KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

dzēja to pats savām acīm un pastāstīja pārējiem pasta dar­biniekiem, kuri savukārt palaida šo ziņu tālāk, līdz tā no­nāca pie manis, bet es neesmu tik badīgs, ka paturētu visu sev vien. Un tagad varam sākt mūsu pasaku.

Tolaik Labdabiņam, pēc amata pastniekam un telegrammu iznēsātājam, nezin kāpēc bija apnicis viņa darbs. Un kā nu ne: noskrienas, nostaigājas tāds nabaga pastnieks, noklaiņo- jas, nokāpelējas, nokluburējas gan augšup, gan lejup, noiet diendienā ne mazāk par divdesmit deviņi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit pieciem soļiem, uzkāpj un nokāpj pa astoņi tūkstoši divsimt četrdesmit deviņiem pakāpieniem — un ko viņš iznēsā? Vienas vienīgas pavēstis, avīzes, rēķinus un ci­tas nevajadzīgas lietas, no kurām nevienam ne silts, ne auksts, un pati pasta iestāde arī tik nožēlojama un garlaicīga vieta, ka tur nekas pasakains nenotiek. Tā todien pastnieks Labdabiņš gaudās par savu bēdīgo amatu. Un, tā bēdādamies, viņš pievakarē apsēdās pastā pie krāsns, iemiga un nepama­nīja, ka darba laiks beidzies. Kad pulkstenis nosita seši, visi pārējie pasta darbinieki aizgāja uz mājām un pastu aizslēdza, bet Labdabiņš palika ieslēgts un gulēja vien tālāk.

Varēja jau būt ap pusnakti, kad viņu pamodināja kaut kāda graboņa, it kā peles tekalētu pa grīdu. Labdabiņš satrū­cies nodomāja, ka pastā ieviesušās peles un vajadzēs uzstā­dīt slazdus. Viņš sāka lūkoties apkārt pēc vainīgajām un ieraudzīja, ka tās nav nekādas peles, bet pasta rūķīši. Ziniet, tādi mazi, ūsaini pundurīši, ne lielāki par pērļu vistiņu, vā- verīti vai meža trusīti, bet galvās viņiem cepures kā īstiem pastniekiem un uz pleciem apmetņi kā īstiem telegrammu iz­nēsātājiem. «Skat, sasodītie!» nodomāja Labdabiņš, bet pats ne muti nepavēra, pat neiepīkstējās un vispār sēdēja tā, ka ne čiku, ne grabu, lai mazos nesabiedētu. Un, re, viens rūķī­tis saliek kaudzītē vēstules, kas Labdabiņam rīt būs jāiznēsā, otrs šķiro pastu, trešais sver pakas un līmē virsū adreses, ce­turtais kurn, ka šī kārba nav pārsieta pēc instrukcijas,

piektais sež pie kases lodziņa un parskaita naudu, kā pienakas īstam pasta darbiniekam.

— Es jau tā domāju, — viņš sirdās, — kasieris pārskaitī­jies par veselu helleri, tas man jāpārlabo.

Sestais makanītis sēž pie telegrāfa aparāta un takšķina te­legrammas — taktak, tak, tak, taktaktak, tak. Labdabiņš to­mēr saprata, ka viņš telegrafē: «Allo, sakaru ministrija? Pie aparāta pasta rūķītis numurs simt trīsdesmit viens. Ziņoju, ka viss kārtībā punkts. Kolēģis Circeņūsītis saaukstējies pa­ņēmis biļetenu darbā nav ieradies punkts. Visu labu punkts.»

— Te ir vēstule uz Bambolinando pilsētu Kanibālijas ka­raļvalstī, — ierunājās septītais sprīdītis. — Kā lai to nosūta?

— Caur Benešovas sakaru nodaļu, — atbildēja astotais Ikšķītis. — Pieraksti adresi, kolēģi: Kanibālija, dzelzceļa sta­cija Lejas Trebizona, pasta nodaļa Runču miests. Gaisa pasts. Tā, nu mums viss kārtībā. Kas ir, vai neuzspēlēsim kārtis?

— Kāpēc gan ne, — atteica pirmais pasta rūķītis un no­skaitīja trīsdesmit divas vēstules. — Te ir kārtis, varam sākt.

Otrs paņēma vēstuļu kaudzīti un sajauca tās.

— Es pārceļu, — sacīja pirmais sīkaliņš.

— Es sadalīšu, — atsaucās otrs.

— Kas tās par kārtīm, — burkšķēja trešais, — nekur neder!

— Eju, — ceturtais uzsauca un nometa vēstuli uz galda.

— To mēs sitam, — atsaucās piektais un uzlika savu vēs­tuli virsū.

— Pārtrumpoju, — sacīja sestais un uzmeta savu virsū.

— Oho, — septītais noteica, — man ir augstāka kārts.

— Bet man ir trumpas dūzis, — izsaucās astotais un uz­svieda savējo uz visas gubas.

To Labdabiņš vairs nevarēja izturēt un iejaucās:

— Piedodiet, rūķīšu kungi, bet kas tā jums ir par spēli?

— Ā, Labdabiņa kungs, — sacīja pirmais rūķītis, — mēs negribējām jūs modināt, taču, ja esat pamodies, piesēdieties pie mums. Mēs spēlējam parasto sešdesmit seši.

Labdabiņš nelikās lūgties un piesēdās pie viņiem.

— Te jums būs kārtis, — teica otrais pundurītis un pa­sniedza viņam dažas vēstules. — Varat sākt.

Labdabiņš paskatījās uz vēstulēm savā rokā un sacīja:

— Neņemiet ļaunā, pundurīšu kungi, bet man rokā nav kārtis, — tās ir nenosūtītas vēstules.

— Pilnīgi pareizi, — atbildēja trešais sīkaliņš, — tās ir mūsu spēļu kārtis.

— Hm, — nokrekšķinājās Labdabiņš, — nedusmojieties, kungi, bet spēļu kārtīs pati zemākā ir septiņš, tad seko astoņš, deviņš un desmits, bet pēc tam kalps, dāma, kungs un pati augstākā — dūzis. Šīs vēstules nekādi neatšķiras.

— Jūs ļoti maldāties, — atbildēja ceturtais sprīdītis,

— katrai vēstulei sava vērtība, skatoties pēc tā, kas tanī rakstīts.

— Pati zemākā kārts ir septiņš jeb sīkala, — paskaidroja pirmais makanītis. — Tā ir vēstule, kurā rakstītājs kaut ko samelš vai izdomā.

— Otrā pēc kārtas ir astoņš, — turpināja otrais īkšķītis.

— Tā ir vēstule, ko raksta piespiesti un ar nepatiku.

— Trešā ir deviņš, — sacīja trešais sīkaliņš, — tā ir vēs­tule, ko raksta aiz pieklājības.

— Pirmā augstākā kārts ir desmits, — teica ceturtais rū­ķītis. — Tā ir vēstule, kurā pateikts kas interesants un jauns.

— Otrā augstākā kārts ir kalps, — turpināja piektais pun­durītis. — Tā ir vēstule, ar kuru grib kādu cilvēku iepriecināt.

— Trešā augstākā kārts ir dāma, — sacīja sestais ukrītis.

— Tā ir vēstule, ko raksta labam draugam.

— Ceturtā augstākā kārts ir kungs, — piebilda septītais sprī­dītis. — Tā ir vēstule, ko raksta aiz mīlestības.

— Pati augstākā jeb dūzis, — pabeidza astotais krislītis, — ir tāda vēstule, kurā rakstītājs ieliek visu savu sirdi. Ar to var sist jeb pārtrumpot visas pārē­jās kārtis. Tādu vēstuli māte raksta savam bērnam vai cil­vēks otram cilvēkam, kuru mīl vairāk par sevi pašu.

— Ahā, — Labdabiņš no­teica. — Bet nu es lūgtu pa­skaidrot, kā jūs uzzināt, kas tanīs vēstulēs rakstīts. Man, kungi, būtu ļoti nepatīkami

dzirdēt, ka jūs uzplēšat aploksnes. Tā nedrīkst, mīlīši, tā būtu sarakstes neaizskaramības pārkāpšana, un par to man jūs, rupučus, vajadzētu aizvest uz policiju. Pie septiņiem vil­kiem, tas būtu briesmīgs pārkāpums, ja kāds atplēstu vēstuli, kas nav viņam rakstīta!

— To mēs visu zinām, Labdabiņa kungs, — atbildēja pir­mais rūķītis, — bet mēs, draudziņ, jūtam cauri aploksnei, kas vēstulē rakstīts. Vienaldzīgas vēstules ir aukstas, un, jo vai­rāk vēstulē sirsnības, jo tā siltāka.

— Un, ja mēs, pasta rūķīši, uzliekam aizlīmētu vēstuli uz pieres, — piemetināja otrais, — tad varam vārdu pa vārdam izlasīt, kas tur rakstīts.

— Tas ir pavisam kas cits, — pastnieks Labdabiņš sacīja.

— Bet, kad nu mēs tā esam satikušies, tad es gribētu jums vēl ko pajautāt… ja vien tas jūs neapvaino, kungi.

— Jūs, Labdabiņa kungs, varat jautāt, ko vien gribat, — atbildēja trešais sīkaliņš.

— Es labprāt gribētu zināt, ko tādi rūķīši ēd, — Labdabiņš atzinās.

— Gan šo, gan to, — sacīja ceturtais īkšķītis. — Rūķīši, kas dzīvo dažādās iestādēs, uzlasa kā circeņi visu, kas cilvē­kiem paliek pāri, — maizes drupatiņu vai veģa krislīti. Nekas daudz jums, cilvēkiem, pāri vis nepaliek, to jūs labi zināt.