KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Pie Maģiaša uz Hejšovinu? — burkšķēja Hronovas ārsts. — Nolāpīts, tas man nemaz nav pa prātam, taču, ja esmu viņam tik ļoti vajadzīgs, tad neko nevar darīt. — Un viņš sāka posties, jo ziniet, ka ārsts nevar nevienam liegt savu palīdzību, pat tad ne, ja viņu aicina pie laupītāja. Neģēlio vai — no kā lai visi labie gari pasargā! — pie paša pekles lielkunga. Tāds nu reiz ir ārstu pienākums. Un tā Hronovas doktors paņēma somu, kur bija ārsta naži, zobu raujamās knaibles, pārsaitēs, pulveri, ziedes, šinas lūzumiem un tamlīdzīgi medicīniski darba rīki, un sekoja Vincekam uz Hej šovinu.

— Kad tikai nenonākam par vēlu! — vienā laidā bažījās mūsainais Vinceks, un tad nu viņi gāja viens, divi, viens, divi pāri kalniem un lejām, viens, divi, viens, divi pāri upēm un ezeriem, viens, divi, viens, divi cauri mežiem un siliem, kamēr mūsainais Vinceks beidzot sacīja:

— Nu mēs esam galā, doktora kungs.

— Jūsu padevīgais kalps, Maģiaša kungs, — Hronovas doktors sacīja, — kas tad mums īsti sāp?

Burvis Maģiašs atbildes vietā tikai nogārdzās, nosēcās un nošņācās, un norādīja ar roku uz kaklu, ka tur esot tā vaina.

— Ak kakliņš sāp, — noteica Hronovas doktors. — Nu, tad paskatīsimies, kas mūsu slimniekam kaiš. Atveriet labi plati muti, Maģiaša kungs, un sakiet «āāā».

Maģiašs atplēta muti kā stadulas vārtus, atbraucīja savu melno bārdu, bet nevarēja izteikt it neko, jo viņam nebija balss.

— Sakiet taču «āāā», — doktors viņu skubināja. — Kas tad ir, nevarat izteikt? Ai, ai, ai, — viņš sacīja, galvu grozī­dams, jo bija rūdīts blēdis, slīpēts zellis, gudrs kūmiņš, vil­tīgs runcis, pamatīgs šķelmis, viņam bija suns aiz ādas un pēc vārdiem kabatā nebija jāmeklējas. — Ai, ai, Maģiaša kungs, ar jums ir ļoti bēdīgi, ja jūs pat «āāā» nevarat izteikt. Nezinu, nezinu, — viņš murmināja un sāka Maģiašu izmek­lēt un izklaudzināt, pataustīja pulsu, apskatīja mēli, palūko­jās zem plakstiem, paspīdināja ar spogulīti ausīs un degunā un vienā laidā bubināja latīņu vārdus. Kad izmeklēšana bija galā, viņš rādīja visai domīgu seju un sacīja:

— Maģiaša kungs, tas ir ļoti nopietns gadījums, cits nekas te nevar līdzēt, vienīgi neatliekama un tūlītēja operācija.

Bet to es nedrīkstu izdarīt viens pats, man vajag asistentu. Ja gribat, lai jūs operēju, tad steigšus jāsūta kāds pēc: maniem kolēģiem, Upices, Kostelecas un Horžičku ārstiem; kad viņi ieradīsies, mēs noturēsim medicīnisku apspriedi res- pective konsiliju un tikai pēc pamatīgas apsvēršanas izdarī­sim medicīnisku iejaukšanos respective operatia operandi. Apdomājiet to visu labi, Maģiaša kungs, un, ja pieņemat manu padomu, tad sūtiet ašu sūtni pēc maniem augsti cie­nītajiem un mācītajiem kolēģiem.

Ko Maģiašs varēja darīt? Viņš pamāja mūsainajam Vin- cekam, Vinceks piespēra trīs reizes ar kāju pie zemes, lai labāk sokas, un šāvās atkal lejup no Hejšovinas. Vispirms uz Horžičkiem. Tad uz Upici. Pēc tam uz Kostelecu. Nu, lai viņš skrien savu ceļu.

Kamēr mūsainais Vinceks skrēja uz Horžičkiem, Upici un Kostelecu pēc ārstiem, Hronovas doktors sēdēja pie burvja Maģiaša un uzmanīja, lai tas nenosmok. Un, lai gaidīšana ne­būtu garlaicīga, viņš aizsmēķēja Virdžīnijas cigāru.

Kad viņam arī tas sāka apnikt, viņš atkāsējās un smēķēja tālāk. Pēc tam, īsinot laiku, trīs reizes nožāvājās un samirk­šķināja acis. Pēc kāda brītiņa viņš noteica: — Ak tā. — Pēc pusstundas viņš izstaipījās un sacīja: — Hm, hm. — Pēc stundas viņš ierosināja: — Ziniet, Maģiaša kungs, mēs tik­mēr varētu paspēlēt kārtis. Vai kārtis jums ir?

Burvis Maģiašs nevarēja parunāt, viņš tikai noliedzoši pakratīja galvu.

*

— Nav? — kurnēja Hronovas doktors. — Tas gan žēl. Kas tas par burvi, kam nav kāršu? Pie mums traktierī uzstā­jās kāds burvju mākslinieks, tad viņš taisīja ar kārtīm tādus

neticamus trikus, ka nenobrlnlties. Jā, burvestības kuram katram vis nepadodas.

Viņš izsmēķēja jaunu cigāru un sacīja:

— Tā kā jums nav kāršu, tad es jums pastāstīšu pasaku par Solimānijas princesi, lai mums ātrāk paiet laiks. Ja esat nejauši dzirdējis šo pasaku, tad pamājiet, un es apklusīšu. Nu, tad — tili link, tili link, pasaka sākas!

Kā zināms, aiz Kovārņu kalniem un Sargasu jūras atrodas Veģu salas un aiz tām ar biezu mežu apaugušais Šarivari tuksnesis un čigānu galvaspilsēta Eldorādo. Tad jānoiet viens garumgrāds, viens platumgrāds, un tūliņ aiz upes, līdzko pāriet pāri pa laipiņu un taciņa nogriežas pa kreisi, aiz kārklu cera un dadžiem aizauguša grāvja sākas plašais un varenais Solimānijas sultanāts. Nu, tagad jums viss kā acu priekšā, vai ne?

Solimānijas sultanātā, kā jau pats nosaukums rāda, val­dīja sultāns Solimāns. Šim sultānam bija viena vienīga meita, Zobeida vārdā, un šī princese Zobeida ne aiz šā, ne aiz tā sāka sirgt, nīkt un dēdēt, kāsēja, bālēja, vīta, stenēja un vai­dēja, pūta un kunkstēja, ka žēl skatīties un klausīties. Skaidrs, ka sultāns tūliņ sasauca kopā visus savus galma brīnumdarus, zintniekus, burvjus, raganas, magus un astro­logus, dziedniekus un aptiekārus, laitītājus, feldšerus un ragu licējus, bet neviens nevarēja princesi izārstēt. Ja tas būtu noticis pie mums, es tūliņ būtu uzstādījis diagnozi, ka skuķis slimo ar anēmiju, pleirītu un bronhītu, bet Solimā- nijā nav tik augstas kultūras un medicīna nav vēl tiktāl pro­gresējusi, ka tur varētu parādīties slimības ar latīņu no­saukumiem. Varat iedomāties, cik izmisis bija vecais sultāns.

— Ak svētais Montē Kristo, — viņš iesaucās, — un es tā priecājos, ka mana meitiņa mantos ziedošo sultanāta saim­niecību, bet viņa, nabadzīte, teju pat dziest manu acu priekšā, un es neko nevaru palīdzēt.

Un tā visā galmā un Solimānijas valstī valdīja lielas bēdas.

Tolaik Solimāniju apstaigāja kāds apkārtceļojošs aģents no Jablonecas, Jampadracis vārdā, kurš, padzirdējis par slimo princesi, izteicās:

— Sultānam vajadzētu izaicināt kādu doktoru no mūsu puses, no Eiropas, jo mūsu medicīna ir jau tālu aizprogresē- jusi salīdzinājumā ar jūsējo. Jums ir tikai vārdotāji, riebēji un pūšļotāji, bet mums īsti, studēti doktori.

Kad tas nāca sultānam ausīs, viņš lika atvest aģentu Jampadraci pie sevis, nopirka no viņa stikla krelles prin­cesei Zobeidai un jautāja:

— Sakiet, Jampadrača kungs, — kā pie jums var pazīt studētus doktorus?

— Tas ir pavisam vienkārši, — Jampadracis atbildēja. — Viņus pazīst pēc tā, ka pirms viņu vārda ir «Dr». Pie­mēram, Dr. Prātvēders, Dr. Grozgalvis un tamlīdzīgi. Ja vārdam priekšā nestāv «Dr», tad tas nav mācīts doktors, skaidrs?

— Ahā, — noteica sultāns un bagātīgi apdāvināja aģentu Jampadraci ar sultanīnēm, — ziniet, tās ir ļoti saldas rozī­nes. Un pēc tam viņš sūtīja uz Eiropu sūtņus pēc doktora.

— Tikai paturiet prātā, — viņš piekodināja tiem šķiro­ties, — ka īsts mācīts doktors ir tikai tāds, kura vārds sākas ar balsienu «Dr». Citus man nevediet, ja negribat paspēlēt ausis un galvu. Marš!

Ja es to visu gribētu izstāstīt, ko sūtņi ceļā uz Eiropu pārcieta un pieredzēja, tad tā būtu pārāk gara pasaka, Maģi­aša kungs. Pēc daudzām ciešanām un likstām viņi tomēr sasniedza Eiropu un sāka meklēt ārstu princesei Zobeidai.

Solimāna sūtņi, milzu tēvaiņi augstiem turbāniem galvās un kuplām ūsām padegunē kā zirgu astēm, devās ceļā cauri biezam, tumšam mežam. Viņi gāja, gāja, kamēr satika vīru ar cirvi un zāģi pār plecu.