Lato Lapsa - Kampējs

"Mitoloģiski tas labi izskatās, kontakti un tikšanās notiek dažādās vietās, tas, protams, tā ir. Mēs esam vienīgie cilvēki no ārpuses, kas ir piedalījušies Brālības sanāksmē — Edvīns Inkēns un Druvis Skulte. [..] Bija viena tikšanās, — it kā parunāties par dzīvi. Laikam pie Grūtupa, tur arī visi piedalījās, par kuriem tiek runāts — Latvijas bankas Ruselis, laikam Unibankas Bērziņš, Grūtups, Staris tur bija. Pēc tam, es nezinu, — vai nu uzskatīja, ka no mums nav nekādas jēgas, vai arī kādam tas nepatika... Es neteiktu, ka tā ir Brālība, kas staigā apkārt masonu cepurēs. Tās ir tikšanās, sarunas, pārrunas. Vari Edvīnam pajautāt, vai viņš to atzīst, bet katrā ziņā es varu pateikt, ka mēs tur bijām, un viņu kodols tur bija. Nerunāja jau par to, ko tagad zūmēs nost, vai kuru banku laupīs."

Šādas tādas grupējuma pazīmes atminas arī nu jau bijušais Andra Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks: "Visādi Viktori un citas personas tajā grupā, kas pulcējās ap Grūtupu, bija vai nu no Grūtupa kantora vai arī Deniņa kantora. Pavājas personības, tādi puiši platos uzvalkos un drūmām sejām. Varbūt arī no Unibankas menedžmenta. Tajā grupā bija diezgan daudz cilvēku. Jau pamatkodols bija diezgan liels — 20—30 cilvēki. Plus vēl tur bija Drošības policijas pamatsastāvs, Apelis. Ruselis ir pilnīgs Šķēles cilvēks un nekad neko nestāstīs..."

Vēl kāds izbijis līdzgaitnieks nedaudz precizē: "Vienmēr jāsaprot ir tāda lieta, ka ir Šķēle un ir Grūtups. Un tas nav gluži viens un tas pats. Sāksim ar to, ka sākotnēji vispār Grūtups bija tas, kuram bija politiskas ambīcijas — nevis tādā ziņā, ka par kaut ko kļūt, bet, ka jāņem politiskā vara. Tas viss ir Grūtupa tādā ziņā. Visas šitās organizācijas būvēt, visi šitie pumpainie, tā politiskā vara, tas viss sākotnēji ir Grūtups. Un viņam tā ir arī īstā kaislība. Tur arī nekas nevar mainīties. Un visā tajā, ka Šķēle kļuva par premjeru, visām tām Grūtupa iestrādnēm bija izšķiroša nozīme. Un saskares punktu ir daudz, bet vienlaicīgi viņi dzīvo savās orbītās. Un, kad Šķēle bija augstumos, tad Grūtups bija pavisam tā ēnā.

Tad, kad Šķēlem sāka iet sūdīgi, tad Grūtups atkal to savu piramīdu kaut kā... respektīvi, ja kāds kontrolē Ieņēmumu dienestu, ja kāds kontrolē Finanšu policiju, tad visi šie stāsti attiecas uz Grūtupu. Un, ja uz Šķēli vai Tautas partiju, tad par tik, par cik. Ja tā grib pa īstam saprast, tad to nevajag visu jaukt vienā maisā. Grūtups to nedara Šķēlem, ne mazākā mērā. Tas, ka Šķēle to resursu var kaut kā izmantot, nu, protams. Un atkal, ka Grūtups, kad ir izdomājis, ka neko nesaskaņos ne ar vienu, tas ar’ ir fakts. Viņš jau ar’ neprasīs Šķēlem vai Tautas partijai, vai tā darīt, vai nedarīt, viņš izdarīs, kā viņam liekas par pareizu. Redz, tā kļūda ir tā, ka cilvēki domā, ka tā pasaule ir nenormāli hierarhizēta, tur priekšnieks un tā... bet tā jau nav! Un īpaši jau nu tagad."

Savukārt vēl tikai 2007. gada beigās jau citā Nedēļā — žurnālā — parādījās arī kādreizējā ministra un Kluba 21 dibinātāja Jāņa Krūmiņa atmiņas — arī šādas te: "Varu tev pastāstīt, ka deviņdesmit trešajā gadā mēs ar [Jāni] Gavaru bijām pilnvaroti pārstāvēt Klubu 21 un tikāmies ar Valmieras grupējumu — no viņu puses bija Grūtups, Krastiņš, Ruselis un Andris Bērziņš, kurš tagad ir Unibankā , un vēl daži, kurus vairs neatceros. Mēs runājām par ideju, par valsti, bet viņi savukārt par to, kuru cilvēku kurā vietā vajadzētu ielikt. Nekāda saruna mums neiznāca, norunājām nākamo tikšanos pēc kāda mēneša, bet tās laikā notika tieši tas pats. Mēs ar Gavaru aizgājām un savam klubam pateicām, ka tie cilvēki domā tikai par savām lietām un par savējo ielikšanu vajadzīgos amatos. Droši vien, ka vēlāk viņiem tas izdevās, un tas ir tas, kas šo valsti lielā mērā ir "sačakarējis" un no kurienes nāk "tiesu ķēķi"."

Tam klāt varētu pievienot vēl vienu nelielu interviju, ko — ar nosacījumu par vārda nepubliskošanu — šīs grāmatas autoriem sniedza vēl kāds bijušais ministrs, kurš tāpat savulaik cieši bija saistīts ar, tā sacīt, konkurējošo komandu — Klubu 21 .

– Tas, ka bija tādas tikšanās, tā ir taisnība. Vairāk es neko arī negribu zināt. Jā, tas bija Valmieras grupējums... es nezinu, kāpēc viņu sauc par Valmieras, tikpat labi par Jelgavas. Valmieras laikam tāpēc, ka tur bija Andris Bērziņš un Edmunds Krastiņš.

– Kādi cilvēki bija tajā tikšanās reizē?

– Tur bija Grūtups, es tagad neatceros, vai pats Šķēle bija. Vienā reizē noteikti bija. Andris Bērziņš no Unibankas , Krastiņš Edmunds, Ruselis Andris, Staris arī. Man liekas, ka vairāk nebija.

– Pēc kura iniciatīvas notika tikšanās?

– Viņi mūs uzaicināja. Mēs gājām pie viņiem Grūtupa birojā. Viena tikšanās bija Unibankā .

– Kā viņi radīja interesi tikties ar viņiem?

– Tā kā bija paplašinātā valde Latvijas ceļam , mēs tur bijām ar Gavaru, tur bija Daudišs, Birkavs, Krištopans un Gailis, Kehris, Andris Bērziņš un Inkēns laikam. Skulte Druvis arī. Virsis kādreiz arī bija. Mēs spriedām par valsti, bet atšķirībā no viņiem mēs nespriedām par kaut kādu privatizāciju vai labumu vienam vai otram.

Vienreiz mēs sēdējām 12 stundas un spriedām par Lattelekom privatizāciju. Nospriedām, bet nākamajā dienā pieņēma pilnīgi otrādu lēmumu. Birkavs teica, ka Meidžors zvanījis un ko tur. Ar tādām nodarbībām mēs tur ķēpājāmies. Dzērām vīnu un spriedām par stratēģisko attīstību. Tādēļ es biju ļoti vīlies, ka viņi tā...

– Kādas personas kādos amatos viņi vēlējās iedabūt?

– Es neatceros. Tie nebija nekādi augstie plaukti un lielo plauktu amati. Tie bija vispārēji. Tie nebija tiesas priekšsēdētājs vai Saeimas spīkers. Tie bija saimnieciski, ikdienišķi.

Mēs zinājām, ka ir tāds grupējums, kāpēc gan netikties? Mūs uzaicināja, un mēs aizgājām. Mēs bijām naivi un godīgi, un ideālistiski labā nozīmē. Mēs teicām, ka viņiem jāmaina stils un tad mums ir jēga par kaut ko runāt. Pamācījām lielos onkuļus. Pēc mēneša bija otrā tikšanās, bet arī tur nekas neiznāca. Varbūt tur kāds ar ko tikās un kaut ko runāja, bet es nezinu, Latvijas ceļa birojā godīgi noziņojām.

– Kurš no viņu puses bija galvenais runātājs?

– Otro reizi bija Andris Bērziņš kā jau saimnieks, pirmo reizi runāja visi, nebija tā, ka kāds dominētu. Gan Grūtups, gan Ruselis.

– Pēc iepazīšanās ar šo grupējumu jums bija pārsteigums, ka Šķēle nāk pie varas?

– Es zināju, ka ir tāds veikls puisis, kurš jau tur bija noprivatizējis lauksaimniecības nozari. Nekāda pārsteiguma man nebija...

– Radās iespaids, ka šajā grupējumā toni nosaka viena persona?

– Nē, tāds iespaids neradās. Visi kaut ko runāja. Vismaz ārēji neviens nedominēja. Iekšēji varbūt. Ne es viņus tur īpaši atceros, ne gribu atcerēties.

Protams, varētu ar vieglu roku kā jokupēterus vai "bandītisku, čekis-tisku baumu" izplatītājus noraidīt arī šos ļaudis. Taču to būtu grūti izdarīt pat Andrim Grūtupam vai Andrim Šķēlem — lai arī kā mēs vēlētos iztulkot šos viņa tikai 2006. gada rudenī presei teiktos vārdus: "Latvijas valstī šobrīd, manuprāt, nav vispār iespējams bez kaut kādiem cilvēkiem skaita ziņā 50, 100 kaut ko būtisku izdarīt. Šo cilvēku spektrā ir noteikti inteliģence, masu mediju vadītāji, daudzi vadoši politiķi, Valsts prezidente. Latvijā situācija ir mainījusies. Bet, saprotams, visvieglāk ir tirgot ideju par sazvērestībām un ietekmīgu personu slepenām vienošanām..."