L. Lagins - VECAIS CHOTABIČS

— Vai tas esi tu, o mans dārgais Hasan Abdurachman? — Omārs Jusufs savukārt iekliedzās.

Un abi brāļi slēdza viens otru tik ilgos apkampienos, kas citiem ļaudīm varētu likties vienkārši neticami, ja nezina, ka brāļi bijuši šķirti turpat vai trīs tūkstoši gadu.

Pirmajos mirkļos Voļku tā aizkustināja šī divu brāļu nepa­rastā sastapšanās Arktikas ledājos un tik ļoti priecīgs viņš bija

Chotabiča dēļ, ka pavisam aizmirsa nelaimīgo Zeņu. Bet tikko sadzirdamais gārdziens, kas atskanēja no guļvietas, atgādinaja Voļkam, ka nepieciešams steidzīgi rīkoties.

— Stājieties miera! — viņš iekliedzās un steidzās izšķirt abus Chotaba dēlus. — Te cilvēks iet bojā, bet viņi. . .

— Ai, mirstu! — itin kā apstiprinadams Voļkas vārdus, no- gārdzās vārgais sirmgalvis Zeņa.

Chotabičs izbrīnījies apjautājās:

— Kas ir šis vecais vīrs, kura matus sudrabojis sirmums, un kā viņš nokļuvis šeit, mūsu drauga Zeņas gultā?

— Tas jau ir Zeņa! — Voļka izmisumā iekliedzās. — Glāb viņu, Chotabič!

— Lūdzu piedošanu, o mans visudārgākais Llasaniņ! — ar zināmu aizkustinājumu pateica Omārs Jusufs, uzrunādams savu no jauna atgūto brāli. — Man būs jāpārtrauc mūsu satikšanās tik jaukie mirkļi, lai izpildītu savu doto solījumu.

To teicis, viņš piegāja pie gultas, pieskārās ar plaukstu Zcņas plecam un nošņācās:

— Lūdz piedošanu, kamēr vēl nav par vēlu!

— Piedošanu? No kā? — sirmgalvis Zeņa pārsteigts no­gārdza.

— No manis, o nicināmais jaunekli!

— Par ko?

— Par to, ka tu mēģināji mani apšmaukt.

— Tu esi tas, kam jālūdz piedošana no rnanis! — Zeņa kaisli pretojās. — Es tevi izglābu, bet tu par to grasījies mani noga­lināt. Es piedošanu nelūgšu!

— Nu, tad nevajag arī! — ar ļaunu izsmieklu piekrita Omārs Jusufs. — Es neuzstāju. Bet ņem vērā, ka tādā gadījumā tu pēc dažiem acumirkļiem mirsi.

— Miršu ar! Jauki! — spēku zaudējušais Zeņa lepni nočuk­stēja, lai gan tas viņam, protams, nemaz nelikās jauki.

— Omariņ! — mīli, bet stingri Chotabičs iejaucās viņu drausmīgajā sarunā. — Neaptumšo ar negodīgu rīcību mūsu ilgi gaidīto tikšanos. Tev tūliņ un bez jebkādiem iepriekšējiem nosa­cījumiem jāizpilda solījums, ko tu esi devis manam dārgajam draugam Voļkam ibn Aļošam. Turklāt ievēro, ka arī visucienīja- mais Zeņa ir mans labākais draugs.

Omārs Jusufs nespēcīgās dusmās grieza zobus, taču saņē­mās un izmeta:

— Atjaunojies, o nekaunīgais jaunekli, un kļūsti tāds, kāds tu biji agrāk!

— Tā nu, rau, ir pavisam cita runa! — Zeņa sacīja.

Un kajitē visi priecājās par nepieredzēto skatu — par mir­stoša sirmgalvja pārvēršanos trīspadsmit gadus vecā puišeli.

Vispirms viņa grumbainajos, iekritušajos vaigos ieradās sārtums, pēc tam viņa kailais galvaskauss sāka strauji apklāties ar baltiem matiem, kas drīz vien kļuva tumši tāpat kā viņa biezā bārda. Spēku atguvušais Zeņa vingri izlēca no gultas, pie tam līksmi pamirkšķinādams saviem draugiem. Viņu priekšā bija zaļoksnis drukns vīrietis, pēc izskata gadus četrdesmit vecs, bet no sev līdzīga vecuma biedriem viņš atšķīrās ar to, ka viņa bārda pati no sevis kļuva arvien īsāka un īsāka, kamēr beidzot pārvērtās par tikko samanāmu pūku, kas arī pēc tam pazuda. Bet pats viņš kļuva augumā arvien mazāks un plecos arvien šaurāks, līdz beidzot ieguva Zeņas Bogorada parasto izskatu un lielumu.

Tā Zeņa kļuva par vienīgo cilvēku pasaulē, kas var sacīt: «Kad es vēl biju sirmgalvis,» — ar tādām pašām tiesībām, ar kādām daudzi miljoni padzīvojušu cilvēku mēdz teikt: «Kad es vēl biju jauns palaidnis.»

Vienu gan es nesaprotu, — Omārs Jusufs domīgi teica, drebi­nādamies aiz aukstuma. — Es-taču pats savām ausīm dzir­dēju, ka Suleimana džini sacīja: «Iemetīsim viņu, tas ir, mani, Rietumetiopijas jūras viļņos.» Tad nu es arī domāju, ja man kādreiz palaimēsies atkal skatīt zemi un saules gaismu, tad tas notiks pie Āfrikas saulainajiem krastiem. Bet šeit, — viņš norādīja uz iluminatorā redzamo salu, kas strauji attālinājās,

— tas taču nemaz neatgādina Āfriku. Vai nav tiesa, o mans brālīti Hasan?

— Tev taisnība, manai sirdij mīļais Ornar Jusuf, mēs atro­damies pie gluži citiem un no Āfrikas visai tāliem krastiem, — Chotabičs viņam atbildēja. — Mēs patlaban . ..

— Saprotu! Pioniera godavārds, saprotu! — Voļka pārtrauca brāļu sarunu un jūtu uzplūdā pat sāka lēkāt pa kajiti. — Tas tik ir vareni! Saprotu! … Saprotu!…

— Ko tu saproti? — nicīgi apjautājās Omārs Jusufs.

— Saprotu, kā jūs esat nokļuvis Arktikā.

— O nekaunīgais un lielīgais jaunekli, cik netīkams man ir tavs pārmērīgais lepnums! — ar riebumu sacīja Omārs Jusufs.

— Kā tu vari saprast to, kas paliek noslēpums pat man — vis­gudrākajam un visvarenākajam no džiniem! … Nu nekas, izteic savas domas, lai mēs ar manu dārgo brāli varētu par tevi pēc sirds patikas pasmieties.

— Kā nu jums tik. Ja gribat — smcjieties, ja negribat — nesmejieties. Bet cēlonis visam ir Golfa straume.

— Kā tu saki, kas ir cēlonis? — Omārs Jusufs dzēlīgi pār­jautāja.

— Golfa straume, siltā straume, kas atnesusi jūs no dien­vidu jūrām šurp uz Arktiku.

— Kādi nieki! — Omārs Jusufs nicīgi nosprauslojās, griez­damies pie sava brāļa pēc atbalsta.

Taču šis piesardzīgi klusēja.

— Nepavisam nav blēņas… — Voļka iesāka.

Bet Omārs Jusufs viņu pārlaboja:

— Es teicu nevis «blēņas», bet gan «nieki».

— Nepavisam tās nav blēņas un nav nieki! — Voļka saskai­ties turpināja. — Es tieši par Golfa straumi dabūju piecnieku ģeogrāfijā.

— Es tā ka neatceros tada jautājuma, — Chotabičs norupe- jies sacīja.

Un Voļka, lai Chotabičs neapvainotos, sameloja, ka par Golfa straumi viņš eksāmenu licis jau pērn.

Tā kā 2eņa atbalstīja Voļkas zinātnisko minējumu, tad arī Chotabičs tam pievienojās. Omārs Jusufs, palicis vienskaitlī, rādīja tādu seju, itin kā būtu samierinājies par dzirdēto Golfa straumi, bet slepeni turēja ļaunu prātu uz Voļku un viņa draugu.

— Esmu noguris, strīdoties ar tevi, o pašpārliecinātais jau­nekli, — viņš teica, izrādīdams, ka žāvājas. — Esmu noguris un gribu gulēt. Tad nu dabū drīzāk vēdekli un vēdini no manis nost mušas, kamēr es atdusēšos.

— Pirmkārt, šeit mušu nav, un otrkārt, — kādas jums tiesības dot man pavēles? — Voļka sašuta.

— Tūdaļ būs mušas, — Omārs Jusufs novilka caur zobiem.

Un patiesi, tai pašā mirklī kajitē sāka spindzēt milzīgs dau­dzums mušu.

— Šeit var lieliski iztikt bez vēdekļa, — Voļka samierinoši aizrādīja, izlikdamies, ka nesaprot Omara Jusufa ņirgā­šanos.

Viņš atvēra vispirms durvis un pēc tam iluminatoru. Spēcīgs caurvējš izrāva dūcošos mušu spietus no kajitcs gaitenī.

— Tā kā tā tu mani apvēdināsi ar vēdekli! — Omārs Jusufs kaprizi noteica, neveltīdams nekādu uzmanību Chotabiča mēģi­nājumiem nomierināt viņu.

— Nē, to es nedarīšu! — Voļka strauji attrauca. — Vēl nav bijis tāda cilvēka, kas piespiestu mani izpildīt izsmiekla pilnas prasības.

— Tātad es būšu pirmais.

— Nē, nebūsiet!

— Omariņ! — Chotabičs lūkoja iejaukties iekaistošajā ķildā.

Bet Omārs Jusufs, aiz niknuma gluži zaļš kļuvis, tikai dus­mīgi atgaiņājās.