KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Neparko. — Bet šie tikai rāda uz džonku, uz debesīm, uz savu sirdi, vārdu sakot, pūlas mani pārliecināt, lai braucu līdzi. — Pat par grozu bumbieru ne, — es atbildu. Tad šie trīs brūnie velni grābj mani ciet, nogāž gar zemi, satin pīteņos un kā ķīpu iesviež džonkā.

Ko es tur gulēdams domāju, tas nebija nekas iepriecinošs, bet galu galā es iemigu. Kad pamodos, tad nebiju vairs džonkā, bet uz jūras krasta, pār galvu saules vietā liela kri­zantēma, koki apkārtnē glīti nolakoti, katrs smilšu graudiņš liedagā tīri jo tīri nomazgāts un nopulēts, un no šīs spodrības es nopratu, ka atrodos Japānā. Kad es pirmajam sastaptajam bižainim, tādam dzeltenam ērmam, uzprasīju: «Sakiet, pil­soni, — kur es īsti atrodos?» viņš, pieklājīgi smaidot, at­bildēja: «Nagasaki.»

— Zēni, — Sidnejs Holls domīgi sacīja, — es neuzskatu sevi par galīgu muļķi, bet es vēl līdz šim nevaru aptvert, kā ar džonku varēju pa vienu nakti nokļūt no Kalkutas Naga­saki, ja pat ātrākais tvaikonis nobrauc šo atstatumu tikai des­mit dienās. Bet tagad es apēdīšu šo bumbieri.

Kad bumbieris bija rūpīgi nomizots un apēsts, Sidnejs Holls stāstīja tālāk:

— Japāna ir liela un dīvaina zeme, un cilvēki tur ir jautri un izveicīgi. Viņi taisa no porcelāna tējas traukus, kas ir tik plāni, ka tur pat porcelāns nav vajadzīgs: pavelk tikai ar īkšķi pāris reižu gaisā, izkrāso labi koši, un tasīte gatava. Un, ja es gribētu jums stāstīt, kā japāņi prot gleznot, jūs man neticētu. Es redzēju kādu gleznotāju, kam izkrita ota no ro­kas un, ripodama pa baltu papīra lapu, uzgleznoja tur ainavu ar mājām un kokiem, cilvēkiem uz ielas un meža zosīm de­besīs. Kad es par to brīnījos, gleznotājs teica:

— Tas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko prata mans nelai­ķis skolotājs. Reiz lietus laikā viņš bija notriepis ar dubļiem savas godātās kurpes. Kad dubļi sakalta, viņš mums rādīja, ka uz vienas kurpes redzams, kā suņi un mednieki dzenas zaķim pakaļ, bet uz otras — kā bērni rotaļā attēlo skolu un skolotāju.

No Nagasaki es braucu ar tvaikoni uz Ameriku, uz San­francisko pilsētu. Šai braucienā nekas sevišķs nenotika, vie­nīgi mūsu tvaikonis vētrā cieta avāriju un nogrima. Visi tū­liņ sakāpa glābšanas laivās. Kad tās jau bija pilnas līdz ma­lām, divi matroži sauca no grimstošā kuģa: «Vai laivā nav kāda brīva vieta? Te ir vēl viena sieviete.» Daži brēca, ka vietas nav, bet es atsaucos: «Ir gan, dodiet viņu šurp!» Tad pārējie iemeta mani ūdenī, lai atbrīvotu sievietei vietu. Zināt, zēni, es arī neturējos pretī, jo sievietēm jau vienmēr priekšroka. Kad nu kuģis nogrima un laivas aizbrauca, es pa­liku viens pats plašajā jūrā. Uzsēdos uz kāda dēļa un šūpojos viļņos. Būtu bijis tīri jauki, ja nebūtu tik briesmīgi slapjš. Tā es peldēju dienu un nakti un jau domāju, ka nekāds labs gals nav gaidāms. Tad man piepeldēja klāt skārda kārba, un tanī bija raķetes.

«Ko es darīšu ar raķetēm?» es sākumā domāju. «Bumbieri būtu noderīgāki.» Bet tad man ienāca laba doma prātā. Kad iestājās piķa melnā nakts, es aizdedzu pirmo raķeti. Tā uz­šāvās augsti jo augsti un liesmoja kā meteors. Otrā bija zvaigžņu raķete, trešā saules raķete, ceturtā dziedoša un piektā uzšāvās tik augsti, ka iestrēdza starp zvaigznēm un spīd tur vēl šodien. Kamēr es tā kavēju laiku, piebrauca liels kuģis un paņēma mani uz klāja. — Mīļais draugs, — kapteinis man teica, — nebijušas tās raķetes, tad jūs te būtu noslīcis nožēlojamā kārtā. Bet, kad mēs desmit jūdžu atsta­tumā ieraudzījām raķetes, tad tūliņ sapratām, ka tur kāds sauc pēc palīdzības. — Un uz šā krietnā kapteiņa veselību es apēdīšu šo bumbieri.

Kad bumbieris bija apēsts, viņš turpināja:

— Sanfrancisko es spēru kāju uz Amerikas zemes. Ame­rika, zēni, ir mana dzimtene, un — īsi un skaidri — Amerika ir Amerika. Ja es gribētu jums par šo zemi stāstīt, jūs man tik un tā neticētu, tik liela un dīvaina ir Amerika. Teikšu tikai, ka iesēdos Pasifika vilcienā un nobraucu uz Ņujorku. Tur nami ir tik augsti, ka tos nekādi nevar beigt būvēt. Kad namdari un jumiķi sasniedz augšējo stāvu, ir jau dienas vi­dus, tāpēc viņi ātri iekož pusdienas, ko paņēmuši līdzi, un kāpj atkal lejup, lai vakarā laikus tiktu gultā, un tā tas tur­pinās katru mīļu dienu. Vispār Ameriku nekas nevar pār­spēt, un, kam sava dzimtene nav tik mīļa ka man Amerika, tas ir vecs ēzelis.

No Amerikas es braucu ar tvaikoni uz Amsterdamu. Ceļā — nūjā, ceļā es pieredzēju kaut ko neticami skaistu un interesantu. Sasodīts, zēni, tas ir pats labākais atgadījums visā ceļojumā.

— Kas, kas? — detektīvi sauca, vai mirdami aiz ziņkāres.

— Nu redziet, — Sidnejs Holls sacīja un pietvīka, — es tur saderinājos. Ar šo tvaikoni ceļoja kāda jauna dāma, viņu sauca Alīse, un neviens visā plašajā pasaulē, arī neviens no jums, nav tik skaists kā viņa. Jā, patiešām neviens, — piebilda Sidnejs Holls pēc dziļām pārdomām. — Tikai ne­domājiet, ka es pats viņai pateicu, cik ļoti viņa man patīk. Pienāca pēdējā diena, un es vēl nebiju teicis ne vārda. Bet nu es uzkodīšu kādu bumbieri.

Ar lielu baudu apēdis bumbieri, Sidnejs Holls turpināja:

-— Pēdējā vakarā es pastaigājos pa kuģa klāju, un tad pēkšņi mis Alīse pienāca pie manis.

— Mister Sidnej Holl, — vina jautāja, — vai jūs neesat bijis Dženovā?

— Biju, godātā, — es atteicu.

— Vai jūs tur neredzējāt kādu meitenīti, kas bija pazau­dējusi savu māti?

— Jā, mis, — es teicu, — redzēju, viņu veda pie rokas kāds nelga.

Mis Alīse mirkli klusēja un tad jautāja:

— Bet vai jūs neesat bijis Indijā?

— Biju, — tā es atbildu.

— Vai jūs tur neredzējāt staltu jaunekli, kas izlēca no ejoša vilciena, lai izglābtu slīkstošu veļas mazgātāju?

— Kaut ko tamlīdzīgu laikam redzēju gan, — es mazliet samulsis atbildēju. — To izdarīja kāds vecs nerrs, jo kurš prātīgs cilvēks būtu tā rīkojies?

Alīse brītiņu klusēja, ta savadi veras man acīs un atkal atsāka:

— Mister Sidnej Holl, vai neredzējāt, kā uzupurējās kāds cēls vīrs uz jūras, lai dotu vietu laivā sievietei, kas citādi būtu gājusi bojā?

Man, zēni, metās jau gluži karsti.

— Nūjā, — es teicu, — kāds vecs stulbenis tur dabūja krietni izpeldēties.

Tad Alīse sniedza man abas rokas un pietvīkusi sacīja:

— Vai jūs zināt, mister Sidnej Holl, ka jūs esat apbrīno­jami godīgs cilvēks? Un ka par to, ko esat darījis mazajai meitenītei Dženovā, indiešu veļas mazgātājai un nezināma­jai sievietei uz jūras, ikvienam vajag jūs mīlēt?

Tad, zēni, pats dievs piebikstīja man pie sāniem, lai ap­kampju Alīsi. Un, kad nu mēs bijām saderinājušies, es jau­tāju:

— Paklau, Alīs, kas tev pastāstīja par mani visas tās ap­lamības? Nudien, es taču nevienam neesmu ar to lielījies.

— Zini, — Alīse sacīja, — šovakar es skatījos uz jūru un domāju par tevi. Tad pienāca pie manis kāda maza, melni ģērbusies sieviete, un tā man visu izstāstīja.

Mēs tūliņ devāmies šo melno sievieti meklēt, lai viņai pateiktos, bet nekur nevarējām atrast. Un tā, zēni, es esmu uz kuģa saderinājies, — Sidnejs Holls nobeidza un pārvilka ar roku pār mirdzošajām acīm.

— Bet burvis? — iesaucās detektīvi.

— Ak jā, burvis, — attapās izdaudzinātais Sidnejs Holls. — Tas krita par upuri pats savai ziņkārei, kā jau biju pare­dzējis. Kad Amsterdamas viesnīcā gulēju pa nakti, kāds pieklauvēja pie durvīm. Ienāca burvis, bāls un satraukts.