L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

— Loģikai te nav gluži nekādas daļas! — džins skarbi at­cirta. — Izvēlies sev vistīkamāko nāves veidu un neaizkavē mani, jo dusmās es esmu drausmīgs.

— Vai drīkstu pajautāt? — Voļka pacēla roku.

Bet džins par atbildi viņam tā uzbrēca, ka Voļka aiz bailēm gandrīz vai saļima.

— Nu, bet es, es taču drīkstēšu uzdot tikai vienu vienīgu jautājumu? •— Zeņa lūdzās ar tādu izmisumu balsī, ka džins viņam atbildēja:

— Labi, tu drīksti. Bet pielūko, izsakies īsi!

— Jūs te apgalvojat, ka esot vairākus tūkstošus gadu pava­dījis šajā vara traukā, — Zeņa teica drebošā balsī, — bet tas ir tik mazs, ka tur nevar ietilpt pat ne jūsu roka. Kā tad jūs, atvai­nojiet par netaktisko jautājumu, varējāt viss tur ietilpt?

— Ak tad tu netici, ka es biju šai traukā? — iekliedzās džins.

— Nekad neticēšu, iekām neredzēšu pats savām acīm, 2eņa cieši noteica.

— Nu tad skaties un pārliecinies! — džins ierēcās, nopuri­nājās, pārvērtās par dūmiem un pamazām vien sāka līst iekšā krūzē, iepriecinātajiem zēniem klusu aplaudējot.

Jau vairāk nekā puse dūmu bija pazu­dusi trauka, un Zeņa, elpu aizturējis, saga­tavoja vāciņu, lai no jauna iesprostotu džinu, kad šis, acīm redzot pārdomājis, no jauna izlīda laukā un atkal ieguva cilvēka veidu.

— Na-na-na! — viņš teica, viltīgi pie­miedzis acis un zīmīgi kratīdams savu līko, sen nemazgāto pirkstu Zeņarn pie deguna, kamēr Zeņa steidzīgi paslēpa vāciņu kabatā. — Na, na, na! Vai tikai tu nedomā mani uzveikt viltībā, o nicināmais pienapuika? Nolādētā atmiņa! Gandrīz vai aizmirsu: pirms tūkstoš un simt gadiem mani tieši tādā veidā apkrāpa kāds zvejnieks. Viņš to­reiz uzdeva man tieši to pašu jautājumu, un man aiz vieglprā­tības iegribējās pieradīt viņam, ka esmu bijis krūzē; es pārvērtos par dūmiem un ielīdu iekšā, un šis zvejnieks tad steidzīgi sa­tvēra aizbāzni ar zīmogu, aizdarīja ar to krūzi un iesvieda jūrā. Nē, šis joks vairs neizdosies!

— Ēs jau nemaz nedomāju jūs apmānīt, — drebošā balsi meloja Zeņa, juzdams, ka nu gan viņam neglābjami ir beigas.

— Izvēlies taču drīzāk, kādā nāvē tu gribi mirt, un neaiz­kavē mani ilgāk, jo esmu noguris, ar tevi sarunādamies!

— Labi, — Zeņa padomājis teica, — bet apsoliet man, ka es miršu tieši tajā nāvē, kādu patlaban izvēlēšos.

— Es tev zvēru to! — svinīgi apsolīja džins, un viņa acīs iekvēlojās velnišķīga uguns.

— Nu tad … — Zeņa teica un krampjaini norija gaisu, — nu tad … es gribu nomirt aiz vecuma.

— Tas tik ir vareni! — Voļka nopriecājās.

Bet džins, aiz niknuma sasarcis, izsaucās:

— Bet tavs vecums taču vēl ir ļoti tālu! Tu taču vēl esi tik jauns!

— Nekas, — vīrišķīgi atteica Zeņa, — es varu pagaidīt.

izdzirdīs Zeņas atbildi, Voļka priecīgi iesmējās, bet džins,

nemitīgi izkliegdams kaut kādus lamu vārdus arabu valodā, sāka skraidelēt pa kajiti šurp un turp, bezspēcīgā niknumā izmētā­dams visu, kas viņam patrāpījās ceļā.

Tā tas ilga vismaz piecas minūtes, kamēr viņš beidzot pie­ņēma kādu lēmumu. Tad viņš sāka smieties tik drausmīgus smieklus, ka zēniem auksti drebuļi noskrēja gar muguru, ap­stājās Žeņas priekšā un ar ļaunu prieku teica:

— Nav ko teikt, tu esi viltīgs, un es to nevaru noliegt. Bet Omārs Jusufs ibn Chotabs ir viltīgāks par tevi, o nicināmais.. .

— Omārs Jusufs ibn Chotabs?! — zēni iesaucās vienā balsī.

Bet džins, niknumā trīcēdams, ieaurojās:

— Klusēt, vai arī es jūs tūdaļ iznīcināšu! Jā, es esmu Omārs ✓ Jusufs ibn Chotabs, un es esmu viltīgāks par šo puišeli! Es izpil­dīšu viņa lūgumu, un viņš patiesi mirs aiz vecuma. Bet, — viņš uzmeta zēniem uzvarētāja skatienu, — bet vecums viņam pie­nāks ātrāk, nekā jūs pagūsiet aizskaitīt līdz simtam!

— Ai! — Žeņa iekliedzās skanīgā zēna balsī. — Ai! — pēc dažām sekundēm viņš iesaucās basā. — Ai! — vēl pēc nedau­dzām sekundēm viņš iegārdzās drebošā, vecīgā balsī. — Ai, es mirstu!

Voļka skumīgi noraudzījās, kā Žeņa neticami strauji pār­vērtās vispirms par jaunekli, pēc tam par nobriedušu vīru ar lielu, melnu bārdu; kā pēc tam viņa bārda ātri nosirmoja un pats viņš kļuva par pavecu cilvēku un pēc tam par vārgu, plikpau­rainu veci. Vēl dažas sekundes — un visam būtu beigas, ja Omārs Jusufs, ar ļaunu prieku noraudzīdamies straujajā Zeņas izdzišanā, nebūtu pie tam izsaucies:

— O, ja tagad šeit būtu mans nelaimīgais brālis! Kā viņš priecātos par manu triumfu!

— Pagaidiet! — Voļka tad iekliedzās visā spēkā. — Pasa­kiet tikai: vai jūsu brāli nesauca par Hasanu Abdurachmanu?

— Kā tu to esi uzzinājis? — Omārs Jusufs brīnījās. — Ne­atgādini man viņu, jo sirds man vai pušu plīst, kad es tikai atceros nelaimīgo Hasanu! Jā, man bija brālis, kuru tā sauca, bet toties jo ļaunāk klāsies tev par to, ka tu esi aizskāris manu asiņojošo brūci!

— Bet ja es jums teikšu, ka jūsu brālis ir dzīvs? Un, ja es jums viņu parādīšu sveiku un veselu, vai tad jūs saudzēsiet Žeņu?

— Ja es redzētu savu dārgo Hasanu? O, tad tavs draugs paliks dzīvs līdz tam laikam, kamēr viņš pa īstam kļūs vecs, bet tas nekādā ziņā nenotiks vel tik drīz. Bet, ja tu mani māni … zvēru, tad jūs abi neizglābsieties no manām taisnīgām dusmām!

— Pagaidiet tādā gadījumā vienu pašu, tikai vienu acumir- klīti! — Voļka izsaucās.

Pēc dažām sekundēm viņš iebrāzās kopkajitē, kur Chotabičs aizrautīgi spēlēja šachu ar Stepanu Timofejeviču.

— Chotabič, mīļais, — Voļka satraukumā murmināja, — nāc drīzāk man līdzi uz kajiti, tur tevi gaida ļoti liels prieks .. .

— Man nav lielāka prieka kā pieteikt matu manam vistīka­mākajam draugam Stepanam Timofejevičam, — cienīgi atbil­dēja Chotabičs, domīgi pētīdams stāvokli uz galdiņa.

— Chotabič, nekavējies šeit ne mirkli! Es tevi ļoti ļoti lūdzu nākt man līdzi lejā!

— Labi, — Chotabičs atbildēja un izdarīja gājienu ar torni. — Sachs! Ej, o Voļka! Es aiziešu, tiklīdz būšu uzvarējis, un tas

pēc mana aprēķina notiks ne vēlāk kā pēc diviem trim gājie­niem.

— To mēs vēl redzēsim! — Stepans Timofejevičs braši at­trauca. — Vēl nav teikts, kuros kapos glabās. Es tagad mazlietiņ padomāšu un …

— Domā, domā, Stepan Timofejevič! — večuks nosmīnēja. — Tā kā tā nekā neizdomāsi. Kāpēc gan nevar pagaidīt? Lūdzu …

— Nav laika gaidīt! — Voļka izmisumā iekliedzās un no­rausa figūras no galdiņa. — Ja tu tūdaļ līdz ar mani skriešus nedosies lejā, tad es un Zeņa iesim bojā moku pilnā briesmīgā nāvē! Skriesim!

— Tu pārlieku daudz sev atļaujies! — Chotabičs neapmieri­nāts noburkšķēja, tomēr skrēja Volkam līdzi lejā.

— Tātad «neizšķirts»! — viņiem nopakaļ sauca Stepans Ti­mofejevičs, būdams ļoti apmierināts, ka laimīgi izsprucis no pil­nīgi neglābjamas partijas.

— Nekā nebija, kā nu «neizšķirts»! — Chotabičs iebilda un gribēja griezties atpakaļ.

Bet Voļka dusmīgi iesaucās: — Protams, «neizšķirts», tipisks «neizšķirts»! — un ar visu spēku iestūma večuku kajitē, kur Omārs Jusufs jau gatavojās izpildīt savus draudus.

— Kas tas par veci? — Chotabičs apjautājās, ieraudzījis gultā guļam un žēli stenam kādu večuku, kas vēl pirms nedaudz minūtēm bija trīspadsmit gadus vecais zēns Zeņa. - Un kas šis par veci? — viņš turpināja, pamanījis Omāru Jusufu, bet tūdaļ nobālēja un, neticēdams savai laimei, paspēra uz priekšu dažus nedrošus soļus, un klusu nočukstēja: — Selam aleikum, Omariņ!