KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Es taču esmu Havlovicu ūdensvīrs, daktera kungs, — večuks atbild. — Kā gan ūdenī var rasties sausums un sil­tums? Ūdenī es slauķu degunu, ūdenī guļu un ar ūdeni sedzos, vienīgi uz vecuma dienām es taisu guļvietu mīkstā ūdenī, nevis cietā, jo man vajag mīkstākas guļas. Bet ar

to sausumu un siltumu — tā ir veltīga galvas lauzīšana, tur nekas neiznāks.

— Aukstā ūdenī jūsu reimatisms tiks aizvien negantāks, vectēv, — es saku. — Jūs taču zināt, ka veci kauli prasa siltumu. Cik vecs jūs īsti esat, ūdensvīra kungs?

— Ak daktera kungs, — vecais sēca, — es jau vēl esmu no tiem pagānu laikiem, daži tūkstoši gadu būs, ja ne vēl vairāk. Jā, tas ir prāvs skaits!

— Tad, re nu, — es saku, — šitādā vecumā jums, mīļais, sen vajadzēja gulēt uz mūrīša. Pag, man kas labs iekrita prātā! Vai esat ko dzirdējis par karstajiem avotiem?

— Dzirdējis jau esmu, — vecais atrūca, — tikai mūsu pusē tādu nav.

— Te nav, tas tiesa, bet Teplicē, Pištjanos un citur to ir pietiekami daudz, tikai karstie ūdeņi atrodas dziļi zemē. Un, jums par zināšanu, šie karstie avoti ir pats labākais līdzeklis iesīkstējuša reimatisma ārstēšanai. Apmetieties tādā karstā avotā kā karstūdeņu ūdensvīrs un piedevām ārstējiet savu reimatismu.

— Hm, hm, — večuks kļuva domīgs. — Bet kas tādam karstūdeņu vīram darāms?

— Nekas sevišķs, — es atbildu, — viņam tikai jāgādā, lai karstais ūdens vienmēr plūst no zemes dzīlēm uz augšu, jā­uzmana, lai tas pārāk ātri neatdziest, un jāļauj, lai "pārpali­kums izplūst pa zemi, tas ir viss.

— Tad tas varētu iet, — Havlovicu ūdensvīrs noteica. — Es painteresēšos, kur atrodas kāds karstais avots. Daudz­kārt pateicos, daktera kungs. — Un projām viņš bija, tikai peļķe vien palika tai vietā, kur viņš bija stāvējis.

Un redziet, kolēģu kungi, Havlovicu ūdensvīram pietika prāta, lai paklausītu manam padomam: viņš tagad apmeties Slovākijā un velk tik nadzīgi karsto ūdeni augšup no zemes dzīlēm, ka tai vietā radies nekad neizsīkstošs karstūdens avots. Šai avotā mazgājas ļaudis un dziedina savu reima­tismu; uz turieni brauc ārstēties no visas pasaules. Te jums ir piemērs, Maģiaša kungs, kas rāda, ka ārstiem vienmēr jāklausa.

— Arī man bija kāds interesants gadījums, — sacīja Hor­žičku doktors. — Kādu nakti es gulēju saldā miegā, te kāds dauza pie loga un sauc:

— Doktor! Doktor! Atveru logu un jautāju:

— Nu, kas tur ir? Vai esmu kādam vajadzīgs?

— Ak jā, — atbild bikla, piemīlīga balstiņa. — Nāc! Nāc un palīdzi!

— Bet kas mani sauc? Kas tur ir?

— Es, nakts balss, — no krēslas atsaucas. — Mēnešainas nakts balss. Nāc!

— Eju jau, — atbildēju kā miegā un aši saģērbos. Kad izgāju mājas priekšā, tur neviena nebija. Ziniet, kungi, man sametās bail.

— Ei, vai te kāds ir? — es pusbalsī jautāju. — Kurp man jāiet?

— Seko man, seko man, — ieelsojās biklā balss, un es gāju uz to pusi, no kurienes tā skanēja. Tā mani veda pa ce­ļiem un neceļiem, pa rasainām pļavām un bieziem mežiem; mēness spoži spīdēja, un visa pasaule bija kā sastingusi le­dainā daiļumā. Es pazīstu mūsu pusi kā savus piecus pirk­stus, bet tonakt mēness gaismā viss izskatījās tik pārdabisks kā sapnī. Šad tad tā gadās, ka mēs gluži pazīstamā apkārtnē ieraugām pavisam citu pasauli.

Kad jau labu laiku biju balsij sekojis, tad pēkšņi atjē­dzos, — paskat, tā taču ir Ratiboržices ieleja.

— Šeit, doktor, šeit, — balss aicināja; tā skanēja kā viļņu čalas vai ūdens gulgšana. Redzu, ka stāvu uz Ūpas krasta mēness apstarotā pļaviņā, kur netālu no manis vīd kaut kas gaišs; tas varēja būt dzīvs radījums vai miglas plankums, un es dzirdēju skaņas — tur kāds klusi raudāja vai liegi urdza ūdens.

— Nu, nu, — es mierinādams ierunājos, — kas tad mēs esam, un kur mums sāp?

— Ai doktor, — trīsošā balstiņā atsaucās tas gaišums, — es esmu maza meža nāriņa. Dejoju kopā ar savām māsām, un pati nezinu, kā tas gadījās — vai nu es paklupu pār mēness staru, vai paslīdēju tai spožumā, kas laistās rasas lāsītē. Nezinu, kas ar mani notika, bet es nevaru piecelties, un kājiņa man tā sāp, tā sāp . ..

— Kā nu nesāpēs, jaunkundz, — es atbildu, — tā ir frak- tūra jeb lūzums. To mēs savedīsim kārtībā. Tad jūs piederat pie tām nārām vai elfām, kas te ielejā dejo? Un, kad jūsu barā iemaldās kāds jauneklis no Zernovas vai Slatinas, tad jūs nodancināt viņu līdz nāvei, jā? Hm, hm. Vai jūs zināt, meitenīt, ka tas ir ļauns darbs? Šoreiz jūsu nerātnības jums bargi atriebās, vai ne? Te nu jums ir jūsu ballīte!

— Ai doktor, — dvesa gaišumiņš pļaviņā, — kaut jūs zi­nātu, kā man kājiņa sāp!

— Zinu, ka sāp, — es atbildēju, — fraktūrai jāsāp, — un nometos zemē pie nāriņas, lai pārsietu kājiņu.

Dārgie kolēģi, es esmu izārstējis simtiem lūzumu, bet ar nārām tas ir pārāk grūti. Viņu augums vispār sastāv no sta­riem un kauli no tā saucamajiem cietajiem stariem — rokā neko saņemt nevar, viss viegls kā vēsma, kā gaisma, kā migla, bet tomēr tas ir jāizstiepj, jāsaliek pareizi kopā un jāpārsien! Es jums saku, tas bija elles darbs! Gribēju pār­siet ar zirnekļa pavedienu, bet nāriņa gaužas:

— Ai! Tas griežas miesā kā stieple!

Gribēju sastiprināt pārlauzto kājiņu ar ābeļzieda lapiņu, bet nāriņa vaid:

— Vai! Tā ir smaga kā akmens!

Ko nu lai dara? Beidzot es noslaucīju to spožumu, to metā­lisko spīdumu, kas laistās uz spāres spārniem, un iztaisīju no tā divas šiniņas; rasas lāsītē sadalīju mēness staru septiņās varavīksnes krāsās un ar pašu smalkāko — zilo stariņu pār­sēju salauzto kājiņu. Tas bija tāds katorgas darbs, ka man sviedri lija aumaļām un mēness gaisma kveldēja kā saule jūlija pusdienā. Kad beidzot viss bija kārtībā, atsēdos blakus nāriņai un sacīju:

— Nu, jaunkundz, tagad tikai mieru! Kājiņu jūs nedrīk­stat kustināt, kamēr kauliņi saaugs. Bet paklau, mīļā, es gan brīnos, ka jūs te vēl uzturaties. Es domāju, ka visas elfas un nāras sensenīm atradušas daudz labāku vietu.. .

— Kur? — nariņa izdvesa.

— Tur, kur uzņem filmas, — es atteicu. — Filmās viņas dejo un spēlē, un saņem par to milzumu naudas, turklāt visa pasaule viņas apbrīno, — jā, viņas ir slavenas. Visas prātī­gās elfas un nāras jau sen kopš strādā kinostudijās, un visi mežu un lauku gari viņām seko. Ja jūs redzētu, kādas viņām ir tualetes un rotas, tad jūs neparko nevilktu mugurā tik vienkāršu kleitiņu!

— Oho, — nāriņa jutās aizvainota, — šis tērps ir austs no jāņtārpiņu gaismas!

— Vienalga, — es atbildēju, — tādus sen vairs nevalkā, un fasoni mūsdienās ir pavisam citādi.

— Ar velci? — nāriņa žirgti ievaicājās.

— To es jums nevaru pateikt, — es izvairījos, — tā nav mana specialitāte. Bet nu man jādodas atpakaļ, jo drīz ausīs gaisma, un jūs, nāras, cik zināms, rādāties tikai tumsā. Lai jums labi klājas, jaunkundz, bet par kino padomājiet gan.

Vairs es šo nāru neesmu redzējis; jādomā, ka salauztais stilba kauls ir labi sadzijis, tikai ļaudis stāsta, ka no tā laika Ratiboržices ielejā nāras vairs neesot manītas. Citādi nebūs, kā visas pārgājušas strādāt kinostudijās. Paskatieties labi uz­manīgi, kad esat kino: liekas gan, ka uz ekrāna kustas vīrieši un sievietes, bet viņiem nav ķermeņa, viņus nevar sataustīt, viss veidots no stariem, tātad skaidrs, ka tur nāras vien ir. Tāpēc arī kino zālēs jānodzēš gaisma un jārada tumsa, jo el­fas, nāras un citi tamlīdzīgi radījumi bīstas no gaismas un rādās tikai tumsā.