KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

nieks, bet šoferis vien ne. Un tā nu Labdabiņš bija nostaigājis gadu un vienu dienu, bet nekādi nebija varējis nodot vēs­tuli īstajai Marženkai. Viņš daudz ko bija redzējis: ciematus un pilsētas, laukus un mežus, saules lēktus un rietus, cīruļu atgriešanos un pavasara iestāšanos, sējas un pļaujas laiku, mežā vērojis uzaugam sēnes, ceļmalās nogatavojamies plū­mes, 2atecā redzējis apiņus, Melnikā vīnogas, Tršebonā karpas, Pardubicē piparkūkas, bet, kad tā veltīgi bija nostai­gājis gadu un vienu dienu, tad noskumis atsēdās ceļmalā un noteica:

— Nu gan redzu, ka viss veltīgi un es šo Marženku ne­atradīšu.

Viņš gandrīz vai apraudājās aiz žēlabām. Viņam bija žēl Marženkas, kura nav saņēmusi vēstuli no jaunekļa, kas mīl viņu vairāk nekā pats sevi, žēl šofera Frantika, kura vēstuli nevarēja nogādāt Marženkai, žēl pašam sevis, ka uzņēmies

tādu grūtu darbu un izstaigājis tādus tālus ceļus lietū un tveicē, salā un slapjdraņķī, un viss velti.

Tā sēdēdams ceļmalā un bēdādamies, viņš ieraudzīja brau­cam kādu mašīnu. Tā brauca gaužām lēni, labi, ja kādus se­šus kilometrus stundā, un Labdabiņš sacīja sev:

— Droši vien kāda veca grabaža, ka tik lēni velkas.

Kad mašīna piebrauca tuvāk, viņš ieraudzīja — vilks tevi neredzējis! — ka tas ir lepns astoņcilindru automobilis, ka pie stūres sēž skumīgs, melni ģērbies šoferis, bet aiz viņa skumīgs, melni ģērbies mašīnas īpašnieks.

Kad šis skumīgais vīrs ieraudzīja ceļmalā sēžam nomocī­jušos Labdabiņu, tad lika apturēt mašīnu un uzrunāja viņu:

— Kāpiet iekšā, pastniek, es pavedīšu jūs kādu gabaliņu.

Labdabiņš kļuva priecīgs, jo pēc tik gara ceļa kājas vi­ņam negribēja vairs lāgā klausīt; viņš apsēdās blakus sku­mīgajam melnajam vīram, un mašīna gausi un skumīgi vir­zījās tālāk.

Kad viņi tā bija nobraukuši trīs kilometrus, Labdabiņš ierunājās:

— Atļaujiet apvaicāties, godātais, vai jūs braucat uz bē­rēm?

— Nē, — dobjā balsī atbildēja melnais vīrs. — Kāpēc jūs domājat, ka es braucu uz bērēm?

— Tāpēc, ka jums labpatīk izskatīties tik bēdīgam, — Lab­dabiņš paskaidroja.

— Es esmu tik bēdīgs tāpēc, — aizkapa balsī atbildēja melnais vīrs, — ka mana mašīna kustas tik lēni un bēdīgi.

— Nūjā, — atsaucās Labdabiņš, — bet kāpēc tādai lepnai mašīnai tik bēdīga gaita?

— Tāpēc, ka to vada bēdīgs šoferis, — sērīgi sacīja mel­nais vīrs.

— Ahā, — noteica pastnieks Labdabiņš. — Un vai drīkstu apvaicāties, godātais, kāpēc jūsu šoferis ir tik bēdīgs?

— Tāpēc, ka viņš nav saņēmis atbildi uz vēstuli, ko aiz­sūtījis tieši pirms gada un vienas dienas, — melnais vīrs at­teica. — Viņš to rakstīja savai iecerētajai, bet viņa neatbil­dēja, tāpēc viņš domā, ka meitene viņu vairs nemīl.

Līdzko pastnieks Labdabiņš to izdzirdēja, tā iesaucās:

— Atļaujiet vaicāt — vai jūsu šoferi nesauc par Frantiku?

— Jā, viņu sauc par Františeku Svobodu, — melnais vīrs apstiprināja.

— Un to meiteni sauc Marženku, vai ne? — jautāja tālāk Labdabiņš.

Tagad atsaucās bēdīgais šoferis un izrunāja caur žēlām nopūtām:

— Jā, Mariju Novakovu sauc to neuzticīgo, kas aizmirsusi mūsu mīlestību …

— Ahā, — līksmi izsaucās pastnieks Labdabiņš, ■— tad jūs, mans dārgais, esat tas lēlis, tas lempis, tas ļepausis, tas ķēpa, tas čamma, tas lamza, tas tūļa, tas tuža, tas aizmārša, tas ne- atmiņa, tas izklaidenis, tas gaisīklis, tas lētprātis, tas vēja­grābslis, tas sprukstiņš, tas auša, tas vēja pistole, tas svip- stiņš, tas biezgalvis, tas pavieglais, kas mums iemetis past­kastītē vēstuli bez markas un adreses? Ak kungs, kāds prieks, ka man ir gods ar jums iepazīties! Kā tad jums Marženkas jaunkundze varēja atbildēt, ja viņa to vēstuli nav nemaz sa­ņēmusi?

— Kur, kur ir mana vēstule? — sauca šoferis Frantiks.

— Ja jūs man pateiksiet, kur dzīvo šī Marženka, — teica pastnieks Labdabiņš, — tad vēstule tūliņ tiks viņai piegādāta. Ak tu mūžs, es taču veselu gadu un vienu dienu nēsāju šo vēstuli pa visu pasauli un meklēju īsto Marženku, kam tā no­dodama! Mīļais jaunekli, tūliņ uz karstām pēdām un bez kavēšanās, acumirklī un momentā dodiet man šīs Maržen­kas adresi un es iešu un nodošu viņai vēstuli.

— Nekur jūs neiesiet, pastnieka kungs, — pārtrauca mašīnas īpašnieks, — jo es jus aizvedīšu. Nu, Frantik, pie­dod gāzi un brauksim pie tavas Marženkas!

Viņš nepaguva to izteikt, kad šoferis Frantiks piedeva gāzi, mašīna salēcās — un nu tik sākās! Ļautiņi mīļie, seš­desmit, septiņdesmit, astoņdesmit kilometru, simt, simt des­mit, simt divdesmit, simt piecdesmit! Motors dūca, auroja, kauca, rēca un svilpa aiz priekiem, melnajam vīram vaja­dzēja ar abām rokām turēt cepuri, lai neaizskrien pa gaisu, pastnieks Labdabiņš ieķērās sēdeklī, bet šoferis Frantiks tikai klaigāja:

— Nu, kā patīk braucieniņš, ko? Simt astoņdesmit kilo­metru stundā! Mīlīši, mēs jau nebraucam, mēs lidojam pa gaisu! Skat, kā ceļš rauktin raucas! Mēs skrienam kā ar spārniem!

Un, kad nu viņi tā kādu brīdi bija traukušies ar simt

astoņdesmit septiņu kilometru ātrumu stundā, tad ceļa malā parādījās glīts, balts ciematiņš — nūjā, tā bija Libņatova,— un šoferis Frantiks paziņoja:

— Nu mēs esam klāt.

— Tad pieturiet! — uzsauca melnais vīrs, un mašīna kā laistin nolaidās pie paša ciemata.

— Vai nav viegla gaita manai mašīnai? — priecājās tās īpašnieks. — Un nu, Labdabiņa kungs, nododiet vēstuli pēc piederības.

— Bet vai nebūtu labāk, — ieteicās pastnieks Lab­dabiņš, — ja Frantika kungs pats viņai pastāstītu mutes vār­diem, kas tur rakstīts? Tai vēstulē pārāk daudz pareizrak­stības kļūdu.

— Kas jums prātā! — uztraucās Frantiks. — Man kauns viņai acīs rādīties, jo viņa tik ilgi nav no manis ne raksta galiņa saņēmusi. Un, kas zina, — viņš sagrauzts piemeti­nāja, — varbūt viņa jau sen mani aizmirsusi un izmetusi no savas sirds. Redziet, Labdabiņa kungs, viņa dzīvo tanī mazajā namiņā, kam tik dzidri lodziņi kā avota ūdentiņš.

— Nu, tad es eju, — noteica pastnieks Labdabiņš un devās uz namiņa pusi, sperdams pirmo soli ar labo kāju un uzsvil­podams, kā tas piederas: «Ekur, brauca pastinieki, ekur, brauca pasts!» Namiņā pie spodrā lodziņa sēdēja bāla mei­tene un kaut ko šuva.

— Dievs palīdz, Marženkas jaunkundz! — pastnieks Lab­dabiņš uzsauca. — Vai kāzu kleitu šujat, vai?

— Ak nē, — skumji atbildēja meitene, — es šuju sev līķautu.

— Ai, ai, ai! — līdzjūtīgi nogrozīja galvu pastnieks Lab­dabiņš. — Vai, manu dieniņ, mīļā pasaulīt, dieviņ tētīt, vai nu tik ļauni būs? Ar ko tad jūs slimojat, jaunkundzīt?

— Es neslimoju, — nopūtās Marženka, — bet sirds man lūst aiz sāpēm, — un viņa piespieda roku pie sirds.

— Dieva dēļ, mitējie­ties ar to sāpēšanu, Mar­ženkas jaunkundz! — pastnieks Labdabiņš izsau­cās. — Vai drīkstu apvai­cāties, kāpēc jums sirds tā sāp?

— Tāpēc, ka pagājis jau vesels gads un viena diena, •— klusu sacīja Mar­ženka, — vesels gads un viena diena, kopš es gaidu kādu vēstuli, kura, kā ne­nāk, tā nenāk.

— Tad nu liela bēda! — pastnieks Labdabiņš viņu mierināja. — Es arī veselu gadu un vienu dienu nē­sāju somā vēstuli un ne­zinu, kam to atdot. Zināt ko, Marženkas jaunkundz? Es to atdošu jums! — Un viņš pasniedza meitenei vēstuli.