L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

Omārs Jusufs neticīgi paklausīja Voļkas padomam un drīz vien ar nožēlu teica:

— Ak vai, es biju labākās domās par šo spīdekli. Izrādās, ka tas ir dobuļains, izgrauztām malām kā pēdējā algādža pa­plāte. Nesalīdzināmi labākas ir zvaigznes! Kaut gan tās daudz­kārt mazākas par mēnesi, taču bez redzamām vainām.

— Atļauj man, o mans brāli, pārliecināties par tavu vārdu pareizību, — ieinteresējies teica Chotabičs; paraudzījies binoklī, viņš izbrīnījies piekrita: — Šoreiz, kā liekas, manam brālim ir taisnība …

Pēc Chotabiča vārdiem nebija grūti secināt, ka Omara Ju- sufa autoritate viņa acīs jau sen ļoti stipri sašķobījusies.

— Kāda tumsonība! — Zeņa sašuta. — Būtu laiks jums zināt, ka mēness ir vairāk miljonu reižu mazāks par jebkuru zvaigzni.

— Nē, es vairs nevaru paciest šā puišeļa nemitīgos zai­mus! — Omārs Jusufs ierēcās un sagrāba Zeņu aiz apkakles. — Vai tikai tu nesāksi mani pārliecināt, ka smilšu graudiņš ir lielāks par kalnu? No tevis to var sagaidīt. Nē, tagad nu es reiz pa visām reizēm ar tevi izrēķināšos!

— Rimsties! — Voļka viņam uzkliedza. — Rimsties, vai es tev uzgāzīšu virsū mēnesi un no tevis nekas pāri nepaliks! Man tas, bral, tikpat kā nospļauties. Tu taču mani pazīsti.

Sakaitinātais Omārs Jusufs negribot palaida vaļā ne pa jo­kam pārbijušos Zeņu.

— šoreiz tu pilnīgi veltīgi sāki trakot, — teica Voļka. — Zeņam ir taisnība. Apsēdies, un es tev visu pacentīšos iz­skaidrot.

— Man nekas nav jāskaidro, es pats visu lieliski zinu! — Omārs Jusufs uzpūtīgi iebilda, taču nepaklausīt Voļku neuzdro­šinājās.

Par astronomijas tēmām Voļka varēja runāt stundām ilgi. Tā bija viņa sirdslieta. Viņš bija izlasījis visas populārzināt­niskās grāmatas par kosmosu un ar aizrautību klāstīja to saturu visiem, kas vien vēlējās dzirdēt. Bet Omārs Jusufs acīm redzami nevēlējās viņu uzklausīt. Visu laiku viņš nicinoši krekstēja un beidzot neizturējis norūca:

— Nekad neticēšu taviem vārdiem, kamēr nebūšu par tiem īstenībā pārliecinājies.

— Kā tad tas būtu «īstenībā?» — Voļka brīnījās. — Vai tikai tu nevēlies aizlidot uz mēnesi, lai pārliecinātos, ka tas nav vis nekāds mazs disks, bet milzīga lode?

— Un kādēļ gan lai neaizlidotu? — Omārs Jusufs vīzdegu­nīgi jautāja. — Ņemšu un šodien pat aizlidošu.

— Bet mēness taču ir neiedomājami tālu.

— Omāru Jusufu nebiedē lieli atstatumi. Jo vairāk tāpēc, piedod man, ka es stipri šaubos par tavu vārdu patiesīgumu.

— Bet ceļš uz to iet pa bezgaisa telpu, — Voļka godīgi iebilda.

— Es ļoti labi varu iztikt bez gaisa.

— Lai jau lido! — Zeņa nikni pačukstēja Voļkam. — Citādi mēs ar viņu vēl daudz raižu piedzīvosim.

— Protams, lai jau lido, — Voļka klusu piekrita. — Taču es uzskatu, ka mans pienākums brīdināt viņu par to, kas sagaidāms ceļā . .. Iegaumē, Omar Jusuf, — viņš turpināja, pievērsdamies uzpūtīgajam džinam, — iegaumē, ka tur ir' briesmīgi auksts.

— Es aukstuma nebaidos. Uz drīzu redzešanos! — Omārs Jusufs nevērīgi noteica. — Es aizlidoju!

— Tādā gadījumā, ja nu tu esi nolēmis lidot uz mēnesi, lai būtu kā būdams, uzklausi mani vismaz vienā ziņā. Vai tu apsoli bez ierunām pakļauties maniem vārdiem?

_ — Lai notiek, apsolu, — piekāpīgi teica džins, manāmi at­brīvodamies no Voļkas ietekmes.

— Lidojums no Zemes tev jāsāk ar ātrumu, ne mazāku kā vienpadsmit kilometri sekundē. Pretējā gadījumā, varu apgalvot, tu nekad nesasniegsi mēnesi.

— Ar prieku un labpatiku! — Omārs Jusufs saknieba savas plānās, zilās lūpas. — Bet cik liels tad ir kilometrs? Pasakiet, jo tāda garuma mēra nezinu.

— Nu, kā lai tev to paskaidro … — Voļka kļuva domīgs. — Raugh kilometrs — tas ir apmēram tūkstoš un četri simti soļu.

— Vai tavu soļu? — noprasīja džins. — Tātad manu soļu' kilometrā būs ne vairāk kā tūkstoš divi simti. — Viņam bija pār­spīlētas domas par savu augumu. Viņš nebija lielāks par Voļku, bet pārliecināt viņu par to tā arī neizdevās.

— Pielūko, nesasities pret cieto debess jumolu, — Chotabičs teica, vēlēdams brālim labu ceļa vēju, taču arī pats ne visai ticē­dams Voļkas stāstījumiem par Visuma uzbūvi.

— Labi, nemāci mācīto! — dzestri atsaucās Omārs Jusufs, ar briesmīgu ātrumu uzšāvās gaisā, acumirklī nokaita līdz balt­kvēlei un nozuda skatienam, atstādams aiz sevis garu ugunīgu svītru.

— Pagaidīsim viņu, mani draugi, — Chotabičs bikli ieteica, juzdamies savu draugu priekšā vainīgs par Omara sagādātajām nepatikšanām.

— Nē, tagad jau nu gaidi viņu vai negaidi, tā kā tā nesagai­dīsi, — Voļka attrauca. — Viņš neuzklausīja manu padomu, kas pamatojas uz zinātniskiem pētījumiem, un tagad nekad vairs neatgriezīsies uz Zemes. Ja tavs Omārs aizlidojis ar mazāku ātrumu nekā vienpadsmit kilometri sekundē, tad viņš tagad visu

laiku riņķos ap Zemi. Ja gribi zināt, viņš tagad ir pārvērties par Zemes pavadoni.

— Ar jūsu atļauju es tomēr mazliet pagaidīšu, — čukstēja noskumušais Chotabičs.

Vēlu nakti viņš nepamanīts ielavījās Voļkas istabā un, pār­vērties par zelta zivtiņu, klusu ielēca akvarijā. Vienmēr, kad Chotabičs par kaut ko bija satraukts, viņš nepārnakšņoja vis zem gultas, bet gan akvarijā. Šoreiz viņš bija sevišķi satraukts. Viņš bija nogaidījies Omāru Jusufu vairāk nekā piecas stundas, bet tā arī nesagaidīja …

Kādreiz zinātnieki izgudros tik prccizus aparatus, ar kuriem būs iespējams noteikt visniecīgāko pievilkšanas spēku, kāds jū­tams uz Zemes, kad tai garām virzās vissīkākie debess ķermeņi. Un kāds astronoms, kas varbūt bērnībā būs lasījis mūsu gra- matu, pēc ilgiem un rūpīgiem aprēķiniem konstatēs, ka kaut kur, samērā netālu no Zemes, riņķo sešdesmittrīsarpus kilograma smags debess ķermenis. Tad plašajā astronomijas katalogā ar kādu daudzzīmju skaitli ierakstīs Omāru Jusufu, ķildīgo un ap­robežoto džinu, kas pārvērties par Zemes pavadoni vienīgi sava neciešamā rakstura dēļ un tāpēc, ka viņš kā tumsonis nonieci­nāja zinātnes atziņas.

Kāds cilvēks, no mūsu mutes uzzinājis šo pamācošo atgadī­jumu, kas noticis ar Chotabiča brāli, nopietni apgalvoja, ka reiz naktī viņš redzējis pie debesīm strauji pazibam spīdekli, kas pēc formas atgādinājis veci ar garu, plīvojošu bārdu. Kas attiecas uz šā stāsta autoru, tad viņš minētajam apgalvojumam netic: Omārs Jusufs taču bija pārlieku niecīgs radījums.

airākas dienas Chotabičs skuma pēc brāļa, slēpdamies akvarijā, bet vēlāk aprada, un dzīve ritēja kā iepriekš. Reiz mūsu draugi tā paklusu tērzēja ar Chotabiču, kas, ievē­rojot agro rīta stundu, turpināja zvilnēt pagultē.

— Iespējami nokrišņi, — Zeņa teica, palūkojies pa logu.

Drīz vien visu debesi tiešam aizsedza mākoņi un saka smi­dzināt nemīlīgs lietus.

— Varbūt paklausīsimies? — Voļka it kā nevērīgi pamāja uz jauno radiouztvērēju, ko vecāki bija dāvājuši par veiksmīgu pāreju septītajā klase, un ar manāmu prieku ieslēdza radio.

Simfoniskā orķestra varenās skaņas pildīja istabu.

Chotabičs brīnīdamies izbāza galvu no gultas apakšas: Kur gan atrodas tāds vairums cilvēku, kas tik līksmi spēlē uz dažādiem mūzikas instrumentiem?

— Ak jā! — Zeņa iesaucās. — Chotabičs taču nekā nezina par radio!