KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Mister Holl, — viņš teica, — es vairs ilgāk nevaru izturēt. Sakiet, lūdzams, — kā jūs domājat mani notvert?

— Mister burvi, — es nopietni atbildēju, — to es jums neteikšu. Ja es to jums pateiktu, tad atklātu savu plānu un jūs aizbēgtu.

— Ak, — burvis vaimanāja, — apžēlojieties taču par mani! — Es vairs nevaru nekur dēties aiz ziņkāres.

— Labi, — es sacīju. — Es atklāšu jums savu plānu, bet jums jāapzvēr, ka no tā brīža būsiet mans gūsteknis un ne­bēgsiet projām.

— Es zvēru, — burvis atbildēja.

— Burvi, — es teicu pieceldamies, — ar šo mirkli mans plāns ir piepildījies. Zini, tu vecais nelga, ka es visu dibi­nāju uz tavas ziņkāres. Es jau paredzēju, ka tu sekosi man pa sauszemi un ūdeni, lai redzētu, ko es uzsākšu. Es zināju, ka galu galā tu atnāksi pie manis un pazaudēsi savu brīvību, lai tikai remdinātu ziņkāri. Nu tas ir noticis!

Burvis vēl vairāk nobālēja, samulsa un noteica:

— Mister Sidnej Holl, jūs esat pats lielākais šķelmis pa­saulē, jūs pat burvi apvedāt ap stūri! — Un tas, zēni, ir viss mans stāsts!

Kad Sidnejs Holls tā pabeidza savu stāstu, detektīvi sāka smieties pilnā kaklā un apsveica laimīgo amerikāni ar viņa panākumiem. Sidnejs Holls apmierināts smīnēja un meklēja grozā kādu skaistāku bumbieri. Te viņam patrāpījās kāds, ietīts papīrā. Viņš atlocīja papīru un lasīja: «Misteram Hol- lam par piemiņu no Dženovas knīpas.» Viņš tūliņ atkal tvēra grozā, izcēla otru papīrā ietītu bumbieri un, atlocījis papīru, lasīja: «Labu apetīti novēl veļas mazgātāja no Gangas kras­tiem.» Trešo bumbieri attinis, viņš lasīja: «Savam cēlajam glābējam pateicas sieviete no jūras.» Ceturto reizi Sidnejs Holls tvēra grozā, atvīstīja papīru un lasīja: «Vienmēr do­māju par tevi. Alīse.»

Grozā palika piektais, pats skaistākais bumbieris. Sidnejs Holls pārgrieza to un vidū atrada salocītu zīmīti, kas bija vi­ņam adresēta. Viņš atlocīja zīmīti un lasīja: «Cilvēkam, kas glabā noslēpumu, jāsargās no drudža. Ievainotais detektīvs Gangas krastā atklāja drudža murgos savu slepeno plānu. Tas bija veca nelgas plāns. Jūsu draugs negribēja laupīt Jums atalgojumu, kas bija izsolīts par viņa galvu, tāpēc labprātīgi ļāvās notverties. Atlīdzība, ko saņemsiet, ir viņa kāzu dāvana Jums.»

Misters Sidnejs Holls nevarēja vien nobrīnīties un beidzot sacīja:

— Zēni, tagad es visu saprotu. Tas ir bijis pats burvis, kas turēja ciet kuģa enkuru, kamēr es skraidīju pa Dženovu, meklēdams meitenītes māti. Tas ir bijis burvis, kurš arāba izskatā palīdzēja man tikt galā ar krokodilu. Tas ir bijis bur­vis, kas mani pamodināja, kad matroži gribēja mani nonāvēt. Burvis uzzināja manu plānu, kad es drudzī murgoju pie Gan­gas. Viņš atsūtīja man noslēpumaino džonku, lai tā mani aiz­ved uz Nagasaki, un kārbu ar raķetēm, tā izglābdams man dzīvību, un, pārvērties par melno sievieti, pievērsa man Ali­ses sirdi. Un beidzot burvis izlikās nelga un ziņkāres apsēsts, lai palīdzētu man iegūt par viņa galvu izsolīto atalgojumu. Es gribēju būt izveicīgāks un viltīgāks par burvi, bet burvis iz­rādījās gudrāks par mani, turklāt cildenāks. Neviens nav pā­rāks par burvi! Zēni, sauciet kopā ar mani: lai dzīvo burvis!

— Slava burvim! — sauca detektīvi tik skaļi, ka visā pil­sētā šķindēja logu rūtis.

Kad slavenais Sidnejs Holls bija atvedis notverto burvi, pēdējo sauca tiesas priekšā par kaķa zādzību.

Aiz augsta galda lepni sēdēja tiesnesis Dr. Korpus Juris, tikpat resns, cik bargs. Uz apsūdzēto sola sēdēja burvis ar saistītām rokām.

— Piecelies, blēdi, — uzbrēca viņam Dr. Korpus Juris. — Tu tiec apsūdzēts, ka esi nozadzis karalisko kaķi Murkatu, dzimušu šai valsti, vienu gadu vecu. Vai tu atzīsties šai no­ziegumā, nožēlojamais?

— Jā, — burvis klusu atbildēja.

— Tu melo, nekrietneli, — dārdināja tiesnesis, — es tev neticu neviena vārda. Tas vispirms ir jāpierāda. Ei, ievediet liecinieci, mūsu visžēlīgo princesi.

Ieveda mazo princesīti, lai viņa nodotu liecību.

— Princesīt, — čivināja tiesnesis saldā balstiņā, — vai šis zemiskais radījums ir nozadzis jūsu augstdzimto kaķi Murkatu?

— Jā, — princese atbildēja.

— Vai redzi, bezgodi, — tiesnesis uzkliedza burvim, — nu tu esi pieķerts! Un tagad pastāsti, kā tu kaķi nozagi.

— Gluži vienkārši, — burvis atbildēja, — viņš man uz­krita uz galvas.

— Tu melo, salašņa, — auroja tiesnesis un pēc tam smalkā jo smalkā balstiņā uzrunāja princesi: — Princesīt, kā tas nelietis nozaga jūsu visdižciltīgāko kaķi?

— Taisni tā, kā viņš sacīja, — princese atbildēja.

— Re nu, laupītāj, — tiesnesis atkal auroja, — nu mēs zi­nām, kā tu viņu esi nozadzis. Un kāpēc tu viņu nozagi, tu āmrija?

— Kaķis krizdams bija pārlauzis kājiņu. Es iebāzu kaķi azotī, lai vēlāk saliktu kauliņus pareizi un pārsietu lūzumu.

— Ak tu bendesmaiss, — rēca Dr. Korpus Juris, — tie ir salti meli! Ievediet liecinieku, Strašnices traktiera īpašnieku!

Liecinieku ieveda.

— Ei, traktierniek, — tiesnesis uzsauca, — ko tu vari teikt par šo noziedznieku?

— Tikai to, augsti cienītais tiesnesi, — traktiernieks bai­līgi atbildēja, — ka viņš, ieradies manā traktierī, izvilka no azotes melnu kaķi un pārsēja tam kāju.

— Hm, — noburkšķēja Dr. Korpus Juris, — tu laikam melo. Un ko viņš pēc tam darīja ar šo cēlo dzīvnieku?

— Pēc tam viņš to palaida vaļā, un kaķis aizskrēja projām.

— Ak tu dzīvnieku spīdzinātāj, — tiesnesis uzbrēca bur­vim, — tu viņu palaidi, lai skrien projām! Kur tagad ir kara­liskais kaķis?

— Droši vien aizskrējis uz turieni, kur piedzimis, — bur­vis atbildēja. — Kaķi tā mēdz darīt.

— Ak tu nekauņa, — uzbļāva tiesnesis, — tu sāksi mani mācīt? Princesīt, — viņš atkal medainā balstiņā uzrunāja princesi, — cik augsti jūs vērtējat savu neatvietojamo kaķi?

— Es viņu neatdotu pat par pusi karaļa valsts, — prin­cese atbildēja.

— Vai tu saproti, neģēli, — tiesnesis rēca, pagriezies pret burvi, — ka tu esi nozadzis pusi karaļa valsts? Par to tev draud nāves sods, tu nīcīgais tārps!

Princesei kļuva burvja žēl.

— Varbūt es atdotu Murkatu arī par gabaliņu tortes, — viņa aši ieteicās.

— Un cik maksā gabaliņš tortes, princesīt?

— Gabaliņš riekstu tortes maksā piecus kreicerus, ze­meņu tortes —.desmit, bet putu krējuma — piecpadsmit krei­cerus.

— Un par kādu torti jūs atdotu Murkatu, princesīt?

— Es domāju, par gabaliņu putu krējuma tortes, — prin­cese atbildēja.

— Nu, tad klausies, tu slepkavniek, — tiesnesis uzbrēca burvim, — tu esi nozadzis piecpadsmit kreicerus! Par to tu, diedelniek, nosēdēsi trīs dienas cietumā, kā to likums pavēl. Marš aiz restēm, tu plukata! Uz trim dienām, tu slīmest, blan­doni un krāpniek! Dārgā princesīt, — viņš tūliņ pievērsās princesei, — man ir gods pateikties jums par jūsu viedīgo un

augsti atjautīgo liecību. Lūdzu, nododiet savam tētiņa kun­gam viņa visupadevīgā, visuuzticamā un visutaisnīgā ties­neša Dr. Korpus Juris visupazemīgo pavalstnieka sveicienu.

Kad princese tiesā uzzināja, ka viņas kaķis Murkata aiz­bēdzis uz turieni, kur piedzimis, viņa tūliņ sūtīja kurjeru uz večiņas būdiņu.