KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

To teicis, viņš nolika kucēnu zirgiem priekšā salmos. Sir­mis apostīja ērmīgo radībiņu, saoda, ka tai pieskārusies saim­nieka laipnā roka, un sacīja Bērim:

— Tas ir mūsējais.

Un tā arī palika.

Tā nu Riekstiņš auga stallī; sākumā viņu baroja ar knu­pīti, vēlāk viņam atvērās acis un viņš sāka lakt no bļodiņas. Viņam te bija silti kā aizkrāsnē, un drīz vien viņš izkūņojās par mazu šuneli ar dumju purniņu. Nu, ko lielu no tāda var prasīt, kas pat nezina, kur viņam dibengals, uz kā var atsēs­ties, — viņš atsēžas uz galvas un brīnās, ka spiež; viņš nezina, ko iesākt ar asti, un skaitīt māk tikai līdz divi, bet kājas viņam četras, un tās mūžīgi pinas cita ar citu. Beidzot viņš apjucis attupstas un izkar mēlīti, koši sārtu kā šķiņķa šķē­līte. Tādi jau ir visi sunēni, vārdu sakot, — bērni. Sirmis un Bēris varētu jums daudz ko pastāstīt, piemēram, kāda mocība tā ir vecam zirgam, ja pastāvīgi jāuzmanās, ka neuzkāpj virsū dulnajam šunelim; to jūs, mīlīši, paši varat iedomāties, ka pakavi nav tupeles, kājas jāliek lēnītēm un vieglītēm, citādi kāds uz grīdas sāks gaudīgi smilkstēt vai kaukt. Ir gan posts ar tiem bērniem, tā teiktu jums Sirmis un Bēris.

Beidzot Riekstiņš izauga; viņš bija jautras dabas, asiem, baltiem zobiem, nebūt ne sliktāks par citiem suņiem, tikai viens trūkums gan viņam piemita: neviens nebija dzirdējis viņu rejam vai rūcam. Viņš tikai smilkstēja vai činkstēja, bet no riešanas ne zīmes.

Reiz vecmāmiņa sacīja pati sev: «Kāpēc Riekstiņš nekad nerej?»

Viņa domāja, domāja, trīs dienas staigāja kā pazudusi, bet ceturtajā dienā apvaicājās vectēvam:

— Kāpēc mūsu Riekstiņš nekad nerej?

Vectēvs domāja, domāja, trīs dienas staigāja un grozīja galvu, bet ceturtajā dienā apvaicājās kučierim Šulitkam:

— Kāpēc mūsu Riekstiņš nekad nerej?

Šulitka meklēja atbildi pa nopietnam: trīs dienas un naktis nosēdēja krogā un domāja vienā domāšanā; ceturtajā dienā viņam sagribējās gulēt, jo galva lejup vien slīga. Viņš pa­sauca krodzinieku un izvilka no kabatas sīknaudu, lai samak­sātu tēriņu. Skaitīja, skaitīja naudu, taču laikam velns jauca viņam rēķinu, jo viņš nekādi nevarēja saskaitīt savus kapitālus.

— Nudien, Šulitka, — krodzinieks ieteicās, — var gan redzēt, ka mamma nav tev iemācījusi skaitīt.

Šulitka mirklī aizmirsa par tēriņu, iesita sev pa pieri un teciņus aizmetās uz dzirnavām pie vectēva.

— Saimniek, — viņš sauca, vēl pat lāgā durvis neat­vēris, — Riekstiņš tāpēc nerej, ka mamma nav viņu iemā­cījusi!

— Vadzi, tev būs taisnība, — vectēvs sacīja. — Savu mammu Riekstiņš nepazīst, Sirmis un Bēris viņu nevarēja iemācīt riet, neviena cita suņa dzirnavās nav, tāpēc viņš arī nezina, kas tā riešana īsti ir. Zini ko, Šulitka, — viņš turpi­nāja, — tev vajadzēs iemācīt viņu riet.

Šulitka atsēdās stallī pie Riekstiņa un sāka viņu mācīt.

— Au, au, — viņš skaidroja. — Re, kā to dara: vispirms tā dziļi rīklē rrr, tad laid pāri pār lūpu au, au. Rrr, rrr, au, au, au!

Riekstiņš ausījās — šāda mūzika viņam patika, lai gan viņš nezināja, kāpēc, un pēkšņi aiz prieka viņš sāka riet pats. Tiesa, riešana izklausījās ērmīga, tāda spalga un grie­zīga, it kā ar nazi vilktu pa šķīvi, bet ikviens iesākums grūts — jūs arī kādreiz nepratāt ābeci. Bēris un Sirmis no­klausījās, kā Šulitka rej, paraustīja plecus un zaudēja pret viņu katru cieņu. Bet Riekstiņam bija uz riešanu liels talants, viņš iemācījās ātri, un, kad pirmo reizi izbrauca kučierim

līdzi, tad skanēja au pa labi, au pa kreisi kā pisto­les šāvieni. Kopš tā laika Riekstiņam neapnika riet, un viņš rēja augu dienu līdz savai pēdējai stundi­ņai, tāds prieks viņam bija, ka tik labi apguvis šo māk­slu.

Braukāt līdzi Šulitkam un vadīt zirgus — tās ne­bija vienīgās Riekstiņa rū­pes. Ik vakaru viņš apte­cēja dzirnavas un pagal­mu, pārbaudīdams, vai viss savā vietā, aprāja vis­tas, lai netarkšķ kā vece­nes tirgū, tad nostājās vec­tēvam priekšā, mētāja asti un raudzījās tik gudri, it kā gribētu sacīt: «Ej vien gulēt, Karel, es visu pieskatīšu!» Vectēvs uzslavēja viņu un devās pie miera. Dienu vectēvs mēdza apstaigāt apkārtējos ciemus un miestiņus, sarunādams labību vai šo to citu, teiksim, lēcas, āboliņa vai magoņu sēk­las; Riekstiņš viņu pavadīja, un, kad viņi nakti nāca mājup, tad nemaz nebaidījās un nenomaldījās no ceļa, lai gan daž­kārt vectēvam kājas tā vien metās pavisam uz citu pusi.

Reiz vectēvs gāja pirkt kaut kādas sēklas — nūjā, tas bija tepat Zličekā — un, nokārtojis darīšanas, iemetās uz mirkli krogā. Riekstiņš brītiņu gaidīja pagalmā, bet tad viņam iesi tās degunā ļoti kairinoša smarža, kas plūda taisni no virtu ves, — nu, tik kārdinoša, ka vajadzēja tūliņ iemest tur aci Pasaulīt, tur krodzinieka ģimene ēda aknu desas! Riekstiņš attupās pagaldē un gaidīja, vai arī viņam neatkritīs kāds

gards kumosiņš. Kamēr viņš tā gaidīja, pie kroga piestājās ar savu ori vectēva kaimiņš, vārdu esmu aizmirsis, teiksim vienkārši — šotēvs. Viņš ieraudzīja vectēvu pie letes, abi kaimiņi brīdi parunājās, tad vectēvs nolēma braukt šotēvam līdzi uz mājām. Riekstiņš viņam nebija prātā, jo suni nekur neredzēja, — tas bija kroga virtuvē attupies uz pakaļkājām un ubagoja desu.

Kad mājinieki paēda, viņi uzmeta desu ādiņas uz mūrīša kaķim, un nabaga Riekstiņš palika ar garu degunu; viņš ap­laizījās un pēkšņi atcerējās vectēvu. Meklēja, meklēja, iz­skraidīja visu krogu, bet vectēvs kā akā iekritis.

— Riekstiņ! — uzsauca krodzinieks. — Tavs saimnieks jau re kur! — un parādīja ar roku. Riekstiņš saprata un skrēja uz mājām viens pats; sākumā viņš tecēja pa ceļu, bet tad nodomāja: «Vai es muļķis, vai, ka metīšu līkumu? Likšos pāri kalniņam, tad ātrāk tikšu mājās.» Viņš drāzās pāri kalniņam un cauri mežam. Bija vēls, nakts nebija vairs tālu, bet Riekstiņš baiļu nepazina. «Man neviens neko ne­var nozagt,» viņš domāja. Izsalcis gan viņš bija kā suns.

Iestājās nakts; bija pilnmēness laiks, un, kad koki pašķīrās un Riekstiņš izskrēja uz stigas, virs to galotnēm parādījās mēness, un tas bija tik skaists, tik mirdzošs, ka Riekstiņam aiz sajūsmas sirds sāka strauji pukstēt. Mežs klusu šalkoja, it kā biezoknī kāds spēlētu kokli. Riekstiņš labu brīdi bija rikšojis pa mežu kā pa melnum melnu gaiteni, bet piepeši atspīdēja sudrabaina gaisma, kokles šķita skanam skaļāk, un Riekstiņam uztraukumā ikviena spalviņa sacēlās stāvus; viņš pieplaka pie zemes un raudzījās kā apmāts. Viņa priekšā izpletās mēness apstarota laucīte, un tanī dejoja suņu nāras — skaisti, balti suņi, tik balti, ka likās caurspīdīgi, un tik viegli, ka pat rasu no zāles nenobirdināja. Vārdu sakot, tās patiesi bija suņu nāras, to Riekstiņš uzreiz aptvēra, jo tām trūka tās īpatnās smakas, pēc kuras suns pazīst īstu suni.

Tā nu Riekstiņš gulēja valgajā zālē un vai acis izskatīja, -vērodams, kas laucltē notiek. Nāras dejoja, dzenāja cita citu, plūcās vai ķerstīja pašas savu asti, bet to visu darīja tik liegi, tik glezni, ka ne stiebriņš zem to soļiem nenolie­cās. Riekstiņš acīgi vēroja, vai kāda nesāks kasīties vai blu- soties — tā nebūs nāra, bet nāru vidū ielavījies balts suns. Taču neviena nekasījās un neblusojās, tātad visas bija īstas nāras. Kad mēness bija pacēlies pašā debess velves vidū, nāras izslēja galvas un sāka varen skaisti gaudot, tas ir, dzie­dāt suņu dziesmas; nudien, neviens koris pašā lielākajā operā netiktu viņām līdzi. Riekstiņš aizkustināts raudāja un tikko valdījās, nepievienojies dziedātājām; viņu atturēja bailes, ka viņu nepieņems.