L. Lagins - VECAIS CHOTABIČS

Taču veltīgi es nopriecājos par šo, kaut ari neparasto brāļa jūtu izpausmi, jo Omārs Jusufs savu priekšlikumu pamatoja šā­diem vārdiem:

■— Redzi, visiem spīdekļiem ir pavadoņi, bet man nav. Pat drusku neērti citu spīdekļu priekšā.

Biju pārsteigts par sava brāļa gara nabadzību un muļķīgo patmīlību. Sapratu, ka viņš nevēlas atgriezties uz Zemes, un ar smagu sirdi pateicu:

— Paliec sveiks, jo man jāsteidzas: man vēl jāapsveic viens otrs no maniem jaunajiem draugiem.

Bet Omārs, kuram acīm redzot iepatikās viņa ideja, ierēcās:

— Bet kas būs mans pavadonis? Labāk paliec ar labu, citādi saplosīšu tevi gabalosl

Izteicis šos vārdus, viņš ieķērās manā kreisajā kājā, bet es nesamulsu, strauji pacirtos sāņus un izrāvos no Omara rokām, atstājis tajās tikai vienu no savām kurpēm. Viņš, pro­tams, gribēja mani noķert, bet nespēja to izdarīt, jo tam bija jāturpina savs bezgalīgais ceļš pa slēgtu līkni, ko dēvē par «orbitu».

Taču, atlidojis pieklājīgā attālumā, es tomēr izjutu nelielu žēlumu pret savu nepatīkamo un patmīlīgo brāli un uzsaucu:

— Ja jau tev tā vajadzīgi pavadoņi, o Omar Jusuf, tad tā lieta ir glābjama!

Izrāvu no savas bārdas piecus matus, saplosīju tos sīkos ga­baliņos un izkaisīju uz visām pusēm. Un tad ap Omāru Jusufu sāka riņķot daudz dažādas krāsas glītu lodīšu — no zirņa lie­luma līdz krietna ķirbja lielumam. Tie bija viņam pilnīgi piemē­roti pavadoņi gan lieluma, gan skaistuma ziņā.

Manam brālim kā jau ne visai gudram radījumam līdz šim mirklim laikam gan vienkārši nebija iešāvies prātā, ka viņš pats var radīt sev pavadoņus. Aiz sava lepnā prāta viņam tūdaļ iegri­bējās pavadoni kalna lielumā. Un šāds pavadonis viņam patie­šām tūdaļ arī radās. Bet, tā kā šī kalna vielas masa tūkstoš un tūkstoš reizes pārsniedza mana aušīgā un stulbā brāļa Omara

Jusufa svaru, tad Omārs Jusufs turpat uz vietas ar visu sparu atsitās pret paša radīto jauno debess ķermeni, atsperīgi atlēca no tā kā futbola bumba un gaudodams sāka ātri ātri riņķot tam apkart.

Tā Omārs Jusufs krita par upuri savai nesamērīgajai god­kārībai, pārvērzdamies par sava personīgā pavadoņa pavadoni.

Bet es atgriezos uz Zemes un apsēdos rakstīt tev, o visu labo īpašību iemiesojums, šo vēstuli, lai tu nepaliktu neziņā par no­tikušo.

Tāpat arī steidzos tev paziņot, ka man gadījas radioaparatu veikalā Gorkija ielā redzēt kādu brīnišķīgu deviņlampu uztvē­rēju. Tā labās īpašības nemaz nav uzskaitāmas, un arī ar savu izskatu tas iepriecina visizvēlīgāko aci, un man ienāca prātā, ja šim uztvērējam pielāgotu …»

Taču tālāk sākas jau tipiska aizrautīga radioamatiera vēstule, un citēt to nav nekādas nozīmes, jo tie, kas aizraujas ar šo darbu, neatradīs tajā nekā jauna, bet tie, kas ar sakaru līdzekļu rūpnie­cības nozari nav aizrāvušies, neatradīs tajā nekā tāda, kas būtu viņu uzmanības cienīgs.

LIH. Epilogs

adījumā, ja kāds no šās dziļi patiesās grāmatas lasītā­jiem, iedams pa Maskavu, pa Razina ielu, ieskatītos Gal­venā Ziemeļu jūras ceļa pārvaldes pieņemamajās telpās, tad daudzu desmitu citu pilsoņu vidū, kas sapņo par darbu Arktikā, viņš ieraudzītu vecīti ar cietu salmu cepuri galvā, zeltā un sudrabā rotātām sārtām kurpēm kājās. Tas ir vecais Chotabičs, kas, neraugoties uz visām pūlēm, nekādi nevar iekārtoties par radistu kādā no polarajām stacijām.

Jau viņa ārējais izskats vien — garā, sirmā bārda līdz jostas vietai un tātad arī neapšaubāmi lielais vecums — ir nopietns šķērslis, lai viņu nosūtītu strādāt bargajos Arktikas apstākļos. Taču galīgi bezcerīgs viņa stāvoklis kļūst, kad vecītis sāk izpildīt anketu.

Uz jautājumu par savu nodarbošanos līdz 1917. gadam viņš godīgi ieraksta: «Džins-profesionalis.» Uz jautājumu par ve­cumu — «3732 gadi un 5 mēneši.» Uz jautājumu par ģimenes stāvokli viņš vientiesīgi atbild: «Bārenis. Neprecējies. Ir brālis, vārdā Omārs Jusufs, kas līdz pērnā gada jūlijam dzīvoja Ziemeļu Ledus okeana dibenā vara traukā, bet patlaban strādā par Zemes pavadoni» un tā tālāk, un tamlīdzīgi.

Izlasījuši anketu, visi domā, ka Chotabičs nav pie pilna prāta, kaut gan mūsu stāsta lasītāji labi zina, ka vecītis raksta pilnīgu patiesību.

Protams, tas viņam būtu nieks — pārvērst sevi par jaunu cilvēku, uzrakstīt sev kaut kādu pieklājīgu biogrāfiju vai ļaunā­kajā gadījumā izdarīt tādu pašu kombināciju kā pirms brauciena uz «Ladogas». Taču vecītis ir cieši apņēmies iekārtoties darbā Arktikā godīgi un bez jebkādas mānīšanās.

Starp citu, pēdējā laikā viņš aizvien retāk un retāk iegriežas Galvenā Ziemeļu jūras ceļa pārvaldes pieņemamajās telpās. Viņš ir nolēmis pastudēt radiotechnikas teoriju, lai iemācītos patstā­vīgi konstruēt radioaparatus. Ievērojot viņa spējas un darba mīlestību, tas nemaz nav neiespējami. Viss atkarīgs no viņa sko­lotājiem. Chotabičs vēlas, lai viņa skolotāji būtu tā abi jaunie draugi, un, kā mēs jau to zinām, vienīgais, ko viņi varēja tam piedāvāt — tas ir, katru dienu kopīgi izņemt to, ko viņiem pašiem iemāca skolā. Chotabičs visu rūpīgi apsvēra un nolēma, ka galu galā tas nemaz nebūs tik slikti.

Un tāpēc kā Voļka, tā Zeņa patlaban mācās ļoti uzcītīgi, uz apaļiem piecniekiem, lai nebūtu jāsarkst sava sirmā skolnieka priekšā. Kopā ar Chotabiču viņi jau ir nolēmuši, ka viņš ar zēnu palīdzību un reizē ar viņiem beigs vidusskolas kursu. Un pēc tam kā viņš, tā arī viņi sāks mācīties augstskolā. Bet tur nu viņu ceļi šķirsies.

Zeņa, ja vien jūs atceraties, jau sen izvēlējies mediķa profe­siju, bet Voļkam ir tādi paši nodomi kā Chotabičam. Viņš cer kļūt par radiokonstruktoru un, varu jums apgalvot, nebūs no pēdējiem šajā grūtajā, bet interesantajā darbā . ..

Mums atliek (tikai atsveicināties no šā jocīgā un aizkustinošā stāsta varoņiem un novēlēt viņiem labu veselību, panākumus mācībās un turpmākajā dzīvē. Ja jums kādreiz gadītos sa­stapt kādu no viņiem, tad lūdzami pasveiciniet tos no autora, kas ar lielu mīlestību viņus iecerējis un ar sirsnību vadījis visās gaitās.

No autora…………………………………………………….. 3

I. Neparasts rīts…………………………………………………………. 5

II. Noslēpumainais trauks…………………………………….. 7

III. Vecais Chotabičs………………………………………………… 10

IV. Eksāmens ģeogrāfijā………………………………………. 12

V. Chotabiča otrais pakalpojums…………………………………… 22

VI. Neparasts atgadījums kinoteātri……………………………….. 25

VII. Nemierīgais vakars……………………………………………… 32

VIII. Nemierīgā nakts………………………………………………… 41

IX. Rīts gudrāks par vakaru………………………………………… 43

X. Intervija ar ūdenslīdēju…………………………………………… 45

XI. Pārrunas par lidojumu…………………………………………… 48

XII. Lidojumā …………………………………………………………. 50

XIII. Kurš ir visbagātākais………………………………………… 56

XIV. Kāds kamielis nāk…………………………………………….. 61

XV. Mīklains nolikums valsts bankas nodaļā … 67