L. Lagins - VECAIS CHOTABIČS

— Es labāk miršu, bet neparko neizdabāšu jūsu untu­miem! — Voļka drūmi iesaucās.

— Nu tad tu ļoti drīz mirsi. Ne vēlāk par saules rietu, — Omārs Jusufs apgalvoja, derdzīgi smīnēdams.

Tai pašā mirkli Volkam iešāvās prātā lieliska doma.

— Tādā gadījumā drebi, nicināmais džins! — viņš iebrēcās visbriesmīgākajā balsī, kādā vien spēja. — Tu mani esi pārkai­tinājis, un es esmu spiests apturēt sauli. Tā nenorietēs ne šodien, ne rīt, ne parīt! Tagad vaino pats sevi!

Tas bija ļoti riskants solis, ko Voļka izraudzījās. Ja Chota­bičs būtu paguvis izstāstīt brālim, ka Arktikā saule šai gadalaikā spīd dienu un nakti, tad viss pagalam.

Bet Omārs Jusufs par atbildi uz Voļkas vārdiem tikai zaimo­joši atteica:

— Plātībnieku plātībnicks, lielībnieku lielībnieks! Man pa­šam dažkārt tīk palielīties, taču pat vislielākās aizraušanās brīžos neesmu solījis apturēt lielā spīdekļa gaitu. To ne­varēja izdarīt pat Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem!

Voļka saprata, ka viņš ir glābts. Un ne vien glābts, bet var arī uzlikt iemauktus nepatīkamajam vecā Chotabiča brālim. Starp citu, Chotabičs atzinīgi pamirkšķināja Voļkam, bet par Zeņu nemaz nebija ko runāt. Viņš uzminēja Voļkas nodomu un jau tagad peldēja sajūsmā, līksmodams par apkaunojumu, kas nenovēršami būs jāpiedzīvo Omaram Jusufam.

— Neraizējieties, Omar Jusuf. Ja esmu teicis, ka apturēšu sauli, tad varat būt drošs: šodien tā nenorietēs.

— Puišelis! — Omārs Jusufs nicīgi izmeta.

— Jūs pats esat puišelis! — Voļka tikpat nicīgi viņam at­cirta. — Par sauli es atbildu.

— Bet ja nu tā tomēr norietēs? — Omārs Jusufs vaicāja, smieklos vai aizrīdamies.

— Ja norietēs, tad es vienmēr izpildīšu jūsu visidiotiskākās pavēles.

— Nē-ē, — uzvaroši novilka Omārs Jusufs, — nē, ja saule par spīti tavam pašapzinīgajam solījumam tomēr norietēs — un tas, protams, tā notiks, — tad es tevi vienkārši apēdīšu! Apēdīšu ar visiem kauliem.

— Kaut vai ar visām tupelītēm, — Voļka vīrišķīgi atbildēja.

— Toties, ja saule šodien nenogrims aiz apvāršņa, vai tad jūs mani vienmēr klausīsiet?

— Ja saule nenorietēs? Lūdzu, ar vislielāko prieku, o vislie­līgākais un visniecīgākais no visiem burvjiem! Tikai tam — hi-hi-hi! — ak vai, nav lemts piepildīties.

— Tas vēl ir ļoti liels jautājums, kam pēc dažām stundām būs jāsauc «ak vai», — Voļka skarbi atbildēja.

— Nu, pielūko! — Omārs Jusufs brīdinoši pakratīja pirkstu.

— Spriežot pēc saules stāvokļa, tai jānoriet pēc stundām asto­ņām deviņām. Man pat mazdrusciņ tevis žēl, o bezkaunīgais pienapuika, jo tev atlicis dzīvot mazāk par pusi no diennakts.

— Lūdzu, savu žēlumu paturiet pie sevis! Pažēlojiet labāk pats sevi.

Omārs Jusufs nicinoši irgāja, pavēris pie tam divi rindas sīku, nodzeltējušu zobu.

— Vai, kādi tev neglīti zobi, — Chotabičs viņu nožēloja.

— Kāpēc gan tu, Omar, nevarētu iegādāties zelta zobus, tādus kā man?

Omārs Jusufs tikai tagad pamanīja Chotabiča neparastos zobus, un viņa sirdi pārņēma visnejaukākā skaudība.

— Taisnību sakot, brāl, man neliekas, ka zelta zobi ir kāda sevišķa bagātība, — viņš sacīja, cik vien varēdams nicīgi. — Es gan labāk sev iegādāšos briljanta zobus.

Un patiesi, tai pašā mirklī viņa viltīgi smīnošajā mutē iemir­dzējās trīsdesmit divi dimanti, tik dzidri kā visskaidrākais ūdens. Palūkojies maziņā bronzas spogulītī, ko šis švītīgais večuks, kā izrādījās, glabāja sev aiz jostas, Omārs Jusufs jutās ļoti apmie­rināts.

Tikai trīs apstākļi mazliet apēnoja viņa triumfu. Pirmkārt, Chotabičs neizrādīja nekādas skaudības pazīmes. Otrkārt, viņa briljanta zobi mirdzēja tikai tad, ja uz tiem krita gaisma. Bet, ja gaisma uz tiem nekrita, tad mute šķita gluži bez zobiem. Treškārt, briljanta zobi jau pirmajā mirklī saskrāpēja viņam mēli un lūpas līdz asinīm. Sirds dziļumos viņš pat nožēloja, ka bijis tik alkatīgs, taču to neizrādīja, lai nezaudētu savu cieņu.

— Nē, nē, — viņš iesmējās, pamanījis, ka Voļka taisās iet ārā no kajites. — Tev neizdosies atstāt telpu līdz pašam saul­rietam. Es tevi ļoti labi saprotu: tu gribi noslēpties, lai izvairītos no pelnītās nāves. Es netaisos pēc tam skraidīt pa visu kuģi, tevi meklēdams.

— Lūdzu, — Voļka sacīja, — es varu palikt kajitē, cik ilgi vien jums tīk. Tā būs pat vēl labāk. Citādi man vajadzēs meklēt jūs pa visu ledlauzi, kad saule nenorietēs! Cik ilgi man, pēc jūsu domām, vajadzēs gaidīt?

— Ne ilgāk par deviņām stundām, o jaunais lielībniek, — Omārs Jusufs atbildēja, ņirdzīgi paklanīdamies, ar kreisās rokas īkšķi un rādītāja pirkstu uzsita knipi, un uz galdiņa, kas atradas zem paša iluminatora, uzradās milzīgs masivs ūdens pulkstenis. — Odens nepagūs sasniegt šo iedaļu, — viņš piebilda, piesiz­dams ar līko, brūno nagu pie pulksteņa sienas, — kad saule no­rietēs, un tā būs tava nāves stunda.

— Labi, es pagaidīšu, — Voļka sacīja.

— Mēs arī pagaidīsim, — Zeņa un Chotabičs teica.

Astoņas stundas aizritēja gandrīz nemanot, jo Zeņa nevarēja

atteikties no tāda prieka un piedāvājās iemācīt pašapzinīgo

Omāru Jusufu spēlēt dambreti, bet ar tādu noteikumu — kurš pir­mais būs atdevis visus kauliņus, tas būs vinnējis.

— Tikai es tevi tā kā tā apspēlēšu, — Omārs Jusufs viņu brīdināja.

2eņa uzveica ķildīgo večuku neskaitāmas reizes. Omārs Ju­sufs briesmīgi skaitās, mēģināja blēdīties, taču viņu-vienmēr visi reizē atmaskoja, un viņš sāka jaunu partiju, kas beidzās tikpat bēdīgi.

— Nu jau arī ir pagājis noteiktais laiks, Omar Chotabo- vič, — Voļka beidzot sacīja.

— Nevar būt! — Omārs Jusufs teica, atraudamies no spēles.

Uzmezdams skatienu ūdens pulkstenim, viņš pārbijās, sa­traukts uzlēca no gultas, uz kuras sēdēdams bija cīnījies ar 2eņu dambretes spēlē, pieskrēja pie iluminatora, izbāza pa to galvu laukā un ievaidējās šausmas un nevarīgā niknumā: saule tāpat kā pirms astoņām stundām stāvēja augstu virs horizonta.

Tad viņš pagriezās pret Voļku un sērā balsī teica:

— Es laikam esmu mazliet kļūdījies savos aprēķinos. Pagai­dīsim vēl pāris stundiņu.

— Kaut vai trīs! — Voļka atbildēja. — Bet tas tev tikpat nelīdzēs. Kā es teicu, tā notiks. Saule nenorietēs ne šodien, ne rīt, ne parīt.

Pēc četrarpus stundām Omārs Jusufs divdesmito reizi pa­raudzījās laukā pa iluminatoru, divdesmito reizi pārliecinājās, ka saule nemaz nedomā pazust aiz apvāršņa, nobālēja, sāka dre­bēt baiļu drebuļos un smagi nozvēlās uz ceļiem.

— Žēlo mani, o varenais jaunekli! — viņš izsaucās žēlabainā balsī. — Neesi bargs pret mani, savu necienīgo kalpu, jo, klieg­dams uz tevi, es nezināju, ka tu esi stiprāks par mani!

— Bet, ja esmu vājāks, tad uz mani var kliegt? — Voļka jautāja.

— Protams, var, — Omārs Jusufs pārliecināti atbildēja, un visiem sametās derdzīgi.

— Ir nu gan tev brālītis! — 2eņa iečukstēja Chotabičam ausī. — Lūdzu, atvaino mani, bet viņš ir viens gauži nepatī­kams, skaudīgs un negants vecis.

— Jā, — Chotabičs skumigi atsau­cās, — brālis man nav nekāds jaukais.

— Celieties taču beidzot augšā! — Voļka nicīgi uzrunāja Omāru Jusufu, kas vēl joprojām stāvēja uz ceļiem un visu laiku tiecās noskūpstīt Volkam roku.