad būs no tās kapeikas gada beigās. Nu, un, iespējams, rezultāti bija tādi, ka saņēmām ļoti lielu atalgojumu, ko varēja salīdzināt ar varbūt visa institūta atalgojumu. Un tas radīja atziņas: tu spēj, tu vari, un tas ir jādara. Protams, tieksme dzīvot labāk, spēt nodrošināt ģimenei, bērniem nākotni, labu izglītību — tas ir tas, kas virza uz priekšu.

Viena no svarīgākām lietām, ko biju apguvis, strādājot institūtā, bija informācijas lietošana. Tajā laikā sāka attīstīties zemnieku kustība. Kon-junktūra — piedāvājums, pieprasījums, kas tajā laikā varbūt netika uztverts tik asi, bet tās nu reiz bija tās lietas, ko mums laiks iemācīja lietot. Mani kompanjoni, dibinot Ave Lat un Ave Lux , bija augstas klases speciālisti lauksaimniecības tehnikas jomā. Izveidojās sadarbība ar Minskas traktoru rūpnīcu. Ave Lux bija viens no lielākajiem traktoru piegādātājiem Latvijā.

– Ave Lat un Ave Lux tiek dibinātas ar pāris nedēļu atšķirību. Kādēļ gandrīz vienlaicīgi tika dibinātas divas firmas?

– Varbūt mums jau tajā laikā radās doma, ka risks ir jāsadala, ko mēs esam īstenojuši šobrīd, izveidojot grupu un citus uzņēmumus. Toreiz mēs nolēmām, ka vienai firmai vajadzētu nodarboties ar tirdzniecību, otrai ar tehnoloģisko iekārtu iegādi.