KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Princese nevarēja vairs izturēt; smarža vilka viņu ārā no pils tuvāk un tuvāk ēdējam, lai redzētu, kas viņam ir tik garšīgs.

— Ā, princese! — malkas cirtējs ar pilnu muti noteica.

— Vai negribat gabaliņu maizes ar biezpienu?

Princese nosarka un sāka mīņāties uz vietas; viņai bija kauns atzīties, ka gribētos gan.

— Nu, tad te būs, — un malkas cirtējs nošķēla ar kabatas nazi prāvu riecienu.

Princese pameta acis visapkārt, vai kāds neredz.

— Paldies, — viņa uztraukta izdvesa un nokoda pamatīgu kumosu. — Mmm! Varen gards!

Un kā 11u ne! Pats varat iedomāties, ka rupjmaizi ar biez­pienu tāda princese vēl nekad nebija nogaršojusi!

Tobrīd pa logu pavērās pats sultāns Solimāns. Viņš ne­ticēja savām acīm: mitrā pavēņa vietā gaišs, pusdienas sau­les pilns klajums, tur uz baļķu grēdas sēž princese, no biez­piena viņai baltas ūsas no vienas auss līdz otrai, un viņa ēd ar tādu baudu kā vēl nekad savā mūžā.

— Tavu laimi! — atvieglots nopūtās sultāns Solimāns.

— Tātad sūtņi tomēr atveduši manai meitenei īstu, studētu doktoru!

Un kopš tā laika, Maģiaša kungs, princese nekad vairs neslimoja. Seja viņai kļuva sārta un ēstgriba bija kā jaunam vilcēnam. Tā ir gaismas, svaiga gaisa un saules ietekme, tas jums jāzina. Es jums to pastāstīju tāpēc, ka jūs ari dzīvo­jat tādā migā, kur saule nekad neiespīd un vējš neiepūš, bet tas, Maģiaša kungs, nav veselīgi. Tieši to es gribēju likt jums pie sirds.

Kad Hronovas ārsts bija pabeidzis pasaku par Solimā­nijas princesi, iesteidzās mūsainais Vinceks un viņam sekoja Horžičku, Upices un Kostelecas ārsti.

— Vedu, vedu! -— viņš sauca jau iztālēm. — Mīlīši, nu gan esmu pārskrējies!

— Esiet sveicināti, dārgie kolēģi, — sacīja Hronovas dok­tors. -— Te ir mūsu pacients zintnieks Maģiašs. Kā redzams ar pirmo acu uzmetienu, viņa stāvoklis ir visai nopietns, ja ne katastrofisks. Pacients liek mums saprast, ka aizrijies ar plūmi, renklodi vai plūmes kauliņu. Pēc manas vienkāršās saprašanas viņa slimību varētu nosaukt par akūtu balsenes plūmītu.

— Hm, hm, — norūca Horžičku doktors. — Es gan teiktu, ka drīzāk tas ir smacējošs rīklesgala renklodīts.

— Man vis nepatiktos runāt pretī godātajiem kolēģiem,— iebilda Kostelecas doktors, — bet es teiktu, ka pacients slimo ar krasu barības rīkles kaulinītu.

— Kungi, — ieteicās Upices doktors, — es ierosinu vieno­ties par šādu diagnozi: Maģiaša kungs ir saslimis ar akūtu smacējošu rīklesgala plūmkauliņrenklodītu.

— Apsveicu, Maģiaša kungs, — Horžičku doktors no­teica, — tā ir reti sastopama un grūta slimība.

— Interesants gadījums, — Upices doktors piezīmēja.

— Man, kolēģa kungs, ir bijuši daudz skaistāki un inte­resantāki gadījumi manā medicīniskajā praksē, — Kostele­cas doktors sacīja. — Vai esat dzirdējis, kā es izārstēju Vārnu kalna mežaini? Ja nē, tad es to jums pastāstīšu.

Ir pagājuši daudzi gadi kopš tā laika, kad Vārnu kalna inežos bija apmeties mežainis. Ziniet, tas ir pats nejaukākais spoks, kāds vispār mēdz būt. Iet cilvēks nakti caur mežu, un pēkšņi viņam aiz muguras kāds sāk aurot, vaidēt, zvaigāt, smilkstēt, gaudot vai drausmīgi smieties. Skaidrs, ka gājējs nobīstas līdz nāvei, tik baigi viņam kļūst ap sirdi. Nabadziņš drāžas rikšiem, cik jaudas, un daudz netrūkst, ka aiz bailēm izlaiž garu, un tas ir mežaiņa darbs. Tā viņš ērmojās Vārnu kalnā gadu pēc gada, un cilvēki nakti neiedrošinājās kāju spert mežā.

Un tad kādu dienu manā pieņemamā istabā ierodas tāds ērmīgs radījums — mute līdz ausīm, ap kaklu apsieta nez kāda skranda, pats sēc, rūc, ķērc un krekšķ, ka ne vārda saprast.

— Kas jums īsti kaiš? — es prasu.

— Daktera kungs, — šis ērms murkšķ, — es, ar jūsu atļauju, esmu tā kā aizsmacis.

— To es pats redzu, — es atbildu, — bet kas jūs tāds esat?

Pacients mazliet sasto­mījās un tad izdabūja pār lūpām:

— Es, atvainojiet, esmu tas pats mežainis no Vārnu kalna mežiem.

— Ahā, — es sacīju, — tad jūs esat tas resga­lis, tas negantelis, kas mežā biedē ļaudis. Nu,

puis, tad taisni labi, ka esat pazaudējis balsi! Vai domājat, ka es ārstēšu jūsu laryfaryngitis jeb tikies karātu, tas ir, es gri­bēju sacīt, rīkles katāru, lai jūs atkal varētu aurot mežā un uzdzīt cilvēkiem pārbīli? Nē, nē, gārdziet un sēciet vien ar dieva palīgu tālāk, tad mums būs miers no jums!

Nu mežainis likās uz lūgšanos:

— Apžēlojieties, doktora kungs, palīdziet man, atpestiet no tās sēkšanas, tad es solos godīgi uzvesties un cilvēkus nebiedēt.

— To es arī jums varētu ieteikt, — es atbildēju. — Jūs esat spokodamies pārbrēcies un pazaudējis balsi, vai sa­protat? Biedēt cilvēkus mežā, mans mīļais, tas nav jums pa spēkam; mežā ir vēss un mitrs, bet jūsu elpošanas orgāni mazliet pārāk jutīgi. Nezinu, nezinu; katāru es vēl varētu izārstēt, bet kā būs uz priekšdienām? Jums pilnīgi jāsviež līdzšinējā nodarbošanās pie malas un jāapmetas uz dzīvi labi tālu no meža, ja gribat saglabāt veselību.

Mans mežainis samulsa un sāka berzēt degunu:

— Tas ir grūts uzdevums, daktera kungs. Kā tad es dzīvošu, ja atmetīšu biedēšanu? Es jau nekā cita neprotu, vienīgi aurot un gaudot un arī tikai tad, kad man ir balss.

— Bet, mīļais draugs, — es viņam teicu, — ar tik lielisku balss orgānu, kāds ir jums, es ietu uz operu par dziedātāju, tirgū par loterijas biļešu pārdevēju vai cirkā par iekšā sau­cēju; ir taču žēl, ka tāda varena, spēcīga balss iet zudumā tādā nomalē, vai ne? Pilsētā jums būtu daudz lielākas izredzes.

— Es arī dažu labu reizi esmu tā domājis, — mežainis atzinās. — Labi, es pamēģināšu tikt uz zaļa zara citur, tikai palīdziet atgūt man balsi.

Nu, mani kungi, tad es ieziedu viņam rīkli ar jodu, liku to skalot ar hlorkāliju un hipermangānu, dzert streptocīdu

un turēt ap kaklu siltas kompreses. Kopš tā laika mežainis Vārnu kalnā nav vairs dzirdēts. Viņš patiešām ir pārcēlies uz citurieni un atmetis spokošanos.

— Ari man ir bijis interesants gadījums manā praksē, — ierunājās Upices doktors. — Pie mums Ūpā, aiz Havlovicu tilta, zem vītolu un alkšņu saknēm, kādreiz dzīvoja vecs ūdensvīrs, Gremža vārdā; tas bija rupjš tēviņš, īgņa, smu­lis, sušķis un rūcenis; dažreiz viņš sarīkoja palus un šad tad pavilka bērnus zem ūdens, kad tie peldējās; īsi sakot, ap­kārtējie ne labprāt cieta viņu mūsu upē.

Kādu rudeni manā uzgaidāmā istabā ienāk tāds večuks zaļos svārkos, sarkanu lakatu ap kaklu, klepo, šķauda, šņau­kājas, krekšķ, sten, pukst un murkšķ:

— Daktera kungs, es esmu apaukstējies vai apsaldējies, šite man dur, te kniebj, te kremt, krustos lauž, locītavās velk, kāss tāds, ka krūtis plēš pušu, iesnas tādas, ka zem deguna vai ķipis jātur, tāpēc lūdzu jūsu palīdzību.

Es izmeklēju viņu un saku:

— Vectēv, jums ir reimatisms visās malās; es jums izrak­stīšu ziedi, tā, jums par zināšanu, saucas linimentum, bet tas vēl nav viss. Jums jārūpējas, lai jūs vienmēr atrastos siltumā un sausumā, vai saprotat?

— Saprotu jau, saprotu, — vecais atņurd, — tikai ar to sausumu un siltumu man nekādi nesanāk.

— Kāpēc tad ne? — es jautāju.