Lato Lapsa - Kampējs

– Kāpēc tad pastāv tāds viedoklis, ka reāli Privatizācijas aģentūru veidoja Šķēle?

– Daudz kas jau tiek mitoloģizēts. Šķēle apzaga pensionārus, uztaisīja digitalizāciju... Nenoliedzami, ka viņš bija viens no tiem, kas veidoja. Mums bija arī PHARE konsultanti, kas palīdzēja šo struktūru veidot. Vispār tika spriests, kā šīs īpašuma lietas sastrukturizēt. Tad izveidojās Valsts īpašuma fonds un Privatizācijas aģentūra. Tāda vācu konsultantu firma, kas bija Vācijā taisījuši privatizācijas aģentūru, viņi jau tur bija no Āboltiņa laikiem. Kā konsultanti, Eiropa maksāja, — kas konsultēja Latvijas valdību, kā izveidot šīs struktūras.

Par shēmām mēs strīdējāmies jau pirms virzīšanas Saeimā. Galvenais strīds bija par to — konsultanti ieteica, ka pie Privatizācijas aģentūras ir jābūt arī Valsts īpašuma fondam. Nevis citā ministrijā projām. Bet diemžēl bija koalīcijas valdība. Zemnieki pateica — a kas mums būs? Tā greizsirdība bija liela. Tad mums vajag to valsts īpašumu... Principā viens lieks posms tika uztaisīts. Kā dzīve pierādīja, tas nebija pareizākais variants. Tā struktūra jau bija pilnveidojusies. Mums tur arī gāja diezgan interesanti. Es biju padomes priekšsēdētājs. Padomē bija no katras frakcijas pārstāvji, — pietiekami demokrātiski izveidota. Arī interfronte sēdēja iekšā. Tas nebija tas sliktākais variants. Protams, milzu laika patēriņš tukšās runās, bet, ja kaut kāda lieta…

Mēs izbraucām izbraukuma sēdē kā vecos laikos uz rūpnīcu Straume .

Tas skats labi iedeva pa galvu. Tur stāvēja vēl rotaļlietas — tie pavāriņi uz konveijera, it kā cilvēki aizgājuši mājās un nav atgriezušies. Kafijas dzirnaviņas vienā stūrī. Ko darīt? Tad viens bijušais Augstākās padomes deputāts izvirzīja — valsts īpašums izlaupīts, lai laiž to konveijeru vaļā, lai ražo pavāriņus. Tāda bija tā sapratne tajā laikā: kā var kaut kādā izsolē atdot kādam ārzemniekam?!

– Galvenie iebildumi pret Šķēli bija tas, ka viņš nav Latvijas ceļa biedrs?

– Tajā brīdī — jā. Racionālu argumentu nebija, ka viņš tur kaut ko, ka nākotnē varētu būt blēdis... tāda pat nebija. Es pat domāju, ka tie pārējie frakcijas locekļi nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Viņš nebija tādā sabiedrības uzmanības lokā, ka uz visādām pieņemšanām skrietu un pa žurnāliem. Viņš bija noslēgtāks cilvēks.

– Kā izpaudās Šķēles pārākums pār pārējiem Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amata kandidātiem?

– Viņš pietiekami precīzi, strukturēti šīs te secības parādīja. Pietiekami ideoloģiski pārliecināts tirgus ekonomikas piekritējs. Viņš nemēģināja laipot, ka kaut ko tur atstāsim. Nē, ja dara, tad dara. No Latvijas ceļa bija viens pretendents — Jānis Gavars, kurš neuzvarēja tajā konkursā. Bija no Ekonomikas ministrijas kāds cilvēks. Ja man tagad būtu jābalso pēc tiem materiāliem, es tāpat balsotu, neskatoties uz to, vai viņš man patīk vai nepatīk, draugs vai nedraugs. Par to jau nav runa. Ja tas uzstādījums bija okei un tas bija tas, ko likumdevējs paredzējis, konsultanti likuši priekšā, arī temps apmierināja.

– Tajā laikā nevienam nebija aizdomas, ka viņš varētu kaut ko sabāzt sev kabatā, ņemot vērā viņa darbošanos Lauksaimniecības ministrijā?

– Nē, nu, tajā laikā, kas tur bija. Visi zagļi, laupītāji... Tas jau visu laiku ir bijis. Kas pie varas, tas sliktais, pārējie ir labie. Tā polemika jau mums bija ar Tēvzemei un Brīvībai . Tagad visu noprivatizēs, kas latviešu tautai pieder... Tādā variantā bija daudz citu lietu. Baņķierus šāva nost, Banka Baltija tur bija. Tur bija pietiekami citi aktuāli jautājumi. [Aleksandrs] Lavents bija aktuāls. Katru nedēļu kādu nomušīja. Mašīnu nodedzināja vai pašu. Kad cilvēkam ir ass prāts, tad ir interesanti diskutēt, var piekrist, var nepiekrist...

Tiesa, Andra Šķēles nedraugs Edvīns Inkēns šos notikumus Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I i ir atstāstījis nedaudz citādāk: "Kad Latvijas ceļa valde lēma par Privatizācijas aģentūras direktora vietu, Andris bija viens no reālākajiem kandidātiem. Mēs ar Druvi Skulti viņu aizstāvējām. Lielākā daļa bija pret. Viņi zināja vairāk. Man savukārt nebija sevišķi lielu aizspriedumu. Jo privatizācijas rezultāts ir privatizācija. Zinot, cik Šķēle ir lietišķs, domāju, ka valstij tas nāks par labu. Es nevarēju iedomāties, ka mantkāre ir bezgalīga..."

Šā vai tā, "roku uz privatizācijas pulsa" Andris Šķēle saglabāja arī pēc neveiksmīgās piedalīšanās konkursā uz Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora posteni, — ar aģentūras padomes 1994. gada 8. jūlija lēmumu viņš tika iekļauts Privatizācijas aģentūras Ekspertu padomes sastāvā un šajā statusā palika līdz pat 1995. gada decembrim. Tomēr līdzšinējās iespējas šis darbiņš ne tuvu vairs nenodrošināja (gluži tāpat kā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ārštata padomnieka postenis), un te nu varam ķerties pie atbilžu meklējumiem: kas tad patiesībā bija "labie paziņas" (saskaņā ar publisko versiju — vēlākās Ave Lat grupas uzņēmumi un to oficiālie īpašnieki), pēc kuru uzaicinājuma Andris Šķēle izlēma "mesties iekšā biznesā", kur viņi īsti radās un kas bija tas kapitāls, ko viņš šajā biznesā varēja ienest?

Varētu, protams, aprobežoties ar to versiju, kuru dažādā formā ir tiražējis pats Andris Šķēle un kuras koncentrēta versija 1997. gadā bija atrodama kādā intervijā presei: "Nav problēmu paņemt attiecīgo uzņēmumu bilances — manas valdības laikā pieņēmām, ka tās ir publisks dokuments un nododamas Uzņēmumu reģistrā, nevis Valsts ieņēmumu dienestā. Tur var redzēt, kas ar ko ir sācies. Es diemžēl neesmu no paša sākuma bijis klāt, es strādāju publiskā darbā, biju ministra vietnieks līdz 1993. gada jūlijam, tad aizgāju privātā sfērā. Jā, pašā Ave Lat grupā vai SIA Ave Lat nekad neesmu bijis tiešais darbinieks. Neesmu saņēmis tur algu. Esmu tur ar patiesu prieku darbojies vairāk kā tāds stratēģijas uzstādītājs. Tā ir bijusi veiksmīga, un, ja likums man atļaus to darīt bez problēmām, turpināšu. Esmu bijis vairāku uzņēmumu padomēs, kuru uzdevums ir formēt uzņēmumu stratēģiju, veidot grupai kopīgas pazīmes, procedūras, biznesa lietas. Tas mani ir priecējis, nekad neesmu nodarbojies ar sīkām lietām." Vēl īsākā formā šī pati versija skanēja kā šāda atbilde uz jautājumu — kas jūs, Šķēles kungs, esat Ave Lat : "Pēc mūsu vienošanās, man ir atļauts sevi stādīt priekšā kā galveno stratēģisko menedžeri. Tur es nesaņemu atlīdzību, un man nav paraksta un finansiālas rīcības tiesību." Un — viss.

Taču, šķiet, jau "podu lietas" apstākļu detalizētāks izklāsts, neaprobežojoties tikai ar "Šķēles versiju", pietiekami labi parādīja mūsu galvenā varoņa maskēšanās un līkumošanas talantus un to robežas. Tā ka atgriezīsimies vien pašā deviņdesmito gadu sākumā, lai iespējami precīzi saprastu — kur un kā tad radās šie Ave Lat , Ave Lux un pārējie Ave (un arī ne– Ave ), kurus kopš deviņdesmito gadu pirmās puses ilgāku laiku varēja manīt visdažādāko pārtikas nozares uzņēmumu privatizācijas procesos — te kā "saimnieciskos partnerus", te kā citu personu privatizēto akciju pārpir-cējus, te kā kompānijas, kas konkrētos privatizācijas projektos līdz noteiktam brīdim turējās aizsegā, lai tikai noteiktā brīdī parādītos dienas gaismā.