L. Lagins - VECAIS CHOTABIČS

(Lai cik dīvaini tas arī būtu, taču steigas dēļ «Ladogas» kop- kajitei bija aizmirsuši iegādāties radiouztvērēju.)

Paris stundu zēni ar labpatiku vēroja Chotabiču. Radio- technikas sasniegumi bija vecīti galīgi satraukuši. Voļka uz­grieza viņam Vladivostoku, Tbilisi, Kijevu, Ļeņingradu, Alinsku, Taškcntu. No radioaparata paklausīgi plūda laukā dziesmu ska­ņas, dārdēja marši, bija dzirdamas runas visdažādākās valodās. Vēlāk zēniem radio apnika. Laukā sāka spīdēt saulīte, un viņi aizgāja izklaidēties, atstādami savaldzināto Chotabiču pie radio­uztvērēja.

Tieši uz šo laiku attiecināms noslēpumainais gadījums, kurarn

Voļkas vecmāmiņa vēl šo­baltdien nav atradusi iz­skaidrojumu.

Drīz pēc zēnu aizieša­nas viņa gāja izslēgt radio­uztvērēju un pilnīgi tukšā istabā dzirdēja kada veca cilvēka krekstēšanu. Pēc tam viņa pamanīja, ka pa skalu pati no sevis virzās variometra zilganā šautri­ņa .. .

Pārbiedētā vecīte nolē­ma pati nepieskarties radio­ uztvērējam, bet skriet pec Voļkas. Viņa to panāca pie autobusu pieturas. Voļka apjuka, teica, ka viņš papildinot radiouztvē­rēju, automatizējot to, un ļoti lūdza vecmāmiņu nekā neteikt vecākiem, jo viņš, sak, gatavojot tiem pārsteigumu. Kaut gan šie vardi nemaz nespēja nomierināt vecmāmiņu, viņa tomēr apņē­mās šo noslēpumu neizpaust.

Līdz pašam vakaram viņa drebēdama klausījās, kā tukšā istabā brīžiem atskanēja dīvaina, apspiesta klepošana.

Šajā dienā radiouztvērējam nebija ne mirkli atpūtas. Ap pulk­sten diviem naktī gan tas tiešam apklusa. Izrādījās, ka vecais vienkārši bija aizmirsis, kā uztvert Taškentu. Viņš pamodināja Voļku, iztaujaja viņu un atkal devās pie radiouztvērēja . ..

Notika kaut kas negaidīts: vecais līdz neprātam bija aizrāvies ar radio.

Ziemas brīvlaikā Zeņa aizbrauca pie radiem uz Zveņigorodu. Ceturtajā janvarī uz viņa vārda pienāca vēstule, kas bija sevišķi nozīmīga vismaz trejādi. Pirmkārt, tā bija pirmā vēs­tule viņa mūžā, adresēta nevis Zeņam vai Jevgeņijam, bet Jevgeņijam Nikolajevičain Bogoradam. Otrkārt, ta bija pirmā vēstule, ko Chotabičs rakstīja savam jaunajam draugam. Taču visnozīmīgākais bija šā augstākā mērā ievērojamā vēstījuma saturs.

Te tas būs ar dažiem īslnājumicm:

«O mans visucienījamais un visudargais draugs, nesalīdzi­nāmi daiļā skolu un sporta laukumu rota, tēvijas zinātņu un mākslu reibinošā cerība, savu vecāku un draugu prieks un lep­nums, Jevgeņij ibn Nikolaj no slavenās un augstdzimušās Bogo- radu dzimtas, lai rozes bez ērkšķiem klāj tavu dzīves ceļu un lai tas būtu tik ilgs, cik to novēl tev tavs skolnieks Hasans Abdurachmans ibn Chotabs!

Ceru, ka tev vēl ir prātā, cik liels bija mans prieks un mana pateicība, kad tu, o mans jaunais draugs un mana jaunā glābēja draugs, atbrīvoji no drausmīgā ieslodzījuma vara traukā manu

nelaimīgo brāli Omāru Jusufu ibn Chotabu, ar kuru mēs tik nežēlīgā kārtā bijām šķirti garus gadu tūkstošus.

Taču tūlīt pēc ilgi gaidītās atkalredzēšanās priekiem sekoja arī smaga vilšanās, jo, raugi, izrādījās, ka mans brālis ir nepa­teicīgs, aprobežots, ķildīgs un nenovīdīgs radījums. Un viņš, kā tu droši vien atceries, bija nolēmis aizlidot uz Mēnesi, lai pats pārliecinātos, vai patiešām tā virsma ir pārklāta ar kalniem, ka par to, pamatodamies uz zinātni, ko sauc par «astronomiju», pa­ziņoja mūsu augsti mācītais draugs Voļka ibn Aļoša.

Ak vai! Ne jau godīga zinātkāre vadīja manu neprātīgo brāli, nevis cēla un slavējama tieksme izzināt pasauli, bet gan niecības pilna un tumsonīga vēlēšanās pazemot un apkaunot cilvēku, kas centās atturēt viņu no kļūmīga soļa.

Viņš neņema vērā arī citas zinātnes, tā sauktās «mecha- nikas» likumus un tadā kārta aiz paša vainas saka mūžīgi un bez kādas jēgas riņķot ap Zemi, kura, kā man nesen iz­devās uzzināt (kas gan to būtu domājis!), savukārt pati riņķo ap Sauli.

Pirms četrām dienām saņēmu no tevis, o Zeņa ibn I\oļa, vēs­tījumu, ko zinātniskā vārdā sauc par «telegramu», kurā tu tik cēlsirdīgi un patīkami vēlēji man laimes Jaunajā gadā. Un tad es atcerējos, ka augām dienām un naktīm pa debesīm klimst mans nejaukais, bet tomēr dziļi nelaimīgais brālis un ka nav neviena, kas apsveiktu viņu Jaunajā gadā. Un tad es saposos un tieši pusdienā aizlidoju plašajās debesu tālēs, lai apciemotu Omāru Jusufu, apsveiktu viņu un, ja tas būtu iespējams, palī­dzētu viņam atgriezties uz Zemes.

Es neapgrūtināšu tavu vēlīgo uzmanību, o Zeņa ibn Kola, ar aprakstiem, kā man izdevās tikt galā ar gravitacijas spēkiem, jo tas nav mana vēstījuma nolūks. Pietiks, ja pateikšu, ka arī es sākumā izlidoju apmēram ar tādu pašu ātrumu kā Omārs Jusufs un tāpat kā viņš pārvērtos Zemes pavadonī, bet pārvērtos tikai uz brīdi un tieši tik ilgi, cik rnan bija nepieciešams, lai tiktos ar Omāru. Bet tad, kad es redzēju, ka man laiks atgriezties uz Zemi, es pagriezos pret to ar seju un piešķīru savam ķermenim tieši tādu ātrumu, kāds vajadzīgs, lai pārvarētu spēku, kas bija licis

man riņķot ap zemeslodi kā riņķo cieši nostiptā auklā iesiets ar ūdeni piepildīts spainītis dažazēna rokās.Kāds ir šis ātrums par to te nav ko rakstīt. Kad satiksimies es tev parādīšu visus aprēķinus ko izdarīju jau iepriekš pateicotie zināšanām matemātikā, astronomijā un mechanikā, par ko man jāsaka paldies tev un Voļkam ibn Aļošam, jūsu eēlsirdībai un lielajai pacietībai. Taču tas nav tagad galve­nais. Man gribējās apciemot savu brālīti …»

Šajā vietā Chotabičs acīm redzot bija apraudājies, jo vēs­tulē te izplūdusi tinte. Mums gribot negribot jāizlaiž dažas rindas.

«Pametis Zemi, kas rotājās spožā pusdienas gaismā, es drīz vien nokļuvu galīgā tumsā, baismīgā un neciešami aukstā. Un šajā stindzinošajā tumsā joprojām, blāvi mirdzot, zaigoja tālo zvaigžņu punkti, un acis žilbināja liesmojošās Saules mazliet iedzeltenais disks.

Ilgi es lidoju aukstumā, tumsā un klusumā un jau galīgi biju zaudējis cerības par sava nodoma izdošanos, kad pēkšņi pie melnā debess samta, Saules spilgti apmirdzēts, parādījās garš

un izkāmējis ķermenis. Tas tuvojās man ar milzīgu ātrumu, un pēc garās bārdas, kas plīvoja kā komētas aste, un no nepār­trauktās niknās murmināšanas es bez grūtībām pazinu savu brāli.

— Selam aleikum, Omariņ! — es iesaucos, kad mēs nonā­cām blakus. — Vai esi pie labas veselības?

— Nekas, veselība diezgan laba, — nelabprāt un pikti at­teica man Omārs Jusufs. — Kā redzi, riņķoju palēnām apkart Zemei. — Viņš pačāpstināja ar lūpām un vēsi piebilda:

Bet tagad saki, kas tev vajadzīgs. Neaizmirsti, ka esi atlidojis pie aizņemta cilvēka. Dari, kas darāms, — un lido prom.

Ko tad tu tādu dari, o mans dārgais brāli? — es viņam pajautāju.

Un viņš man atbildēja:

Kā tā, ko daru?! Es taču tev teicu, ka strādāju par Zemes pavadoni. Riņķoju te kā nolādēts augām dienām un naktīm bez mazākās atpūtas .. .

— Ak es nelaimīgais! — tad es iesaucos dziļās skumjās. — Cik gan bēdīga un neinteresanta tava dzīve mūžīgā aukstumā un tumsā, nemitīgi un bez jēgas riņķojot tālu prom no visa dzīvā!

Un es sāku gauži raudāt, jo man bija bezgalīgi žēl mana braļa.

Bet Omārs Jusufs uz maniem sirsnīgajiem vārdiem tikai vēsi un augstprātīgi atteica:

— Nežēlo tu mani, jo man mazāk par visiem citiem vaja­dzīga tava līdzjūtība. Paraugies tik — un tu pārliecināsies: esmu vislielākais no visiem debesu ķermeņiem. Tiesa, Saule un Mē­ness gan spīd, un pat diezgan spoži, bet es nespīdu, toties es esmu nesalīdzināmi lielāks par tiem. Es nemaz nerunāju par zvaigznēm, kuras ir tik mazas, ka diezgan daudz tādu var viegli novietoties uz mana naga. — Šajā brīdī viņa sejā atplaiksnlja kaut kas līdzīgs labvēlīgam smaidam. — Ja vēlies, — viņš teica, — pievienojies man, kļūsti par manu pavadoni — riņķosim abi kopa. Un tad, mani neskaitot, tu būsi lielākais starp debesu ķermeņiem.