KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Mums, pasta rūķīšiem, — piebilda piektais sprīdītis,

— klājas labāk nekā citiem. Mēs dažkārt vārām telegrāfa lenti makaronu vietā un apziežam to ar pasta līmi; tiesa, lī­mei tad gan jābūt no kartupeļu miltiem.

— Var arī aplaizīt markas, — piemetināja sestais makanī­tis. — Tās ir garšīgas, tikai ūsas gan salīp.

— Visvairāk gan mēs pārtiekam no drupatiņām, — no­beidza septītais pundurītis. — Tāpēc jau iestādes tiek tik nevīžīgi slaucītas, lai mums paliktu kāda drupata.

— Ja drīkstu jautāt, — taujāja Labdabiņš, — kur jūs guļat?

— To mēs neteiksim, Labdabiņa kungs, — attrauca asto­tais ukrītis. — Ja cilvēki zinātu, kur mēs, pasta rūķīši, gu­ļam, viņi mūs no turienes izmēztu. Nē, to jums nevajag zināt.

«Nekas, ja negribat, nesakāt,» nodomāja Labdabiņš. «Gan es uzmanīšu, kur jūs iesiet gulēt.» Un viņš atkal atsēdās pie krāsns, lai noskatītos, kur šie ies gulēt. Taču, līdzko viņš bija atsēdies pie krāsns, tā viņam acis sāka liptin lipt ciet, un jūs nepagūtu ne līdz pieci noskaitīt, tik ātri Labdabiņš iemiga un nogulēja līdz pašam rītam cietā miegā.

Toreiz viņš nevienam nestāstīja, ko nakti redzējis, jo, paši saprotat, pastā nav atļauts gulēt pa nakti. Tikai kopš tā laika viņam neapnika iznēsāt pastu. «Šī vēstule gan ir tāda pa­vēsa,» viņš mēdza sev teikt, «toties šī sildīt silda, tik karsta tā ir; laikam to raksta kāda māmiņa.»

Kādu dienu viņš pastā šķiroja no vēstuļu kastītes izņemto pastu, lai varētu piegādāt adresātiem.

— Mīlīši, — viņš pēkšņi ieteicās, — te ir vēstule aizlī­mētā aploksnē, bet uz aploksnes ne adreses, ne markas!

— Ahā, — atsaucās pastmeistars, — atkal kāds iemetis pastkastītē neapmaksātu vēstuli.

Pastā patlaban bija ienācis kāds vīrs, kas sūtīja savai mā­tei ierakstītu vēstuli; viņš noklausījās šo sarunu un sacīja:

— Tam gan vajag būt miegacim, ausainim, nejēgam, dulburim, tukšgalvim, zābakam un stulbenim, kas sūta vēs­tuli un neuzraksta adresi.

— Ak vai, — pastmeistars atbildējā, — tādu vēstuļu mums gadā sakrājas vesela grēda. Jūs neticēsiet, cienītais kungs, cik ļaudis ir izklaidīgi. Viņš uzraksta vēstuli un pa kaklu pa galvu drāž uz pastu, un pavisam aizmirst paska­tīties, vai adrese ir vai nav. Jā, jā, tas notiek daudz biežāk, nekā jūs domājat.

— Ko jūs sakāt! — nobrīnījās apmeklētājs. — Bet ko jūs darāt ar tādām vēstulēm?

— Atstājam tās pas­tā, cienītais kungs, — paskaidroja pastmeis­tars, — jo mēs tās ne­kādi nevaram piegādāt adresātiem.

— Jūs taču varētu vēstules uzplēst, — ap­meklētājs deva pado­mu, — un paskatīties, kas tās sūta.

— To mēs nedrīk­stam, — pastmeistars stingri atbildēja, — tā būtu sarakstes neaizska­ramības pārkāpšana, un par to draud bargs sods.

Ar to šis jautājums likās izšķirts.

Bet, kad apmeklētājs bija izgājis, Labdabiņš uzrunāja pastmeistaru:

— Atvainojiet manu pārdrošību, pastmeistara kungs, bet šai gadījumā ar vēstuli mums varētu palīdzēt kāds no pasta rūķīšiem. — Un viņš izstāstīja, kā reiz naktī redzējis šos pun­durīšus un ka šie sīkaliņi var izlasīt vēstules, neatplēšot tās.

Pastmeistars brīdi domāja un tad sacīja:

— Pie līmes un lakas, šis numurs nav slikts! Pamēģiniet, Labdabiņa kungs! Ja mums pasta rūķītis pateiks, kas tai vēs­tulē rakstīts, tad mēs noteikti zināsim, kam tā sūtīta.

Tonakt Labdabiņš atkal ļāvās ieslēgties pastā un gaidīja. Varēja būt ap pusnakti, kad viņš izdzirdēja tipināšanu pa­grīdē, it kā tur peles tekalētu, un drīz vien ieraudzīja rūķī­šus šķirojam pastu, sienam pakas, skaitām naudu un

klabinām telegrammas. Kad viss bija padarīts, viņi sasēdās pulciņā uz grīdas un sāka spēlēt sešdesmit seši. Tobrīd Labdabiņš piecēlās un uzrunāja viņus:

— Labvakar, pundurīšu kungi!

— A, tas ir Labdabiņa kungs, — atsaucās vecākais pun­durītis. — Nāciet pie mums paspēlēt kārtis.

Labdabiņš nelikās to divreiz teikt un atsēdās pie viņiem uz grīdas.

— Sāku, •— noteica pirmais īkšķītis un nolika savu kārti uz grīdas.

— Situ, — atteica otrs.

— Pārtrumpoju, — piebilda trešais.

Pienāca Labdabiņa kārta, un viņš uzlika savu vēstuli uz pārējām trim.

— Jūs esat uzveicis, Labdabiņa kungs, — sacīja pirmais

ukrītis, — jo jūs uzlikāt augstāko kārti, siržu dūzi.

— Atļaujiet apvaicāties, — Lab­dabiņš jautāja, — kā tad jūs zināt, ka šī ir pati augstākā kārts?

■— Kā lai es nezinātu? — brīnījās īkšķītis. — Tā ir vēstule, ko jauneklis raksta meitenei, kuru viņš mīl vairāk par sevi pašu.

— Diezin vai tā ir, — izgudrēm šaubījās pastnieks Labda­biņš.

— Kad es jums saku! — atbildēja sīkaliņš. — Ja neticat, es jums šo vēstuli nolasīšu. — Viņš uzlika vēstuli sev uz pieres, aiz­vēra acis un lasīja: «Mana sircmīļotā Marženka . . .

(Te ir kļūda, — pasta rūķītis piebilda, — vārdu «sirds» rak­sta ar «ds», nevis ar «c».) Rakstu teu, ka dabūju šopera vietu un ja tu mani vē mīlē ta varam taisīt kazas raksti man labi drīz taus uzticamais Frantiks.»

— Sirsnīgi pateicos, rūķīša kungs, — tencināja Labda­biņš — taisni to man vajadzēja zināt. Daudzkārt jums pateicos.

— Nav par ko, — krislītis atbildēja. — Tikai ziniet, vēs­tulē daudz pareizrakstības kļūdu. Šis Frantiks skolā nav neko vis iemācījies.

— Kaut nu es zinātu, kas tā par Marženku vai kas tas par Frantiku, — Labdabiņš murmināja.

— Tur es jums palīdzēt nevaru, — makanītis atbildēja.

— Tas šai vēstulē nav rakstīts.

Otrā rītā pastnieks Labdabiņš izstāstīja pastmeistaram, ka zināmo vēstuli rakstījis kāds šoferis Frantiks kādai Maržen- kas jaunkundzei un ka minētais Frantiks gribot šo Marženku precēt.

— Vī dieniņ! — izsaucās pastmeistars. — Tad taču pie mums iestrēgusi svarīga vēstule! Tā steidzami jānogādā adresātei.

— Es to mirklī nogādātu, — pastnieks Labdabiņš atbildēja,

— ja vien es zinātu, kas tai Mar- ženkai uzvārdā un kurā pilsētā, ielā un numurā viņa dzīvo.

— Tad jau to izdarītu kurš katrs, — attrauca pastmeistars, — tad nemaz nevajag būt pastniekam. Bet man gan ļoti gribētos, lai meitene saņem vēs­tuli.

— Labi, pastmeistara kungs, — sacīja pastnieks Lab­dabiņš, — es meklēšu šo adresāti, kaut man veselu gadu va­jadzētu skraidīt apkārt un apstaigāt visu pasauli.

To sacījis, viņš pārmeta pār plecu savu pasta somu ar vēs­tuli un maizes kancīti un devās pasaulē.

no šofera Frantika. Tiesa, dažas gaidīja vēstuli no šofera, bet to sauca Toniks, Ladislavs, Vaclavs, Jozefs, Jarolims, Loiziks vai Floriāns, pat Jirži, Jo- hans vai Vavrinecs. Gadī­jās pat Dominiks, Vende- līns vai Erazims, tikai Frantiks vien ne. Dažas

Marženkas gaidīja vēstuli no Frantika, tikai tas ne- 'bija šoferis, bet atslēdz­nieks vai feldfēbelis, gald­nieks vai konduktors, daž­reiz pat aptiekārs, tapsē­tājs, frizieris vai drēb-

Viņš gāja un gāja un visur taujāja, vai tur nedzīvo kāda Marženka, kura gaida vēstuli no šofera Frantika. Un viņš izstaigāja visu Litomeržicu un Lounus, Rakovniku un Plzeni, Domažlici un Piseku, Budejovici un Pršelouču, Taboru un Časlavu, Hradecu, Jičinu un Boleslavu. Viņš bija Kutna Horā, Litomišlā, Tršebonā, Vodņanos, Sušicē, Pršibramā, Kladno un Jaunboleslavā, Voticē un Trutnovā, Sobotkā un Turnovā, Slanos un Pelhržimovā, pat Dobruškā, Upicē, Hronovā, Sed- mihalupās, Krakorkā un Zalesjē, īsi sakot, visur un visās vie­tās, un visus iztaujāja par Marženku. Skaidrs, ka Čehijā bija bezgala daudz Marženku — kopskaitā četrdesmit deviņi tūk­stoši deviņi simti astoņdesmit, bet neviena negaidīja vēstuli