KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Beigušas dziedāt, nāras sagūlās visapkārt kādai cēla izskata suņu nārai; tā laikam bija kāda varena meža nagaža vai zintniece, pavisam veca un sirma.

— Pastāsti mums kaut ko, — viņas lūdzās.

Vecā suņu nāra brītiņu padomāja un tad sacīja:

— Es jums pastāstīšu, kā suņi radīja cilvēku. Tas bija to­reiz, kad visi dzīvnieki mita paradīzē, tur viņi dzima, tur mira un jutās laimīgi un apmierināti, vienīgi suņi kļuva jo dienas jo bēdīgāki. Tad dievs atsauca viņus pie sevis un jautāja:

— Kāpēc jūs esat tik bēdīgi? Visi pārējie taču priecājas.

Un pats vecākais suns atbildēja:

— Redzi, dievs, pārējiem nekas nav vajadzīgs, bet mums, suņiem, galvā ir drusciņ prāta, mēs apzināmies, ka pār mums ir kas augstāks un tas esi tu. Bet mums ļoti ķeras pie sirds, ka mēs ar savu labo ožu nevaram tomēr tevi saost. Tāpēc izpildi mūsu lūgumu un radi mums dievu, ko mēs varam saost.

Dievs pasmējās un sacīja:

— Atnesiet man visādus kaulus, tad es jums radīšu dievu, ko jūs varēsiet saost.

Suņi izklīda uz visām pusēm, un katrs sameklēja kādu kaulu: cits lauvas, cits zirga, kamieļa vai kaķa, īsi sakot, visu dzīvnieku kaulus, tikai suņu kaulus ne, jo neviens suns neķersies klāt ne suņa gaļai, ne kauliem. Viņi sanesa veselu grēdu kaulu, un no tiem dievs iztaisīja cilvēku, lai suņiem būtu dievs, kuru viņi varētu saost. Un, tā kā cilvēks radīts no visu dzīvnieku kauliem, izņemot suņu kaulus, tad viņam ir visu citu dzīvnieku īpašības: lauvas spēks, kamieļa iztu­rība, kaķa viltība, zirga cēlsirdība, tikai suņa uzticības viņam nav, nē, tās viņam nav.

— Pastāsti vēl kaut ko, — nāras lūdzās.

Vecā suņu nāra brītiņu padomāja un tad stāstīja:

— Jūs zināt, ka cilvēku ir daudz, bet zvaigžņu vēl vairāk,, un, ja kāds cilvēks mirst, tad viņa dvēsele aizlido uz savu zvaigzni, bet, kad suņi mira, viņu dvēseles palika zemes virsū, jo viņiem nebija savas zvaigznes. Suņi sāka sūdzēties, un dievs apķērās, ka aizmirsis dot viņiem zvaigzni. Viņš radīja to un pielika tai garu jo garu asti, kas to atšķirtu no citām zvaigznēm. Un, kad nu kāda suņa dvēsele nonāk uz šīs zvaigznes, tad zvaigzne vairs nevirzās pa noteiktu ceļu kā pārējās, bet sāk aiz priekiem skraidelēt pa debess klajumu kā suns pa pļaviņu. Šādu suņu zvaigzni, kas skraida pa debe­sīm, asti vēcinādama, cilvēki dēvē par komētu.

— Pastāsti vēl kaut ko, — nāras lūdzās trešo reizi.

Vecā suņu nāra labu brīdi domāja un tad sacīja:

— Es jums ko atklāšu. Pirms daudziem daudziem gadiem suņiem bija pašiem sava lielvalsts un pils. Taču cilvēkiem skauda, ka arī suņiem ir zemes virsū sava valsts, un viņi tik ilgi būrās, kamēr suņu valsts ar visu pili iegrima dziļi zemē. Bet tas suns, kas pratīs rakt īstā vietā, aizraksies līdz alai,, kur glabājas suņiem pielemtā apburtā manta.

— Kas tā ir par suņu mantu? — nāras, elpu aizturējušas, taujāja.

— Tā ir neizsakāmi skaista zāle, — vecā nāra stāstīja r — un tanī ir pīlāri no vislabākajiem kauliem, protams, ne­apgrauztiem; šiem kauliem vēl tik daudz gaļas klāt kā zoss stilbiņam! Un tad tur vēl ir tronis no žāvētām gaļas desām, un uz to ved kāpnes no tīra šķiņķa. Šīs kāpnes sedz paklājs no aknu desu ādiņām, kurām vēl turas klāt pildījums pirksta biezumā…

Riekstiņš vairs nevarēja izturēt. Viņš pielēca kājās un ierējās pilnā balsī:

— Au, au, kur ir tā suņu manta? Au, au, kur ir tā apburtā suņu manta?

Vienā mirklī nozuda visas suņu nāras līdz ar veco stāstī­tāju. Riekstiņš acis vien berzēja un nekā nesaprata: viņa priekšā sudrabaini vizēja rasota noriņa, kur ne zālīte nebija noliekusies, ne rasas lāsīte noritējusi. Kluss mēness apspīd jauku laucīti, ap kuru slejas mežs kā melnum melns milzu žogs — tas ir viss.

Tad Riekstiņam ienāca prātā, ka mājās viņu gaida vira, un viņš deva kājām vaļu. Bet, kad turpmāk viņam gadījās kopā ar vectēvu staigāt pa pļavām vai mežiem, viņš atkal un atkal atcerējās apburto mantu, kas iegrimusi dziļi zemē, un sāka rakt, nešpetni rakt ar visām četrām dziļu bedri. Droši vien viņš pastāstījis savu piedzīvojumu citiem suņiem, tie atkal citiem un tā aizvien tālāk, jo tagad tā rīkojas suņi visā pasaulē; kad viņi atceras par apburto mantu, tad rok dziļas bedres un osta, osta, vai no zemes dzīlēm neuzdvesīs kādrei­zējās suņu lielvalsts desu troņa smarža.

Ir jau krietni daudz gadu aizritējis no tā laika, kad Hejšo- vinas kalnā piekopa savas burvestības kāds burvis, Maģiašs vārdā. Kā zināms, pasaulē ir labi burvji, kurus dēvē par zintniekiem vai brīnumdariem, un ir ļauni, kurus dēvē par pesteļiem, Maģiašs bija tāds pa vidām: laikiem bija tik godīgs, ka nemaz nebūrās, bet laikiem būrās tik briesmīgi, ka pērkons grandēt granda un zibeņi šķīda uz visām pusēm; gadījās, ka viņam ienāca prātā likt akmeņiem krist no debe­sīm, un vienreiz pēc viņa pavēles no gaisa krita uz zemes mazi vardulēni. īsi sakot, teiciet, ko gribat, bet burvis nav nekāds patīkams kaimiņš, un, kaut arī daudzi zvērēja, ka neticot nekādiem burvjiem, tomēr Hej šo viņai labprāt meta līkumu; tās bija tukšas atrunas, kad viņi izteicās, ka tas esot pārāk stāvs kalns, •— kurš gan atklāti atzīsies, ka viņam bail no Maģiaša!

Tā nu šis Maģiašs kādu dienu sēdēja savas alas priekšā un mielojās ar renklodēm, — ziniet, tās ir tādas lielas, zaļ- gandzeltenas plūmes. Tikmēr viņa māceklis, mūsainais Vin­ceks, pilnā vārdā Vinceks Nikličeks no Zličekas, kūsināja virs uguns pakārtajā katlā burvju viru no piķa, sēra, mandra- goras, baldriāna, čūsku ogām, zalktenēm, asinszālēm, velna- rutka, driģenēm, darvas, elles akmens, salpetrskābes, kazu riekstiņiem, lapseņu dzeloņiem, žurku ūsām, lietuvēnu ķet­nām, sikspārņu ausīm — vārdu sakot, no visādām burvju saknēm, maisījumiem, šarlatānu padarīšanām un raganu mistra. Maģiašs tikai noskatījās, kā mūsainais Vinceks maisa virumu, un ēda plūmes. Bet vai nu nabaga Vinceks aizmirsa maisīt, vai tur notika sazin kas cits, tikai virums katlā uz­mutuļoja, uzkūsāja, uzvirda, pārlija pār malām, piedega, piesvila, piecepa un nelaba smirdoņa izplūda visapkārt.

— Tu lempi sasodītais, — Maģiašs gribēja viņam uzbrēkt, bet vai nu steigā ierunājās ar neīsto rīkli, vai nomaldījās plūme, kas viņam patlaban bija mutē, — īsi sakot, viņš no­rija plūmi ar visu kauliņu, pēdējais sagriezās šķērsām un iestrēdza rīklē tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ; Maģiašs pa­guva izteikt vienīgi: «Tu lem …» — un tālāk vairs ne ska­ņas. Viņš tikai gārdza un sēca kā tvaiks aizvākotā katlā, kļuva sarkans sejā, plātījās ar rokām un rīstījās, taču kauliņš nekustējās no vietas, tik stingri un pamatīgi tas bija iestrē­dzis rīklē.

Vinceks, to ieraudzījis, šausmīgi pārbijās, ka viņa saim­nieks nosmaks, bet, tūliņ attapies, sacīja:

— Pagaidiet mirkli, šefa kungs, es aizšaušos uz Hronovu pēc ārsta.

Un viņš joņoja no Hejšovinas lejup, — žēl, ka to neredzēja neviens, kas būtu varējis atzīmēt laiku, jo tas noteikti bija pasaules rekords garo distanču skrējienā.

Kad viņš iedrāzās Hronovā pie ārsta, tad brītiņu nevarēja ne elpu atvilkt, bet atžilbis sāka bērt kā zirņus:

— Doktora kungs, ātrāk, cik vien var, ātrāk, tūliņ stei­dzieties pie burvja Maģiaša, ka vēl nenosmok. Vilks un sep­tiņi kazlēni, tad nu gan esmu skrējis!