Lato Lapsa - Kampējs

"Saskaņā ar Latvijas Republikas likuma "Par valsts un pašvaldības objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 13. panta prasībām un pamatojoties uz to, ka Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks atsevišķi privatizējamā objekta — Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektu 1993. gada 22. jūlijā ir apstiprinājusi Ekonomisko reformu ministrija (Sēdes protokols Nr. 15) un ar 1993. gada 29. jūlija pavēli Nr. 193 ir iecēlusi tās Privatizācijas komisiju, pavēlu:

1. Privatizēt Maizes rūpnīcu Nr. 3 saskaņā ar privatizācijas projektu, kurš paredz to pārveidot par akciju sabiedrību Baltmaiznieks un realizēt akcijas šādās proporcijās: 5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot tikai par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 70% pārdot saimnieciskam partnerim — SIA Lize kā nedalāmu paketi.

2. Pilnvarot Maizes rūpnīcas Nr. 3 Privatizācijas komisiju, pamatojoties uz LM 1993. gada 19. jūnija pavēli Nr. 329 veikt Rīgas valsts firmas reorganizāciju, nodalot no tās minēto saimnieciski patstāvīgo struktūrvienību.

3. Noteikt, ka Lauksaimniecības ministrijas pārstāvis Privatizācijas komisijā — Arnis Bērziņš ir valsts pilnvarnieks, kurš pārstāv rezervēto valsts kapitālu līdz tā pilnīgai pārdošanai un ir tiesīgs parakstīt akciju sabiedrības Baltmaiznieks dibināšanas dokumentus."

Tātad — ar reālajiem ieguldījumiem nepilnu 17 tūkstošu latu apmērā "nevis Ave Lat , bet Lize " tika pie iespējas iegūt vairāk nekā divas trešdaļas no uzņēmuma, kura pamatlīdzekļu vērtība vien bija vairāk nekā četrpadsmit reizes lielāka. Tiesa, šie 70 procenti bija jāizpērk par naudu, taču, pateicoties vērtētājiem un privatizācijas komisijas pūlēm, summa nudien nebija pārāk iespaidīga: kaut komisija bija atzinusi, ka objekta tirgus cena 1993. gadā ir 259 tūkstoši latu, maizes rūpnīcas Nr. 3 galīgā nosacītā cena tika noteikta 190 tūkstošu latu apmērā. Un kā gan citādi, ja saskaņā ar inventarizācijas komisijas novērtējumu rūpnīcas inventāram 1993. gada septembrī seifa vai eļļas radiatora vērtība bija seši, krēsla — trīs, karoga — deviņi santīmi...

Tiesa, neiztika arī bez sertifikātu izmantošanas — un te nu, lai ko teiktu Andris Šķēle vēlāk, viņš kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli, kas vistiešākajā veidā attiecās ne jau uz "nevis Ave Lat , bet Lizi ", bet gan tieši uz Ave Lat , precīzāk — tā īpašniekiem. Lūk, mūsu galvenā varoņa kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītāja pavēle 1993. gada 13. jūlijā: ar to tika apstiprinātas izmaiņas 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projektā, nosakot, ka "priekšroka akciju iegādē par sertifikātiem, atskaitot uzņēmuma darbiniekiem pārdodamos 12,5%, ir SIA Lize dibinātāja — SIA Ave Lat fiziskajām personām". Jāpiebilst, ka šie papildinājumi tika apstiprināti ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē 12. jūlijā, un sēdi vadīja komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andris Šķēle...

Apsteidzot notikumus, citēsim kādu nelielu fragmentu no piecus gadus vēlāk tapuša Valsts kontroles atzinuma tieši saistībā ar " Ave Lat fiziskajām personām" doto dāsno iespēju un tās izmantošanu: "Termiņā nav noticis neviens maksājums par SIA Lize fizisko personu A. Masteiko [acīmredzot domāts tas pats Ēriks Masteiko], V[ara]. Jakovicka un N[ormunda]. Pu-tāna parakstītajām, par sertifikātiem iegādātajām 594 akcijām Ls 23 760 nominālvērtībā. SIA Lize fiziskās personas maksājumu ir veikušas tikai 1995. gada oktobrī..."

Jā, piecus gadus vēlāk Valsts kontrolei, šķiet, bija pamats vēlēties ļoti uzmanīgi pārlapot 3. maizes rūpnīcas privatizācijas dokumentus, taču izrādījās, ka nekāda rūpīgā pāršķirstīšana nesanāks, — lūk, fragments no atzinuma: "Valsts kontrole konstatēja, ka privatizācijas projekts vairākos eksemplāros ar pielikumiem uz 257.lpp., un ievērojama daļa pievienoto dokumentu, nav uzskatāmi kā privatizācijas procesu apstiprinoši un pamatojoši. Privatizācijas lietā nav dokumentu oriģināli, vai arī oriģinālu apstiprinātas kopijas, kā arī uz tiem nav visi nepieciešamie paraksti. Daļa privatizācijas dokumentu, pēc kuriem varētu apzināt privatizācijas procesu, nav pievienoti lietai. Privatizācijas procesa likumību apstiprinošus dokumentus uz pieprasījumu bijušā valsts uzņēmumā Baltmaiznieks un no tā atdalītajā uzņēmumā 3. maizes rūpnīca un tās vietā izveidotajā AS Rīgas maiznieks neuzrādīja. Tos uzrādīt nevarēja arī LR Zemkopības ministrija, kuras valdījumā atradās privatizējamais valsts uzņēmums 3. maizes rūpnīca un LR Ekonomikas ministrija (Ekonomisko reformu ministrijas funkciju pārņēmēja), kurai bija jākontrolē privatizācijas atbilstība tiesību aktu normām."

Brīnumu lietas Valsts kontrole konstatēja arī valsts Baltmaiznieka reorganizēšanā, kura, kā atceramies, oficiāli notika jau pēc "ne Ave Lat , bet Lizes " iekārotās šā uzņēmuma sastāvdaļas — 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projekta apstiprināšanas. Vēl viens sauss fragments no Valsts kontroles atzinuma: "Likuma "Par uzņēmējdarbību" 35. pants nosaka, ka uzņēmumu sadalot vai atdalot daļu no tā, tiesības un saistības tiek sadalītas saskaņā ar īpašuma sadalīšanas aktu. Valsts firmas Baltmaiznieks reorganizācijā, nodalot 3. maizes rūpnīcu , mantas sadales akts netika noformēts. Valsts kontroles rīcībā ir tikai Baltmaiznieks mantas nodošanas akts Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca , kurā nav norādīts akta sastādīšanas datums, kā arī nav norādīts, uz kuru laika periodu valsts manta uzskaitīta."

Kā tad tika nodalīta privatizējamā manta, kuras privatizācijas projekts jau bija apstiprināts. Izrādās — itin vienkārši: "Ar 19.06.1993. LR Lauksaimniecības ministrijas pavēli Nr. 329 tika veiktas izmaiņas v/u Baltmaiznieks statūtos, vadoties pēc LR Lauksaimniecības ministrijas Agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones [acīmredzot domāta Ilze Martinsone] parakstīta valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķina, veicot uzņēmuma reorganizāciju (Valsts kontrolei netika uzrādīti, kas pamatotu I. Mārtinsones sadales aprēķina atbilstību faktiskajam stāvoklim). Dokumentā atsauce, ka Baltmaiznieks statūtu fonds noteikts pēc bilances uz 01.04.1993. Dokumentam nav pievienoti Baltmaiznieks inventarizācijas akti. Iepriekšminētais norāda, ka nav ievērotas LR likuma "Par grāmatvedību" 11. un 13.panta prasības, jo pirms reorganizācijas nav veikta aktīvu un pasīvu inventarizācija."

Interesantas lietas jau piecus gadus pēc privatizācijas atklājās arī par potenciālajiem privatizētkārotājiem — izrādījās, ka vajadzības gadījumā Andra Šķēles reāli vadītā Lauksaimniecības ministrija bija spējusi pat precīzi nereģistrēt privatizācijas projektus un to iesniedzējus. Atkal fragments — ar atsauci uz valdības apstiprināto un it kā stingri ievērojamo nolikumu "Par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību":

"Informāciju par to, ka Zemkopības ministrijā nav ievērota ar iepriekšminēto nolikumu noteiktā kārtība, apstiprina I. Mārtinsones ziņojums 27.05.1993. privatizācijas projektu apstiprināšanas sēdē (protokols Nr. 4). I. Mārtinsone ziņo, ka valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijai sagatavoti un 1992. gada novembrī iesniegti 3 privatizācijas projekti, kuri atdoti autoriem, to precizēšanai un papildināšanai. Privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā un privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas protokolos (Nr. 1—3) nav atzīmju, kas apstiprinātu I. Mārtinsones ziņoto."