KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Marženka nobālēja vēl vairāk.

— Pastnieka kungs, — viņa klusā balsī aizrādīja, — šī vēstule nav man sūtīta, tai nemaz nav adreses!

— Plēsiet vien vaļā, — pastnieks Labdabiņš drošināja, — ja tā nebūs jums domāta, tad atdosiet to man atpakaļ.

Marženka drebošiem pirkstiem uzplēsa vēstuli, un, līdzko sāka lasīt, tā vaigi viņai pietvīka.

— Nu, kas ir, vai atdosiet man vēstuli? — pastnieks jau­tāja.

— Nedošu, — Marženka izdvesa, un acis viņai spulgot spulgoja. — Pastnieka kungs, tā taču ir tā vēstule, ko es gai­dīju veselu gadu un vienu dienu! Es patiešām nezinu, ko jums par to dot!

— Tad es jums to pateikšu, — pastnieks Labdabiņš atbil­dēja. — Dodiet man divas kronas piemaksas, jo vēstule bija bez markas, saprotat? Septiņas auklas un deviņi zīmogi, es taču skraidīju apkārt veselu gadu un vienu dienu, lai pasts saņemtu šo nelaimīgo piemaksu! Nu, tad liels paldies, — viņš piebilda, saņēmis divas kronas. — Bet uz jūsu atbildi, jaunkundzīt, kāds tur gaida, — un viņš pamāja uz šoferi Frantiku, kas jau rēgojās aiz stūra.

Un, kamēr Frantiks saņēma atbildi, pastnieks Labdabiņš atsēdās blakus mašīnas īpašniekam un aprunājās ar viņu.

— Veselu gadu un vēl vienu dienu, godātais, es staigāju apkārt ar šo vēstuli, bet vērts gan bija to darīt, kaut vai tāpēc vien, ka tik daudz ko dabūju redzēt! Ir gan mums jauka un skaista zeme, vienalga, pie Plzenes, Horšiciem vai Tabora … Ahā, mūsu Frantiks nāk jau atpakaļ. Nūjā, tādi jautājumi mutiski daudz ātrāk nokārtojami nekā ar vēstuli bez adreses.

Frantiks neteica ne varda, bet seja viņam staroja prieka.

— Nu, vai brauksim, šef? — viņš jautāja.

— Brauksim, — tas atsaucās, — taču vispirms novedīsim Labdabiņa kungu līdz pastam.

Šoferis ielēca mašīnā, piespieda starteri, ieslēdza ātrumu, un mašīna aizslīdēja viegli un līgani kā sapnī, bet spido­metra bulta mirklī rādīja simt divdesmit kilometrus stundā.

— Ir gan tai mašīnai lieliska gaita! — līksmoja tās īpaš­nieks. — Un tas tikai tāpēc, ka to vada laimīgs šoferis!

Visi viņi laimīgi nobrauca galā un mēs tāpat.

Kamēr mana vectētiņa dzirnavnieka ore vadāja pa cie­miem maizi un veda atpakaļ uz dzirnavām labi nobriedušus graudus, ikviens pazina Riekstiņu, ikviens pateiktu, ka Riek­stiņš ir tas suņuks, kas sēž uz bukas, blakus vecajam Šulitkam tik lepnā pozā, it kā pats vadītu visu divjūga vezumu, un, līdzko ore kalnup kustas gausāk, tā sāk riet, un tūliņ riteņi griežas ātrāk, Šulitka nopliukšķina pātagu, abi vectēva zirgi, Sirmis un Bēris, pieliek soli, un vezums braši ieripo ciemā, izplatot visapkārt brīnišķīgo dienišķās maizītes aromātu.

Jā, bērni, tā nelaiķis Riekstiņš savā mūžā braukāja pa visu apvidu. Viņa laikā neko nezināja par tiem pustrakajiem automobiļiem, tad visi brauca lēnītēm, pamazītēm un ar ap­domu. Neviens mašīnas vadītājs jau arī nemācētu tik šmaugi nopliukšķināt pātagu kā vecais Šulitka, lai viņam vieglas smiltis, un nevienam šoferim blakus nesēž gudrais Riekstiņš, nerej, nekomandē, nebiedē — kur nu! Tāds automobilis cita nezina kā padrāzties garām, nosmirdinot benzīnu, un tad vairs ne ziņas, ne miņas, tikai putekļu mākonis vien novēr­pj as. Nu, bet Riekstiņš brauca daudz cienīgāk: jau pusstundu iepriekš ļaudis ausījās, ostīja gaisu un teica cits citam: «Ahā!» Visi jau zināja, ka pie viņiem brauc maizīte, un iznāca uz sliekšņa apsveicināt to. Un patiešām — ore jau ieripo ciemā, Šulitka šmūkstina, Riekstiņš uz bukas rej un piepeši uzlec Bērim uz krustiem — nu, tie ari bija krusti, nudien, plati kā galds, pie kura četri varētu ērti paēst! — un tik lēkā zirgam pa muguru, skraida no astes uz saku pusi, no sakām uz asti un ķilkst aiz priekiem kā negudrs:

— Ai, ai, ai, puikas, deviņi pērkoni, klāt mēs esam, Bēris, Sirmis un es!

Puikas delverē ap ori un līksmo: katru dienu tiek atvesta maize, un vienmēr tāds tracis un kņada, it kā nezin kādi zili brīnumi būtu ieradušies! Jā, kā jau sacīju, sen vairs tik pa­matīgi nebrauc, kā tas notika Riekstiņa laikā.

Un riet šis Riekstiņš mācēja tā, it kā šautu no pistoles. Au pa labi — zosis tūdaļ teciņiem jož projām pa lauku un apstājas tikai kaimiņu ciemā un tad brīnās, kā tur nokļuvu­šas. Au pa kreisi — visi ciema baloži saceļas spārnos un, lokus mezdami, ātrāk nelaižas zemē kā tikai Zaltmana kalnā vai uz pašām prūšu robežām; tik stipri prata riet Riek­stiņš, mazais šunelis, un brīnums arī, kā viņam aste neaiz- skrēja pa gaisu, kad viņš to sitināja aiz priekiem, ka sacēlis tādu jandāliņu. Viņš patiesi varēja būt lepns, jo tik spēcīgas balss nebija pat ģenerālim un, kas zina, varbūt arī nevienam deputātam.

Un tomēr bija laiks, kad Riekstiņš nemaz neprata riet, lai gan bija jau pieaudzis šunelis ar tik asiem zobiem, ka sa­grauza lupatu lēveros vectēva svētdienas zābakus. Bet vis­pirms jums jāzina, kā vectēvs tika pie Riekstiņa vai Riekstiņš pie vectēva. Kādreiz vectēvs tā pavēlāk nāca mājup no kroga, un, tā kā bija nakts un viņam jautrs prāts un varbūt arī tāpēc, lai nesametas bail, viņš dziedāja visu ceļu. Taču tumsā viņš pazaudēja meldiju un apstājās, lai to uzmeklētu. Kad nu viņš tā lūkojās visapkārt, tad izdzirdēja tādu kā čink- stēšanu, smilkstēšanu un pīkstēšanu tieši sev pie kājām; viņš pārmeta krustu, pieliecās un pataustīja, kas tur ir. Viņš uz­taustīja tādu spalvainu, siltu kamoliņu, kas ietilpa viņam saujā un bija mīksts kā samts; līdzko vectēvs paņēma to-

rokā, tas pārstāja pīkstēt un sāka sūkāt vectēva pirkstu, it kā tas būtu ar medu apziests.

«Jāpaskatās, kas tas ir par kukaini,» vectēvs nodomāja un nesa atradumu līdzi uz dzirnavām. Vecmāmiņa, nabadzīte, vēl nebija gājusi pie miera, jo gaidīja vectēvu, lai varētu reizē ar labunakti nodot viņam kārtīgu sutu, bet viņa ne­paspēja ne muti pavērt, kad šķelmis vectēvs jau iesaucās:

— Vej, Helēna, ko es tev atnesu!

Vecmāmiņa uzšķīla uguni, iededza sveci, un, paskat vien, tas bija kucēniņš, pavisam sīciņš, akls un gaiši dzeltens kā nule izlobījies riekstiņš.

— Ko neteiksi, — nobrīnījās pats atnesējs. — Kur tu tāds gadījies man ceļā, suņa bērns?

Skaidrs, ka suņa bērns neko neatbildēja, tikai tupēja uz galda kā čupiņa nelaimes, tievā žurkas astīte trīcēja, pats žēli pīkstēja, un — ak sasodīts! — zem viņa parādījās peļķīte, kas auga arvien lielāka.

— Karel, Karel, — vecmāmiņa pārmetoši grozīja galvu, — kur tev prāts? Vai tāds kucēniņš var izdzīvot bez mātes?

Vectēvs satrūkās.

— Aši, Helēna, — viņš iesaucās, — uzsildi pienu un atnes karašu!

Vecmāmiņa pagādāja prasīto, vectēvs samērcēja karašas kumosiņu pienā, ievīstīja kabatas lakatiņa stūrītī un iztai­sīja tādu knupīti, ka kucēns drīz vien piezīda pilnu vēderiņu, tā ka tas skanēja kā bungas.

— Karel, Karel, — vecmāmiņa atkal grozīja galvu, — kur tev prāts? Kā tāds kucēniņš paglābsies no aukstuma?

Bet tas taču bija vectēvs, vai nu viņam padoma trūka! Viņš paķēra kucēnu un tūliņ projām uz stalli; pasaulīt, cik tur bija silti no Bēra un Sirmja elpas! Abi zirgi jau gulēja, kad saimnieks ienāca, tikai pacēla galvas un palūkojās viņā ar gudrām, draudzīgām acīm.

— Bēri, Sirmi, — vectēvs uzrunāja viņus, — tā kā jūs nedarītu Riekstiņam pāri, saprotat? Es atstāju viņu jūsu uzraudzībā.