L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

— Ko tu man pavēlēsi, o mans jau­nais, bet varenais kungs? — Omārs Jusufs iztapīgi prasīja, berzēdams sa­vas mīkstās plaukstas un pieceldamies kājās.

— Pagaidām tikai vienu: bez manas atļaujas tu nedrīksti ne uz acumirkli atstāt šo kajiti.

— Ar milzīgu prieku, o visu gudrais un visu varenais no visiem jaunekļiem! — glaimīgi atbildēja Omārs Jusufs, bailēs un bijībā uzlūkodams Voļku.

Kā Voļka bija teicis, tā arī notika. Ne tai dienā, ne otrajā, ne trešajā saule nenozuda aiz apvāršņa. Pieķēries kādam sīkam Omara Jusufa pārkāpumam, Voļka pagarināja saules nepārtraukto atrašanos pie debesīm līdz īpašam rīkojumam. Tikai dabūjis no Stepana Timofejeviča zināt, ka «Ladoga» beidzot sasniedzis tos platuma grādus, kur, kaut arī uz īsu brīdi, dienu nomaina nakts, Voļka to paziņoja Omararn Jusufam, parādīdams it kā sevišķu žēlastību necienīgajam un ķildīgajam džinam.

Omārs Jusufs dzīvoja klusu kā pelīte, ne reizi un ne uz vienu mirkli viņš neatstāja kajiti un padevīgi ielīda vara traukā, kad «Ladoga», orķestrim spēlējot un «urā» saucie­niem skanot, beidzot pietauvojās piektās pašas piestātnes Archangeļskas ostā, no kuras tas bija atgājis tieši pirms trīsdes­mit dienām.

Protams, Omaram Jusufam briesmīgi negribējās kaut vai uz laiciņu atgriezties atpakaļ vara traukā, kur viņš bija vientulībā pavadījis tik daudz drūmu gadsimtu. Bet Voļka svinigi apsolīja izlaist viņu ārā, tiklīdz viņi būs atgriezušies mājās.

Nav ko slēpt: kad Voļka ar vara trauku padusē atstāja vies­mīlīgo «Ladogu», viņš sajuta ļoti lielu kārdinājumu iesviest trauku ūdenī. Bet, ja neesi vārdu devis, — saņemies, ja esi de­vis, — saturies. Un Voļka izkāpa piestātnē, apspiezdams sevī acumirklīgo kārdinājumu.

Ja uz «Ladogas» neviens ne reizes nebija painteresējies, ar kādām tiesībām Chotabičs un viņa draugi piedalās ekspedicijā, tad ir skaidrs, ka Chotabičam nemaz nebija grūti izdarīt apmē­ram tādu pašu kombināciju arī ar mūsu varoņu vecākiem un paziņām.

Vismaz tiklab vecāki, kā arī paziņas zēnu aizbraukšanu uz Arktiku uztvēra kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, nemaz ne­jautādami, kādā noslēpumainā veidā viņi iekārtojušies uz «Ladogas».

Krietni ieturējuši pusdienas, zēni ilgi stāstīja saviem tu­viniekiem par dažādiem piedzīvojumiem Arktikā, gandrīz neko nepiemelodami, taču ar gudru ziņu nepieminēja Chotabiču. Tikai Zeņa aizrāvies gandrīz vai izpļāpājās. Stāstot par paš­darbības vakariem, kas notika kopkajitē miglainā laikā, viņam paspruka:

— Bet te, saproti, izlien priekšā Chotabičs un saka …

— Kas par dīvainu vārdu — «Chotabičs»? — Tatjana Iva- novna brīnījās.

— Tas tev, māt, tikai izlikās. Es neteicu «Chotabičs», es sa­cīju «Potapičs». Tā sauca mūsu bocmani, — Zeņa neapjuka, kaut gan ļoti nosarka.

Starp citu, šim apstāklim neviens neveltīja nekādu uzma­nību. Visi ar skaudību raudzījās uz Zeņu, kas diendienā kā ar sev līdzīgu bija saticies ar īstu, dzīvu bocmani.

Toties Voļkam tik tikko nenotika nelaime ar vara trauku. Viņš sēdēja ēdamistabā uz dīvana, ļoti lietpratīgi izskaidrodams vecākiem starpību starp ledlauzi un ledus lauzēju tvaikoni, un nepamanīja, ka no istabas nozuda vecmāmiņa. Pēc kādām pie­cām minūtēm viņa atgriezās, turēdama rokās… trauku ar Omāru Jusufu.

— Kas tas ir? — Aleksejs Aleksejevičs ziņkāri iejautājās. — Kur tu, māt, to dabūji?

— Iedomājies tikai, Aļoša, Voļkas čemodānā. Sāku kravāt lietas, redzu, — tur ir pavisam pieklājīga krūze. Noderēs spirta uzlējumiem. Vajadzēs tikai notīrīt, briesmīgi nosū­bējusi.

— Tā nebūt nav uzlējumiem! — Voļka nobālēja un izrāva trauku vecmāmiņai no rokām. — Kapteiņa palīgs lūdza mani nodot to viņa paziņam. Es apsolīju jau šodien pat aiznest.

— Ļoti interesants trauks! — atzinīgi izteicās Aleksejs Alek­sejevičs, kas sevišķi cienīja senus priekšmetus. — Dod šurp, Voļa, apskatīt! Ehē, izrādās, ka tam ir svina vāciņš! Interesanti, ļoti interesanti…

Viņš mēģināja atvērt trauku, bet Voļka saķēra krūzi ar abām rokām un murmināja:

— To nedrīkst taisīt vaļā! .. . Tas nemaz nav atverams .. . Tas ir gluži tukšs… Es apsolīju kapteiņa palīgam netaisīt

vaļa … lai vītņu iegriezums nesabo­jātos . ..

— Nu, paskat tikai, kā viņš uz­traucies! Labi jau, labi, ņem savu trauku vesels! — Aleksejs Alekseje­vičs sacīja, atdodams dēlam trauku.

Voļka kā bez spēka atkrita dīvā­nā, cieši spiezdams sev klāt draus­mīgo trauku. Taču sarunas vairs nevedās, un drīz vien Kostiļkovs jau­nākais piecēlās no savas vietas un, pateicis, cik vien iespējams, nepie­spiesti, ka iešot atdot krūzi, gandrīz vai skriešus atstāja istabu.

— Tikai pielūko, neaizkavējies ilgi! — viņam nopakaļus sauca mā­te, bet no Voļkas vairs nebija ne vēsts.

Krastā Voļku jau sen gaidīja 2eņa un Chotabičs. Visapkārt bija kluss. Bezgalīgā naksnīgā debess plētās pār mūsu drau­giem.

Pilnais mēness viesa savu nedzīvo, zilgano gaismu.

2eņa bija iedomājies paķert līdzi savu jūras binokli un paš­reiz ar to aizrautīgi pētīja mēnesi.

— Bet tagad, biedri, pārtrauciet savas nodarbības astrono­mijā! — Voļka pienākdams teica. — Mūsu plašās programas nākošais numurs — mums visiem labi pazīstamā Omara Jusufa izlaišana brīvībā! Muziķa, tušu!

— Tāds ļaunprātis iztiks ari bez mūzikas! — 2eņa skarbi atsaucās.

Lai apliecinātu savu nicinājumu nīstajam džinam, viņš pagrieza traukam muguru un ar binokli tik ilgi pētīja mē­nesi, kamēr aiz muguras izdzirda Omara Jusufa čērkstošo balsi:

— O varenais Voļka, lai tavam vispadevīgākajam kalpam būtu atļauts apjautāties, kas tās par melnām caurulēm, kurās ar savām cēlajām acīm tā ieurbies mans karsti mīļotais kungs un tavs draugs 2eņa?

— Citiem 2eņa, bet jums — Jevgeņijs Nikolajevičs! — 2eņa nepagriezies braši attrauca.

— Tas ir binoklis … Tas … lai tuvāk varētu redzēt, — Voļka mēģināja paskaidrot. — Zeņa apskata mēnesi ar binokli, lai labāk to redzētu. Lai tas izskatītos lielāks.

— O, cik patīkams, man domāt, ir šāds laika kavēklis! — Omārs Jusufs glaimīgi piebilda.

Viņš grozījās ap 2eņu, mēģinādams kaut ar acs kaktiņu ielū­koties binoklī, bet 2eņa tīši grieza viņam muguru, un pašiedomī- gais džins bija līdz sirds dziļumiem aizvainots par tik necienīgu izturēšanos. Ak, kaut nebijis šeit visuvarenā Voļkas, kas ar vienu pašu vārdu uz vairākām dienām apturēja saules kustību! Tad gan Omārs Jusufs zinātu, kā tikt galā ar nepaklausīgo pui­šeli! Bet Voļka stāvēja viņam līdzās, un saniknotajam džinam

neatlika nekas cits kā pazemīgi lūgt Zeņu dot viņam iespēju palūkoties uz lielo nakts spīdekli ar binokli, kas tik ļoti viņu bija ieinteresējis.

— Es arī lūdzu tevi parādīt laipnību manam brālim, — Chotabičs, kas līdz šim bija klusējis, atbalstīja brāļa lūgumu.

Zeņa negribēdams sniedza Omaram Jusufam binokli.

— Nicināmais jauneklis ir apbūris maģiskās caurules! — pēc dažiem acumirkļiem iekliedzās Omārs Jusufs, dusmās mez­dams binokli zemē. — Tagad jau tās vairs nepalielina, bet gan gluži otrādi — daudzkart pamazina mēness vaigu! O, gan jau

kādreiz es tikšu klāt šim zenkim!

— Tu mūžīgi ne par ko uzbrēc cilvēkiem! — Voļka netīksmē teica. — Kur te Žeņas vaina? Tu pats skaties binoklī NO otra gala. — Viņš pacēla zāle nokritušo binokli un pasniedza to ļaunuma pilnajam džinam. — Jāskatās caur mazajiem stik­liņiem.