Lato Lapsa - Kampējs

Raidījuma veidotāji gan norāda, ka neapgalvojot, ka šāda slepena brālība esot kas krimināls vai slikts, taču atsevišķu iespējamo organizācijas biedru nervozā reakcija uz jautājumu par šādas organizācijas esamību varot liecināt par pretējo."

Šis tad arī bija nopietnākais sižeta tēmas atspoguļojums citos masu saziņas līdzekļos — pret tobrīd lielajā politikā šķietami neglābjami iestigušā Edvīna Inkēna kūrētā raidījuma jauno atklājumu mediji caurmērā izturējās vēl vēsāk nekā pret trīsarpus gadus senajiem Jāņa Ādamsona paziņojumiem par "pumpainajiem" un "strīpainajiem".

Pat nosaukums "brālība" izklausījās reālajai dzīvei neatbilstīgi komisks, savukārt vēl atvēsinošāka izrādījās nosaukto personu reakcija. Visi kā viens noliedzot šāda pusmistiska grupējuma eksistenci, sižetā pieminētie kungi neskopojās ar Edvīnam Inkēnam, sižeta autoriem un iespējamiem iedves-motājiem adresētām ironiskām piezīmēm.

"Atnāk mazs, briļļains Ziemassvētku vecītis un sāk stāstīt pasaciņas. Domāju, ka tur ir kaut kādi zemteksti," klāstīja, piemēram, Andris Šķēle. Un tobrīd šie apgalvojumi izklausījās visnotaļ ticami — neviens lāga pat nepamanīja, ka mūsu varonis nebūt nesteidz kategoriski noliegt šāda grupējuma eksistenci vai vismaz savu līdzdalību tajā. Gluži tāpat kā savulaik, "atbildot" uz jautājumu par to, ka tiek runāts — tieši Andris Grūtups viņu ieteicis premjera amatam: "Mēs jau sen esam pazīstami, un mums ir diezgan precīzas draugu attiecības. Tā kā esmu atradies aktīvā dzīvē, tad pazīstu ļoti daudzus valdības un varas pārstāvjus, politiķus no dažādām partijām..."

Uzmanība no sižeta būtības tika novērsta gan ar šādiem, gan vēl citiem, tikpat tradicionāliem paņēmieniem. Citi sižetā pieminētie izvirzīja, piemēram, šķietami gluži loģiskas versijas par sižeta tapšanas iemesliem. Jānis Naglis pieļāva — vai tik pie vainas neesot pašvaldību vēlēšanas, savukārt Andra Grūtupa viedokli ziņu aģentūra LETA atspoguļoja šādi:

"Kā aģentūrai LETA norādīja Grūtups, iespējamais sižeta idejas autors varētu būt Ventspils mērs Aivars Lembergs. Grūtups atgādināja, ka saistībā ar televīzijas sižetu Lembergs vakar preses konferencē paziņojis, ka pastāvot tā saucamā "Grūtupa grupa", kura realizējot valdības stratēģiju, kontrolējot un dibinot partijas, sagrābjot televīzijas, regulējot premjeru Andri Bērziņu, "dzerot" cilvēku asinis un tamlīdzīgus izteikumus.

"Atsevišķi Lemberga izteicieni preses konferencē ir gandrīz identiski tiem, kuri izskanēja Nedēļas sižetā, piemēram, Grūtupa mūžīgās uzvaras tiesās, Nagļa neaizvietojamība, Šķēles nesodāmība, Krastiņa stabilitāte. Tas vedina domāt, ka īstenais Nedēļas sižeta autors ir Aivars Lembergs," paskaidroja Grūtups.

Pēc Grūtupa domām, "tādu godu" viņš izpelnījies, jo Finanšu ministrija Rīgas apgabaltiesā ir cēlusi prasību tā saucamajā Kālija parka lietā, kurā kā solidārs atbildētājs uzstājas arī Ventspils dome. Valsts interesēs celtajā prasībā Finanšu ministrija, kuru pārstāv Grūtups, no Ventspils domes prasa ne mazāk ne vairāk kā 17 miljonus latu, atgādina advokāts. Ar to arī izskaidrojams Lemberga satraukums par "Grūtupa panākumiem tiesās" un tā saucamo "Grūtupa grupu", domā advokāts."

Papildus tam pieminētās personas arī loģiski norādīja — galu galā Satversmē cilvēkiem ir paredzētas pulcēšanās tiesības, un esot tikai pašsaprotami, ka pazīstami ļaudis tiekas (Andris Šķēle), taču procesus valstī varot ietekmēt politiskie grupējumi, nevis apvienības vai "rokdarbu pulciņi" (Jānis Naglis).

Izskanot Nedēļas sižetam, sociologi prognozēja, ka tas ažiotāžu sacels vismaz uz pāris nedēļām. Taču viņi kļūdījās — medijiem un arī sabiedrībai šī tēma visu uzskaitīto iemeslu dēļ šķita tik nenopietna, ka nekāda ažiotāža vispār nesākās.

Vienīgi tobrīdējais ekscentriskais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Oskars Grīgs paziņoja, ka ierosināšot komisijai uzklausīt Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas pārstāvjus, "lai noskaidrotu, vai mūsu valstī darbojas slepeni grupējumi, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus".

Gadiem ejot, virkne pieminēto argumentu gan kaut kā izčākstēja tāpat kā Oskara Grīga paraugapņēmība. Pašmāju "pusoligarhu" reālās iespējas kļuva aizvien redzamākas, savukārt nepilnus divus gadus vēlāk, 2002. gada oktobrī, kad jau bija notikusi Andra Šķēles un Aivara Lemberga mitoloģizētā vienošanās par "uzņēmējdarbības vides sakārtošanu", valsts tobrīdējā finanšu ministra Gundara Bērziņa personā atteicās arī no reālās iespējas tikt pie 17 miljoniem latu, kura, kā atceramies, iepriekš tika minēta kā "brālības sižeta" parādīšanās iemesls. Taču tobrīd nekādus "murgus" un "izdomājumus" par kaut kādām brālībām neviens vairs neatcerējās...

Bet te nu kas jauns: Nedēļas sižets izskanēja nedaudz vairāk kā pusotru gadu pēc kādas, šķiet, diezgan labi apmeklētas sanāksmes Rīgas tuvumā. Par šīs sanāksmes vietu, laiku un dalībniekiem labi saprotamu iemeslu dēļ — arī jūs, domājams, tos nopratīsiet — medijiem netika ziņots, taču ar diezgan lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka tā notika 1999. gada 17. maijā.

Šajā dienā savienības Latvijas ceļš valde tobrīd sakaitētajā politiskajā atmosfērā izteica uzticību ne tikai "savam" premjeram Vilim Krištopanam, bet arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, kura krēsls jau kārtējo reizi bija sašķobījies (bet beigu beigās galīgi apgāzās tikai 2001. gada novembrī).

Notikums bija pietiekami būtisks, lai to savās sarunās pieminētu arī neformālā gaisotnē sanākušie cienījamie ļaudis — sarunu atšifrējumā precīzi vārdos un uzvārdos neminēti, taču uzrunās bieži lietojoši ļoti pazīstamu cilvēku vārdus un uzvārdus — un līdz ar to tagad būtu iespējams pietiekami ticami datēt šo tikšanos.

Kā datēt? Šķiet, ka ne visi sanākušie bija vienlīdz lojāli kopējiem mērķiem un idejām. Vismaz viens no sanākušajiem kabatā bija paķēris arī diktofonu, un tā ieraksta atšifrējums jau kopš 2007. gada vasaras (ja ne vēl agrāk) atrodas arī LR Ģenerālprokuratūras rīcībā. Pateicoties šim atšifrējumam, mēs tad nu arī varam uz Jāņa Ādamsona, Edvīna Inkēna un raidījuma Nedēļa "bandītiskajām baumām" — ja pagaidām vēl turpinām lietot Mārča Bendika terminoloģiju — paraudzīties no cita, iespējams, reālistiskāka redzes punkta.

Un tātad — ja šis atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai (kaut droši vien netrūks kādreiz cienītu un godātu advokātu, kuri kārtējo reizi apgalvos, ka ļauni spēki ar ļauniem nodomiem atkal esot visu samontējuši un falsificējuši), runa acīmredzami ir par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi, kurā tiek apspriestas tā sasāpējušās problēmas. (Pilns atšifrējuma teksts lasāms šīs grāmatas beigās — pielikumu sadaļā.)

Kādas problēmas? Pirmām kārtām jau izskatās, ka tobrīdējais šā grupējuma — romantiskāk noskaņotu sapulces dalībnieku arī tiešām nodēvēta par "brālību" — pārstāvju kopējais noskaņojums un stāvoklis nav no spožākajiem. "Cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši," — tā jau sapulces sākumā, visiem dzirdot, paziņo viens no tās dalībniekiem.

Tā vien šķiet, ka sapulces dalībnieki ir nelielā mulsumā gan par tagadni, gan nākotni. "Ja jau mēs esam kopā, — ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties..." publiski paziņo viens no runātājiem.