KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Labdieniņ, — svei­cināja vīrs.

— Tencinām, — at­saucās sūtņi. — Vai drīkstam vaicāt, kas jūs esat un kā jūs sauc?

— Paldies par apvai­cāšanos, — šis atbildēja. — Esmu malkas cirtējs un saucos Drošprātis.

Sūtņi sāka ausīties un sacīja:

— Jūsu godība, tas nu patiešām ir labi. Ja jums labpatikas būt Dr. Ošprātim, tad paze­mīgi lūdzam jūs tūliņ, kā šeit stāvat, uz kar­stām pēdām žip un drei nākt mums līdzi uz So­limānijas zemi. Sultāns Solimāns liek jūs mīļi sveicināt un laipni aicina ierasties viņa galmā. Ja turpretī jūs vilcināsie­ties vai taisīsiet visādus pekstiņus, tad mēs aizvedīsim jūs ar varu, un to mēs jums jau iepriekš sakām, jūsu godība, — tas kodīs jums kaulā.

— Pag, pag, — malkas cirtējs brīnījās, — ko tad sultāns grib no manis?

— Viņš grib dot jums darbu, — sūtņi atbildēja.

— Vī, dieniņ, tad es tūliņ eju līdzi, — malkas cirtējs atsaucās. — Es taču pašlaik staigāju apkārt, darbu meklē­dams. Jums jāzina, ka darbam es esmu draugs.

Sūtņi sametās ar acīm un sacīja:

— Mums tas ļoti pa prātam, jūsu godība.

— Taču vispirms man jāzina, — malkas cirtējs teica, — cik jūsu sultāns maksās man par darbu. Plēst jau nu es ne­plēšu, tāds draņķis es neesmu, bet varbūt viņš dreb par katru helleri.

Uz to sultāna Solimāna sūtņi pieklājīgi atbildēja:

— Nav liela bēda, jūsu godība, ka jūs neesat Dr. Aņķis, mums pietiek ar Dr. Ošprāti, bet maksāt jums maksās skaidrā zeltā, un, ja runājam par mūsu kungu un valdnieku, sultānu Solimānu, tad viņš nav nekāds Dr. Eb, bet pats parastākais tirāns un varmāka.

— Tas nu tā, — malkas cirtējs noteica, — bet kā ar uzturu? Es ātrāk pie darba neķeros, pirms neesmu pielicies pilns kā druvnesis un kārtīgi sadzēries kā dromedārs.

— Mēs darīsim visu, augstdzimtais kungs, lai jūs arī šai ziņā paliktu ar mums apmierināts, — sūtņi nosolījās.

Tad viņi ar lielu godu uzveda malkas cirtēju uz kuģa un brauca uz Solimāniju. Kad viņi tur ieradās, sultāns Soli­māns aši uzķepurojās tronī un pavēlēja viņus ievest troņa zālē. Sūtņi nometās ceļos, un vecākais ar garākajām ūsām sacīja:

— Visužēlīgais kungs un pavēlniek, visu ticīgo valdniek, sultān Solimān! Pēc tavas dižciltīgās pavēles esam bijuši salā, sauktā par Eiropu, lai uzmeklētu vismācītāko, visgud­rāko un visslavenāko ārstu mūsu princesei Zobeidai. Te nu viņš ir, augstais valdniek. Tas ir plaši pazīstamais un izdau­dzinātais Dr. Ošprātis, un, lai jūs zinātu, kādi ir viņa tikumi un spējas, tad klausieties: viņš strādā kā Dr. Augs, jāmaksā viņam kā Dr. Aņķim, viņš ēd kā Dr. Uvnesis un dzer kā Dr. Omedārs. Tie ir visslavenākie un gudrākie doktori visā pasaulē, un, tā kā Dr. Ošprātī ir apvienotas viņu īpašības, tad jūs redzat, ka esam atveduši labāko no labākajiem. Hm, hm. Tas nu īsumā būtu viss.

— Apsveicu jūs savā zemē, Dr. Ošprāti, — sultāns teica. — Lūdzu, nāciet aplūkot manu meitu princesi Zobeidu.

— Labi, kāpēc gan ne, — atteica malkas cirtējs; sultāns ieveda viņu tumšā, drūmā istabā, kur no visskaistākajiem paklājiem, grīdceliņiem un spilveniem bija ierīkota guļvieta, un tanī iesnaudusies gulēja princese Zobeida, bāla kā no vaska darināta.

— Ai, ai, ai, sultāna kungs, — malkas cirtējs līdzjūtīgi pa­šūpoja galvu, — tā jūsu meitene izskatās pavisam bāla.

— Tā jau ir, — sultāns nopūtās.

— Tāda kā pusdzīva vien, — malkas cirtējs turpināja,

— un tā kā par daudz izkāmējusi.

— Jums taisnība, — sultāns skumīgi piekrita, — viņa neko negrib ēst.

— Plāna kā skals, tieva kā diegs, un sejā ne asins lāsī­tes, — malkas cirtējs pētoši noraudzījās uz gulētāju. — Es pat teiktu, ka viņa ir slima.

— Skaidrs, ka slima, — sultāns sagrauzts atbalstīja viņu.

— Tāpēc jau arī ataicinājām jūs, lai jūs viņu izārstētu, jo jūs taču esat Dr. Ošprātis.

— Lai es viņu izārstēju? — nobrīnījās malkas cirtējs.

— Pasaulīt mīļā, kā tad es to varu izdarīt?

— Tas jums pašam jāzina, — sultāns Solimāns atbildēja drūmā balsī. — Tāpēc jūs te esat — un nerunājiet tukšu. Bet to es jums saku: ja jūs viņu neuzcelsiet uz kājām, tad likšu nocirst jums galvu, un beigta balle!

— Bet tā taču nevar, — nobiedētais malkas cirtējs gribēja iebilst, tomēr sultāns Solimāns nelaida viņu vairs pie vārda.

— Bez izrunāšanās! — viņš bargi noteica. — Man nav laika ar jums tērzēt, man jāiet valdīt. Stājieties pie darba un parādiet, ko protat. — Un viņš izgāja ārā, uzsēdās tronī un sāka valdīt.

— Traka būšana! — sacīja malkas cirtējs, kad bija pa­licis viens. — Nu gan esmu sprukās! Kā es varu izārstēt prin­cesi? Vai es zinu, kā to dara? Savu mūžu neesmu ar slimībām ķēpājies! VI, manu dieniņ, tās nu gan ir briesmas! Un, ja es to skuķi neizārstēšu, tad man nocirtīs galvu. Ja tas nebūtu pasakā, tad vēl varētu domāt, ka tās ir tīrās blēņas — ne par šo, ne par to nocirst cilvēkam galvu! Nelabais mani apstājis, vai, ka es iepinos tādā pasakā? Parastā dzīvē ar mani nekas tāds nebūtu noticis. Nudien, tagad es pats lab­prāt gribētu zināt, kā no šīs ķezas izkulšos!

Tādās un vēl smagākās domās iegrimis, malkas cirtējs ap­sēdās uz sultāna pils sliekšņa, pūta un kasīja pakausi.

— Velns parāvis, — viņš teica pats sev, — kā viņiem ienācis prātā uzdot mani par dakteri? Būtu labāk likuši man nocirst vienu vai otru koku, tad gan es parādītu, ko protu! Es cirstu tā, ka skaidas sprāgtu uz visām debesu pusēm! Ir arī ērmi — saaudzējuši visapkārt ap namu īstu mūžamežu, ka saulīte nemaz pie logiem netiek. Skaidrs, ka tur iekšā ir drēgnums un pelējums, piepes un mitrenes. Pag, es viņiem parādīšu, kā es māku strādāt!

To teicis, viņš norāva svārkus, saspļāva rokās, paķēra cirvi un zāģi un sāka laist gar zemi kokus, kas bija saauguši ap sultāna pili. Nedomājiet, ka tur bija bumbieres, ābeles vai lazdas kā pie mums, — nē, vieni vienīgi oleandri, gumij- koki un sarkankoki, kokosu un dateļu palmas, banāni, pla- tāni, koki, kas ieauguši debesīs, un tamlīdzīgi siltzemju brī­numi. Jūs acis vien ieplestu, Maģiaša kungs, ja redzētu, kā mūsu malkas cirtējs rāvās! Kad iezvanīja pusdienas, ap sul­tāna pili stiepās plašs izcirtums; malkas cirtējs norausa ar krekla piedurkni sviedrus no pieres, izvilka no kabatas riku rupjmaizes ar biezpienu, ko bija paņēmis ceļā līdzi, un sāka mieloties.

Tikmēr princese Zobeida bija mierīgi gulējusi savā tum­šajā istabā; zāģa un cirvja saceltais troksnis bija viņu iežūžo­jis saldā miegā. Viņu uzmodināja klusums, kas iestājās, kad malkas cirtējs pārtrauca darbu, atsēdās uz bluķu grēdas un sāka ēst maizi ar biezpienu.

Princese atvēra acis un nobrīnījās, kāpēc viņas istabā tik gaišs. Pirmo reizi saule brīvi lūkojās iekšā un piestrāvoja visu drūmo telpu. Princese pilnīgi apžilba, turklāt pa logiem spiedās iekšā tik spēcīgs un patīkams svaigi cirstu koku aro­māts, ka princese svētlaimē dziļi ievilka elpu. Taču sveķu smaržai pievienojās vēl kas nepazīstams — kas tas bija? Prin­cese piecēlās un palūkojās pa logu ārā, un re: mitrās ēnas vietā plašs saules kvēles pielijis klajums, tur sēž liels vīrs un ēd kaut ko melnu un baltu — tieši tas kairina princeses deguntiņu. Jūs jau zināt, ka visgardāk smaržo tas, ko ēd pusdienās kāds cits.