Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

— Vai tu esi traks? — cietumnieks atbildēja ar jautājumu.

— Dari, kā saku! Liec pateikt tālāk, lai visi sagatavojas. Bēgšana notiks pastaigas laikā.

Cietumnieks nolēma, ka nekāda nelaime jau nenotiks, ja viņš pados šo ziņu tālāk.

Vēl nebija noiets viens aplis, kad cietumnieku soļi jau kļuva vingrāki un spraigāki.

Muguras bija iztaisnojušās. To ievēroja citronietis bundzinieks un turēja par savu pienākumu ieslodzītos paslavēt.

— Tā ir labi, — viņš sauca, — krūtis uz priekšu, vēderus ieraut, plecus atpakaļ…

Vien-ns… divv… vien-ns… divv…

Nu izskatījās, ka tā būtu nevis cietumnieku pastaiga, bet gan karaspēka parāde.

Kad Sīpoliņš nonāca līdz tai vietai, kur bija atskanējusi Kurmienes balss, viņš aizturēja soli.

— Eja gatava. Tās atvere vienu soli pa kreisi no tevis. Tev tikai jāpalecas, un zeme iebruks zem kājām, jo es atstāju neizraktu tikai pavisam plānu zemes kārtiņu.

— Sāksim ar nākošo apli, — atbildēja Sīpoliņš.

Kurmiene teica vēl kaut ko, bet Sīpoliņš bija jau pagājis garām. Viņš atkal uzmina uz papēžiem cietumniekam, kas gāja pa priekšu, un čukstēja:

— Kad es nākošajā aplī tev iesperšu ar kāju, tad pasper vienu soli pa kreisi un palecies, atsperoties stingri pret zemi.

Cietumnieks gribēja ko jautāt, bet tai brīdī citronietis bundzinieks paskatījās tieši uz viņiem.

Vajadzēja kaut ko sagudrot, lai novērstu viņa uzmanību. Atkal pa ierindu tika padota ziņa, un kāds no cietumniekiem iebļāvās:

— Vai!

— Kas tur notiek? — uzbrēca citronietis, strauji apcirties uz otru pusi.

— Man uzmina uz varžacīm, — paskaidroja ieslodzītais. Kamēr citronietis raidīja draudīgus skatienus uz ierindu tajā pusē, šajā pusē tā jau bija sasniegusi ejas atveri.

Sīpoliņš iespēra ar kāju cietumniekam, kas gāja viņam pa priekšu, tas metās sāņus uz kreiso pusi, ar pamatīgu atspērienu palēcās un pazuda zem zemes. Tai vietā palika caurums, pietiekami liels, lai tur varētu ielīst cilvēks, un Sīpoliņš palaida apkārt ziņu:

— Katrā aplī izbēgs viens apcietinātais — tas, kuram es iesperšu ar kāju.

Tā arī notika. Katrā aplī viens cietumnieks paspēra soli pa kreisi, ielēca caurumā

un pazuda. Lai citronietis neko nemanītu, otrā pusē vienmēr kāds sāka pilnā balsī vaimanāt:

— Vai! Vai!

— Kas tur ir? — pērkonbalsī dimdināja citronietis.

— Man uzmina uz varžacīm, — kāds atbildēja žēlīgā balsī.

— Šodien jūs nekā cita nezināt kā tikai cits citam uz kājām kāpt. Esiet uzmanīgāki!

Pēc pieciem vai sešiem apļiem citronietis sāka vērot cietumnieku ierindu ar zināmām šaubām. «Savādi gan,» viņš domāja, «esmu gatavs saderēt, ka ierinda ir kļuvusi īsāka.»

Tad viņš apdomājās un nolēma, ka tas ir muļķīgas iedomas. «Un tomēr,» viņš sacīja pats sev, «tomēr man liekas, ka tā ir kļuvusi mazāka.»

Lai pārliecinātos pats par savu iedomu aplamību, viņš sāka cietumniekus skaitīt, bet, tā kā tie gāja visu laiku riņķī apkārt, viņš nekādi nevarēja iegaumēt, no kura cietumnieka sācis skaitīt, un pieskaitīja vienu otru pa divi lāgi.

Nu rēķini pavisam vairs nesaskanēja, jo cietumnieku skaits izrādījās pieaudzis.

«Kā tas iespējams, ka cietumnieku skaits pieaudzis? Viņi taču nevar būt pareizinajušies. Cik gan aritmētika ir muļķīga!»

Kā būsiet jau novērojuši, citronietim šajā priekšmetā zināšanas gluži teicamas vis nebija. Viņš sāka atkal skaitīšanu no gala, un katru reizi viņam iznāca, ka cietumnieku skaits ir pieaudzis. Galu galā viņš nolēma skaitīšanu izbeigt, lai galīgi nesajuktu visi jēdzieni. Viņš paskatījās uz ierindu un izberzēja acis. Vai tas iespējams! Cietumnieku bija uz pusi mazāk!

Viņš pacēla acis uz debesīm, lai paraudzītos, vai tur kāds arestants nelidinās mākoņos, un tieši tajā brīdī vēl viens cietumnieks ielēca ejā un pazuda.

Nu bija atlikuši tikai divdesmit astoņi. Sīpoliņam visu laiku neizgāja no prāta tēvs.

Ik reizes, kad viņa priekšā kāds no ieslodzītajiem palēcās pa kreisi un ieslīdēja apakšzemes ejā, viņam sažņaudzās sirds.

«Vai tas nevarēja būt mans tētis!»

Bet Sīpols bija ieslēgts savā kamerā, un nebija ko domāt par viņa atbrīvošanu.

Sīpoliņš bija izlēmis, ka liks izbēgt visiem cietumniekiem, bet pats paliks te, lai būtu kopā ar tēvu. Viņš atteicās no brīvības, ja to nevarēja baudīt arī vecais Sīpols.

Lūk, nu bija vairs tikai piecpadsmit cietumnieki… desmit, deviņi, astoņi, septiņi..

Citronietis bija galīgi apmulsis un automātiski turpināja sist bungas.

«Tas ir velna pirksts,» viņš prātoja, šausmu pārņemts, «pēc katra apļa viens pazūd. Ko lai iesāk? Pastaigu drīkst pārtraukt tikai pēc septiņām minūtēm. Reglaments paliek reglaments. Un ja nu līdz pastaigas beigām pazūd visi? Re, vairs ir tikai seši. Ko es runāju, nu jau tikai pieci.»

Sīpoliņam sirds vai lūza aiz sāpēm. Viņš sauca Kurmieni, jo gribēja no viņas atvadīties un pateikt, kāpēc viņš nevar bēgt, bet nesaņēma nekādu atbildi.

Citronietis pēdīgi bija nācis pie slēdziena, ka jādara gals šai burvībai, kas lika pazust viņa deguna priekšā visiem cietumniekiem, un uzkliedza:

— Stāt!

Bija palikuši vēl četri cietumnieki un Sīpoliņš. Viņi ieņēma miera stāju un saskatījās.

— Prom! — uzkliedza Sīpoliņš. — Labi žigli, iekams citronietis vēl nav sacēlis trauksmi!

Cietumnieki nelikās sev divreiz teikt un pazuda cits aiz cita ejā. Sīpoliņš bēdīgs noraudzījās viņiem pakaļ, bet tad juta, ka viņu kāds satver aiz kājām. Biedri bija nopratuši, kādi viņam nodomi, un bez liekas runāšanas ievilka Sīpoliņu vienkārši aiz kājām apakšzemes ejā.

— Neesi muļķis, — viņi rājās, — ja tu nebūsi vairs cietumā, tad taču varēsi palīdzēt savam tēvam. Nāc drīzāk projām!

— Pagaidiet! Pagaidiet mani! — raudādams lūdzās citronietis, kam nu viss bija kļuvis skaidrs. — Es arī iešu. Nepametiet mani te! Valdnieks liks mani pakārt. Ņemiet mani līdzi!

— Pagaidīsim viņu, — sacīja Sīpoliņš, — mums taču drusciņ jāpateicas arī viņam par to, ka mums izdevās aizbēgt.

— Pasteigsimies, — turpat blakus viņš izdzirda balsi ar stipru deguna pieskaņu, — te ir ārkārtīgi gaišs, un man nav ne mazākās patikas dabūt saulesdūrienu.

— Mīļo, veco Kurmien! — iesaucās Sīpoliņš. — Mēs nevaram bēgt. Mans tētis ir slims un ieslēgts kamerā.

Kurmiene pakasīja galvu.

— — Es zinu, kur atrodas viņa kamera, — viņa sacīja, — es ļoti sīki izpētīju cietuma plānu, kuru tu man atsūtīji. Bet vai mēs paspēsim? Tev vajadzēja man agrāk par to paziņot.

Atskanēja Kurmienes sauciens, un acumirklī saskrēja kopā simt kurmju, kas nostājās Sīpoliņa priekšā.

— Jāizrok vēl viena ejiņa, — sacīja vecā Kurmiene.

— Piecpadsmit minūšu darbs.

Kurmji, daudz nedomādami, aizsteidzās norādītajā virzienā. Pēc īsa brītiņa viņi jau bija pie Sīpola kameras. Sīpoliņš pirmais ielīda iekšā. Tētis vēl bija turpat. Viņš gulēja uz savas lāviņas karsoņa murgos. Viņi tik tikko bija paspējuši iestiept tēvu ejā, kad kamerā iedrāzās sargi, kas, nevarēdami izskaidrot ieslodzīto mīklaino nozušanu, meklēja tos pa visu cietumu.

Kad sargi bija pārliecinājušies, ka cietumnieki patiešām izbēguši, viņus pārņēma bailes, domājot par briesmīgajiem sodiem, kādus tiem piespriedīs valdnieks. Visi vienprātīgi nometa ieročus un muka prom pa to pašu eju, ko bija izrakuši kurmji.