Lato Lapsa - Kampējs

Šajā pašā dienā komisija apstiprināja arī nolikumus par akciju iegādes kārtību uzņēmuma darbiniekiem un kombināta apkalpes zonas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem. Valsts jau varēja pamazām sākt skaitīt gaidāmos ienākumus: lai nu kā būtu vērtēts uzņēmums, apstiprinātajā privatizācijas konkursa nolikumā skaidri un gaiši bija ierakstīts, ka "privatizācijas konkursa uzvarētājs norēķināties var tikai ar naudu", un tas nozīmēja — valsts būtu naudā saņēmusi 65% no noteiktajiem 1,048 miljoniem latu.

Un tad — jā, un tad atnāca pārsteigums. Daudzus gadus vēlāk Lindas saimnieks, miljonārs Jānis Ķirsis, atminoties to dienu notikumus, nevērīgi paziņoja: "Tas galīgi nebija nopietni, es tam vispār nepievērsu uzmanību. Es tur tiku piesaistīts tikai tādēļ, ka Valdis Bērziņš, kurš bija iecerējis piedalīties privatizācijā, nebija Latvijas iedzīvotājs. Pilnīgi nenopietns projekts, es tur tā īsti pat nepieslēdzos. Bet tur jau viss skaidrs. Kur iet Šķēle, tur citiem vairs nav, ko darīt. Toreiz nezinājām, ka Šķēle uzlicis aci..."

Nezināja — un uzzināja. Lūk, fragments no uzņēmuma privatizācijas komisijas protokola: "Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 22.04.1994. ir saņemts iesniegums no pils. A[nnas]. Borises, uz kuras īpašumā esošās zemes atrodas daļa no VAS Rēzeknes dzirnavnieks teritorijas, par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamo objektu. A. Bērziņš lūdz sekretariāta darbiniekus A. Elksni un E. Punkstiņu izteikt savu viedokli par zemes īpašnieka priekšrocības tiesībām uz minētā objekta iegādi.

A. Elksne atgādina, ka atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", saskaņā ar kuru notiek uzņēmuma privatizācija, zemes īpašniekam privatizācijas procesā ir tiesības izmantot savas pirmpirkuma tiesības.

E. Punkstiņš atbalsta šo viedokli un piebilst, ka šajā gadījumā nevar tikt piemērotas jaunā vispārējā privatizācijas kārtības likuma normas, kas nosaka, ka pirmpirkuma tiesības zemes īpašniekam uz objektu ir tikai tad, ja uz viņam piederošās zemes atrodas ne mazāk par 50% privatizējamā uzņēmuma teritorijas. E. Punkstiņš citē 17.02.1994. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" pārejas noteikumu 2. punktu, kurš nosaka, ka valsts īpašuma objekta, kuru bija paredzēts privatizēt, pārdot to piedāvājumu konkursā, privatizācija tiek veikta saskaņā ar likumiem, kas bija spēkā piedāvājumu konkursa nolikuma apstiprināšanas dienā. E. Punkstiņš atgādina, ka sludinājums par VAS Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas uzsākšanu bija publicēts Latvijas Vēstnesī š. g. 24. februārī."

Ar vārdu sakot, atkal tika iedarbināta tā pati " Baltmaiznieka shēma" — kā vēstīja Annas Borises (teju sešdesmitgadīgas kundzes bez mazākās pieredzes uzņēmējdarbībā) iesniegums, "lūdzu privatizācijas komisiju noslēgt ar mani valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks pirkuma–pārdevuma līgumu. Atbilstoši likuma par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību 9. pantam par maksāšanas līdzekli vēlos izmantot gan latus, gan — pēc saviem ieskatiem un iespējām — arī sertifikātus. Pārstāvēt savas intereses pirkuma–pārdevuma līguma slēgšanas procesā esmu pilnvarojusi zvērinātu advokātu A. Grūtupu". Un par to, kas bija šīs shēmas darbinātāji, uzskatāmi liecina privatizācijas materiālos atrodama advokāta Andra Grūtupa vēstule, kurā viņš Arnim Bērziņam detalizēti izklāstījis, ko un kā tad vēlētos Anna Borise:

"A. Borises kundze parakstās uz visām tām akcijām, kas paliek pāri, kad

— ir pirmajā kārtā parakstījušies zemnieki,

— ir parakstījušies darbinieki.

Orientējoši uz dibināšanas dienu A. Borises kundzes daļa varētu būt ap 88% pamatkapitāla akciju. A. Borises kundze piekrīt normai, ko Privatizācijas komisija fiksē un kas tiek iestrādāta statūtos, ka kopumā līdz 7% no dibināšanas pamatkapitāla akcijām gada laikā tiek pārdotas zemniekiem vai to kooperatīvajām organizācijām, ja tie (tās) nodod graudus Rēzeknes dzirnavniekam . Tātad viena gada laikā A. Borises kundze no savām akcijām pārdošanas kārtībā šķirsies par labu fiziskām vai juridiskām personām. Akcijas tiks realizētas par nominālvērtību. Pārdošana notiks saskaņā ar Nolikumu ko izstrādās Valde un apstiprinās Padome. [..] A. Borises kundze lūdz apstiprināt sekojošu maksāšanas kārtību un grafiku:

— ne mazāk kā 25% no akciju vērtības kopsummas līdz akciju sabiedrības dibināšanas sapulcei. Iemaksa latos,

— ne vairāk kā 75% no akciju vērtības kopsummas līdz 31.12.1995.

Iemaksa sertifikātos."

Privatizācijas komisija šīm vēlmēm nāca pretī un bez kavēšanās izlēma Annai Borisei pārdot 37 758 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas 943 950 latu nominālvērtībā, nosakot, ka no pirkuma summas 25 procenti jāmaksā latos, bet 75 procenti — mazvērtīgajos sertifikātos (1994. gadā Parex no iedzīvotājiem sertifikātus iepirka par trīsarpus latiem gabalā; bija brīži, kad sertifikāta cena bija tikai lats). Savukārt vēl pēc brīža Anna Borise jau kļuva par Zemkopības ministrijas pieļautu nelikumību upuri, kas pie sava zemesgabala tikusi, tikai pateicoties personiskajai modrībai — lūk, fragments no Rēzeknes dzirnavnieka pārveidošanas pilnsapulces protokola 1994. gada 25. maijā:

"Diemžēl savlaicīgi netika izpildītas likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 2.2. panta 4. punkta prasības, kas uzlika par pienākumu Zemkopības ministrijai ne vēlāk kā 3 dienas pēc tam, kad publicēts paziņojums par uzņēmuma privatizāciju, nosūtīt personām, kuru īpašumā ir zemes gabals, uz kura atrodas privatizējamais objekts, ierakstītu vēstuli ar uzaicinājumu pieteikties uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu.

Zemkopības ministrija par privatizāciju zemes īpašnieci A. Borises kundzi neinformēja un mēnesi pēc konkursa noteikumu publikācijas uzsāka uzņēmuma privatizāciju atbilstoši izsludinātajiem konkursa noteikumiem. [..] Tomēr zemes īpašniece A. Borises kundze bija iepazinusies ar publikāciju par uzņēmuma privatizācijas uzsākšanu un 1994. gada 22. aprīlī privatizācijas komisijai tika iesniegts viņas iesniegums par savu pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā objekta iegādi."

Jau pirms tam, 20. maijā Anna Borise advokāta Andra Grūtupa klātbūtnē bija parakstījusi pilnvaru tam pašam Ērikam Masteiko, ar kuru avelatietis tika pilnvarots "pārstāvēt manas intereses AS Rēzeknes dzirnavnieks dibināšanas procesā, t. sk. balsot ar man piederošo kapitālu — akcijām, kā arī manā vārdā veikt visas ar AS dibināšanu saistītās darbības, dot paskaidrojumus manā vārdā un visur, kur vajadzīgs, manā vietā parakstīties". Un likumsakarīgi, ka pusgadu vēlāk parādījās īstie saimnieki: 1994. gada 14. decembrī starp Annu Borisi, SIA Ave Lat kā "atbildīgo pircēju" un AS Hanzas maiznīca kā "Hanzas pircēju" tika noslēgts līgums, 34 372 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas pārdodot par 859 300 latiem.

Vai kāds no tā visa cieta? Pārskaitīsim. Darbinieki un lauksaimniecības produkcijas ražotāji? Faktiski ne: kā rāda ieraksti oficiālajā dokumentācijā, Anna Borise "atrada par iespējamu atļaut ne vien darbiniekiem parakstīties uz visu paredzēto akciju skaitu, bet arī 1 gada laikā pārdot lauksaimniecības produkcijas ražotājiem uzņēmuma akcijas". (Tiesa, no 229 darbiniekiem 1994. gadā Rēzeknes dzirnavniekā strādājošo skaits 1998. gadā bija sarucis līdz 145, bet — kas nu tur tāds?) "Godīgās privatizācijas" neveiksmīgie pretendenti? Neviens no tiem publiski pat neiepīkstējās, jo zaudējumi galu galā nebija lieli — tik vien kā privatizācijas pieteikuma un biznesa plāna izstrādei. Valsts? Neko neteica arī valsts interešu "pārstāvji", kaut gan, kā rāda Privatizācijas aģentūras informācija, Anna Borise par savām akcijām (viņai tika 90,1% akciju) kopā samaksāja 236 tūkstošus latu un 25 284 sertifikātus, — rupji rēķinot, var teikt, ka valsts, pateicoties īstenotajai shēmai, neieguva vairāk nekā 300 tūkstošus latu.