Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Bet tagad, sieva un bērni, — acis vaļā, astes pār muguru — un prom 110 Tinužu tīruma!

— Uz kurieni? Pavisam prom? Un mūsu labuma krājumi paliks te? — ievaidējās Strupaste.

— Pavisam prom, — atbildēja Drūmais, — lai ezis parauj visus krājumus, kad tik galva, asie un kājas vēl klāt pie rumpja. Sieva un bērni, es jums silti ieteicu pasteigties. Kad pienāks pirmā ežu kara nakts, mums jābūt jau aiz deviņiem grāvjiem.

— Bet citas peles? — bikli vaicāja Pikstule.

— Cilās peles lai dzīvo pašas ar savu prātu, — atbildēja Drūmais.

Pēc pusslundas viņa ģimene atradās jau āboliņa laukā, tālu aiz tīruma robežām.

Tur četras peles apstājās, laimīgi uzelpoja, allupās uz pakaļķepām un paskatījās, kā aiz garšas eglem paceļas dilstoša mēness rags.

— Būs gaiša nakls, un ežiem laimēsies pirmajā karagājienā, — sa­cīja Drūmais.

— Varbūt mēness nespīdēs, — bailīgi teica Strupasle, — varbūt tas aizķersies ar ragu gāršas biezajās egles.

— Mēness vel nekad un nekur nav aizķēries, — pamācīja Drū­mais, — tas izspraucas cauri visbiezāko zaru režģim, jo ir tik glums kā sudraba zivs.

Septiņas diennaktis ilga ežu un vanaga karš pret Tinužu tīruma pelēm. Cik man zināms, no pelēm palika dzīva tikai Drūmā un Strup- asles ģimene. Drūmais sievu un bērnus aizveda uz kādu citu tīrumu.

Pēc pabeigtā kara skaistais vanags Svilp-Un-Spiedz aizlaidās me­dīt citur, beL eži Ukšķis, Rukšķis un citi viņu pavadoņi atgriezās gāršā.

Ukšķis turpināja izdomāt vēl daudzas gudras domas, bet Rukšķis tik sirsnīgi lepojās ar sava drauga gudrību, ka ikvienam pretimnācē­jām, kas apvaicājās pēc viņa vārda, svinīgi paziņoja:

—• Jūs būtu daudz zaudējis, ja nebūtu ar mani iepazinies. Es esmu Rukšķis, pasaulslavenā un ģeniālā eža Ukšķa personīgs draugs!

Pēc lam viņš vēl piemetinaja noslēpumaini:

— Ukšķis saka Lā, ka ar pelēm mēs sākām, bet beigsim ar .. . hm .. . daudz līkākiem un lielākiem zobiem un nagiem!

pirmais rītos sauli uzIēcot redzēja visgarakais gāršas koks, vecā egle. Tāpat pirmā ta saskatīja dažus nolikumus Visskaistākaja dārza un apkaimes tīrumos, un pļavās.

Pļāpīgās apses apgalvoja, ka vecā egle esot lielmanīga un uzpūtiga, — tā cerot kādreiz ieaugt ar galotni tieši zvaigznes. Ja nu ari egle tiešām slepeni to cereja, mēs uz viņu par to nedusmosimies, jo pārdroši sapņi ir skaisti.

Agrā rīta stundā, tūlīt pēc saullēkta, vecā egle uzšalca citiem kokiem:

— Šurp no Visskaistākā dārza laižas Spurra, dzejnieces zvirbu­lis! Viņš kaut ko nes knābī!

— Spurra! — iešķindejas pļāpīgo apšu valoda. — Šurp laižas Spurra! Tagad kaut kas būs! Tagad kaut kas notiks! Vai nu bez tā .. .

— Kas, nelaim', tas par Spurru? -— īgni nošķaudīdamies, apvai­cājas miegainais osis. Kad apses tam steidzīgi pastāstīja visu, kas tām par Spurru zināms, osis novilka «ā-ā», vēlreiz nošķaudījās un uz vielas iemiga atkal. Viņam bija neizguļams miegs.

No šīm sarunām pamodās ari zem egles gulošais vilks. Pamodās, atcerējās vakar iztukšoto irbju perēkli, aplaizījās, pēc tam piecēlās, noskurināja rasu un paraudzījās apkārt, vai visi viņu redz un ciena.

Nē, neviens lāga neskatījās. Tad vilks saka kasīt ar ķetnām biezi nospalvojušās krūtis un ducināja skaļā balsī:

— Mēs esam vilks, dusmīgais vilks. Mūsu brāli Kumuru nošāva tēvocis Tenis. Tagad mēs, Umurs, esam pieņēmuši arī viņa vārdu. Tagad esam Umur-Kumurs, vilks par diviem vilkiem, ar tiesībām runāt par sevi daudzskaitlī. Kāpēc neviens neskatās uz mums un ne­cildina mūs? Vai mums nav vislīkākais nags un vissmailākais ilknis? Kāpēc neviens nebrīnās par Umur-Kumur, vilku par diviem vilkiem? Kāpēc šorīt liels un mazs muļķīgi skalās gaisā, nevis uz mums? A-ū!

— Šurp lido Spurra! — spiedza mazs vāverēns.

Umur-Kumurs padomāja, vai viņam par šo vēsti jāliekas zinis vai

ne, nolēma, ka jāliekas, un norūca:

— Lai lido vesels. Gan dabūs galu tāpat kā las pirmais sūtnis no lā dārza, aplamis ar uguni uz galvas!

Spurra pielidoja pie garākas egles, un visi, kas uz viņu skatījās, redzēja, ka zvirbulim knābī plāns, zils zīdauts. Kad vējš zīdaulu plan­dīja, varēja saskatīt, ka uz tā kaut kas rakstīts.

— Gāršas iemītnieki! — sauca Spurra. — Uzklausiet mani! Jūs zināt, ka nevienam Visskaistākajā dārzā nepatīk gāršas biezokņa Zoba un Naga likums. Tas nepatīk ari daudziem no jums pašiem! Nešpelne pūce saplosīja mūsu pirmo vēstnesi, Īgni ar uguntiņu uz galvas. Nav vairs neviena, kas gudrības vārdus nodziedātu gāršai. Tāpēc Ligija labos vārdus ierakstīja savā zīdaulā un es to atnesu šurp. Tūliņ zīdautu piestiprināšu garākās egles galotnē. Turpmāk tos varēs lasīt un pēc tiem dzīvot ikviens, kam mūsu vārdi būs pa prātam.

Spurra izdarīja, ko bija apsolījis, — zīdauts lika piestiprināts eg­les galā. Tur tas plivinājās, rīta vējš atritināja to vaļā, un vāra blāzma aizmargoja uz visām pusēm no spodrā auduma.

Umur-Kumurs padomāja, vai par zīdautu likties zinis vai ne, no­lēma, ka jāliekas, pacēla degunu un parādīja Spurram zobus — pilnu rīkli dzeltenīgu, stipru zobu.

— Mēs esam Umur-Kumurs, vilks par diviem vilkiem, musu zobs ir ciets, — viņš piedraudēja, — mēs negribam, ka šī mīkstā lupata plīv egles galā. Liksim to noraut.

— Va vējš! Esmu dzejnieces zvirbulis, — atčiepstēja Spurra, — ari ledus ir ciets, Umur-Kumur, muļķi par diviem muļķiem, bet to pieveic siltums — siltums, ko ne­var ne sataustīt, ne sagrābt, lai nokostu, tik liegs un mīksts tas ir. Tu arī zīdaulu nesagrābsi!

— Esam vilks par diviem vil­kiem, tūliņ personīgi rāpsimies eglē augša, — piedraudēja vilks.

— Rāpies, — atčiepstēja ma­zais putns, — neviens vilks vēl nav kokā uzrāpies.

Egle noelsās un nobrīkšķējās vien — Umur-Kumurs sašutumā belza eglei ar pieri. No belziena viņš kļuva vēl ļaunāks, nekā jau bija, un nejaudāja pat iekaukties, tikai sēca.

— Mēs pajokojām, — noņur­dēja Umur-Kumurs un gausi kā­pas atpakaļ.

— Es jau teicu, ka tas smal­kums un maigums, kas te plīv un plīvos arī uz priekšu, nav domāts tavām ķetnām, — pazobojās Spurra.

Umur-Kumurs padomāja, vai par zobgalību uztraukties vai ne, un nolēma uztraukties gan, bet ne ­ierādīt. Viņš nošķaudījās un ar skubu skrēja prom.

Patālak no egles ieraudzījis zarā vāverēnu, Umur-Kumurs sacīja:

Kuplastainais vāverēn, mēs, vilks par diviem vilkiem, pa­vēlam tev uzrāpties garākajā eglē, noraut galotnē pakārto zīda lu­patu un atnest to mums sabradāšanai!

Vāverēns, ziņkārīgs redzēt, kas tur ar to zidautu ir, veicīgi aiz­lingodams no koka uz koku, sasniedza egli un trausās augšā. Viņš tika līdz vistievākajai galotnei, palūdza Spurru palaisties sāņš un tā kā grasījās zīdautu saķert, bet Spurra sauca:

— Muļķīt vāverēn, paskaties labāk, ko tu gribi aizskart. Izlasi, kas zīdaulā ierakstīts.

Vāverēns izlasīja, iesāka smieties no prieka un uzcirta asti augstu gaisā.

— To nu gan es neraušu zemē un nenesīšu Umur-Kumuram sabra­dāt. Tie vārdi sola mums nākotnē daudz jautru dienu.

To vāverēns pasacīja ari Umur-Kumuram, tupēdams drošības la­bad koka zarā.

— Mēs, negants vilks par diviem negantiem vilkiem, tūliņ tevi nokodīsim, — piedraudēja Umur-Kumurs.