KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Kurjers auļoja tā, ka zeme dunēja, un drīz vien ieraudzīja būdiņas priekšā vecmāmuļas mazdēlu Vašeku ar melno kaķi klēpī.

— Vašek, — kurjers uzsauca, — princese grib dabūt at­pakaļ savu kaķi Murkatu.

Vašekam iesāpējās sirds, ka jāatdod Murkata, tomēr viņš atbildēja:

— Labi, kurjera kungs, es pats aiznesīšu kaķi princesei.

Viņš steidzās tūliņ uz pili, iebāzis Murkatu maisā, un uz­meklēja princesi.

— Es atnesu jums mūsu kaķi, princese. Ja tas ir jūsu Mur­kata, tad varat to paturēt.

Vašeks attaisīja maisu, bet Murkata neizlēca ārā tik naigi kā no vecmāmuļas groza; nabadziņš kliboja.

— Es nezinu, vai tas ir mans Murkata, — princese sacīja. — Murkata nemaz nekliboja. Pasauksim Tobi.

Kad Tobis ieraudzīja Murkatu, tad sāka aiz prieka tā vēci­nāt asti, ka vējš vien svilpoja, bet, ko viņi abi runāja, to ne­viens cits nesaprata.

— Tas ir Murkata, — princese sauca, — Tobis viņu pa­zina! Vašek, ko lai dodu tev par to, ka viņu atnesi? Vai gribi naudu?

Vašeks pietvīka un aši attrauca:

— Negribu vis, princese. Vecmamuļai naudas atliku likām.

— Varbūt tu gribi gabaliņu tortes? — princese taujāja.

— Tad nē jel, — Vašeks atbildēja, — mums pašiem tik daudz, ka nevaram apēst.

— Varbūt tu gribi kādu no manām rotaļlietiņām?

— Ko vēl ne, — Vašeks atvairījās. — Paskat, kas man par varenu kabatas nazi. Ar to es izgriežu visu, ko vien gribu.

Nu princese patiesi nezināja, ko Vašekam piedāvāt.

— Vašek, pasaki pats, ko gribi, — viņa beidzot uzaicināja.

— Lai paliek, princese, — Vašeks pietvīka sārts kā magone.

— Pasaki taču.

— Es nedrīkstu teikt, — Vašeks nosarka ar visām ausīm.

Arī princese kļuva sārta kā peonija.

— Kāpēc tu nedrīksti teikt?

— Tāpēc, ka tu man to nedosi.

— Un ja nu dodu?

Vašeks purināja galvu.

— Nedosi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka nedrīksti, — Vašeks paskaidroja. — Es jau neesmu nekāds princis.

— Vašek, paskaties, kas tev aiz muguras, — princese pēkšņi iesaucās. .Un, kamēr zēns atskatījās, viņa pacēlās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Vašeku uz vaiga. Un tūliņ viņa bija gabalā, paķērusi Murkatu un paslēpusi seju viņa ka­žokā. Tobrīd dārzā ienāca galma dāmas, un Vašeks taisījās, ka pazūd.

Viņš jautri tecēja mājup, bet mežmalā apstājās, izgrieza no mizas skaistu kuģīti un iebāza kabatā.

Pārskrējis mājās, viņš ieraudzīja — Murkata sēž uz sliek­šņa un gludina kažoku ar klibo kājiņu.

— Vecmāmiņ, — Vašeks iesaucās, — es taču nupat kā aiznesu Murkatu uz pili!

— Jā, manu zēn, — vecmāmuļa atbildēja, — tas ir kaķu dabā, ka viņi atgriežas tur, kur piedzimuši, kaut tas būtu jū­dzēm tālu. Tev rīt agri vēlreiz jānes Murkata uz pili.

No rīta Vašeks teciņiem devās uz pili ar Murkatu maisā.

— Princese, — viņš aizelsies teica, — es atnesu Murkatu. Tas blēža kaķis vakar bija jums izšmaucis un atdrāzies uz mūsu būdu.

— Tu gan šodien esi skrējis kā vējš, — princese noteica.

— Princese, vai negribat kuģīti? — Vašeks piedāvāja.

— Dod šurp, — princese atbildēja. — Un ko tu gribi par Murkatu?

— Nezinu, — Vašeks atbildēja un nosarka līdz matu galiem.

— Nu pasaki jel.

— Neteikšu.

— Saki vien.

— Neteikšu vis.

Princese urbināja ar pirkstu kuģīti un, galvu noliekusi, iejautājās:

— Varbūt to pašu, ko vakar?

— Varbūt, — Vašeks aši izteica. Un, saņēmis savu algu, jautri steidzās mājup, tikai ceļmalā apstājās un nomauca kār- klājā skanīgu svilpīti.

Ieradies mājās, viņš ieraudzīja — Murkata sēž uz sliekšņa un glauda ar ķepiņu ūsas.

— Vecmāmuļ, — Vašeks atkal izsaucās, — Murkata jau mājās!

— Ņem viņu ciet un nes rīt agri uz pili. Varbūt viņš tomēr pieradīs. • ;

Agri no rīta Vašeks, iebāzis kaķi maisā, skrēja uz pili.

— Princese, — viņš pārskrējies izdvesa, — Murkata atkal atbēga pie mums.

Princese izskatījās saīgusi un neteica ne vārda.

— Princesīt, — Vašeks labinājās, — skat, kādu jauku sta- bulīti es iztaisīju.

— Dod šurp, — princese teica, bet palika tikpat saīgusi. Vašeks samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru un nesa­prata, kāpēc princese tik nelaipna.

Princese papūta stabulīti un, kad tā tik jauki skanēja, tad jau laipnāk sacīja:

— Tu šķelmja puika, es jau zinu, kāpēc tu katru dienu nāc ar savu kaķi. Tu gribi, lai tev atmaksāju kā vienmēr.

Vašeks kļuva bēdīgs, paķēra cepuri un teica:

— Ja jūs tā domājat, tad es jums vairs nerādīšos acīs. Ar smagu sirdi Vašeks soļoja mājup. Līdzko pārnāca —

redz, Murkata sēž uz būdas sliekšņa un laizās, it kā nupat būtu pienu lacis. Vašeks apsēdās kaķim blakus, paņēma to klēpī un klusēja.

Klipata klap, klipata klap, atauļoja karaļa kurjers.

— Vašek, — viņš sauca, — karalis pavēl, lai tu nes Murkatu uz pili.

— Kāda tam nozīme? — Vašeks atteica. — Kaķis vien­mēr atgriežas tai vietā, kur piedzimis.

— Bet princese, Vašek, — kurjers aizrādīja, — princese teica, ka tev katru dienu jā­nes Murkata uz pili.

Vašeks papurinaja galvu.

— Es jau viņai teicu, ka nenesīšu.

Uz sliekšņa iznaca vecmā­muļā un paskaidroja:

— Kurjera kungs, suns turas pie cilvēkiem, kaķis pie bū­das. Un mūsu Murkata paliks šai būdai uzticīgs.

Kurjers apgrieza zirgu un auļoja atpakaļ uz pili.

Otrā dienā pie vecmāmuļas būdas pieturēja milzu ore ar simt zirgiem priekšā. Kučieris nokāpa no bukas un teica:

— Vecmāmuļ, kungs un karalis liek jums pavēstīt: ja ka­ķis turas pie būdas, tad būda ar kaķi, jums un Vašeku jāved uz pils dārzu. Tur visiem būs vietas diezgan.

Sanāca daudz ļaužu un palīdzēja iecelt būdu orē. Kučieris uzpliukšķināja ar pātagu, uzsauca «nū», simts zirgu atspērās, un vezums ar būdu sāka kustēties uz pils pusi. Vezumā uz būdas sliekšņa sēdēja vecmāmuļa, Vašeks un Murkata. Ceļā vecmāmuļa atcerējās karaļa mātes sapni, ka Murkata atvedīs uz pili jauno karali un tas atbrauks ar visu savu namu, — atcerējās, bet neteica ne vārda.

Atbraucējus uzņēma pilī ar lielu prieku, būdu novietoja dārzā, un, tā kā Murkata turējās pie būdas, tad viņam prātā nenāca bēgt projām. Viņš dzīvoja ar vecmāmuļu un Vašeku pils dārzā kā savās mājās. Kad princese gribēja parotaļāties, tad gāja uz būdu, un, tā kā viņa bija pēc visa notikušā Mur- katam ļoti pieķērusies, tad gāja uz turieni ik dienas un cieši sadraudzējās ar Vašeku.

Kas tālāk notika, gar to mūsu pasakai nav daļas. Un, kad Vašeks patiesi kļuva šai valstī par karali, tad, bērni, tas notika ne kaķa dēļ, ne aiz draudzības ar princesi, bet patei­coties tiem diženajiem un drosmīgajiem darbiem, ko Vašeks pieaudzis veica visas valsts labā.

To es gan gribētu zināt: ja ir pasakas par visādiem citā­diem cilvēku amatiem un nodarbošanos, piemēram, par kara­ļiem, prinčiem, laupītājiem, ganiem, bruņiniekiem, burvjiem, milžiem, malkas cirtējiem un ūdensvīriem, kāpēc gan neva­rētu būt kaut viena pasaciņa par pastniekiem? Tādai pasta iestādei patiešām piemīt kaut kas no apburtas vietas: uz vi­sām sienām dažādi uzraksti, piemēram, «Smēķēt aizliegts»,

«Suņus ievest nav brīv» un vēl daudz citu brīdinā­jumu, — es jums saku, tik daudz rīkojumu un aizlie­gumu nav neviena burvja vai laupītāja kancelejā. Tas vien jau pierāda, ka pasts ir noslēpumaina un varena iestāde. Un kurš no jums, bērni, ir redzējis, kas pastā notiek nakti, kad tas aizslēgts? Pasaulīt, to gan būtu vērts paskatīties! Taču viens cilvēks — jums par zināšanu, tas bija pasta sūtījumu un telegrammu iznēsātājs Labdabiņš — re-